Sveiki, mani sauc Oļegs un es esmu alkoholiķis
"Pirmo glāzīti pacēlu piecu gadu vecumā"

FOTO: Rus.TVNET

“Alkohols man bija anestēzija, zāles pret dzīvi,” stāsta man pretī sēdošais aptuveni 50 gadus vecais vīrietis. Tas ir Oļegs. Viņam ir stingrs skatiens un biezi mati. Oļegs ir anonīmais alkoholiķis, kurš Anonīmo Alkoholiķu sanāksmes apmeklē jau gadiem ilgi. 

Ar Oļegu (vārds mainīts) es iepazinos Anonīmo Alkoholiķu grupas sanāksmē. Kopumā Latvijā ir aptuveni 60 šādas grupas. Šo grupu apmeklētāju stāsti ir dažādi, tāpat kā apstākļi, kas cilvēku noveduši pie atkarības. 

Rakstu sērijas “Atkarīgie” gaitā portāls TVNET piedāvā iepazīties ar vairāku cilvēku monologiem. Šie cilvēki jau gadiem ilgi cieš no alkohola atkarības un cīnās ar to. Daudzi no šiem cilvēkiem nedzer jau gadu desmitiem, tomēr joprojām uzskata sevi par alkoholiķiem. Viņi norāda, ka bijušo alkoholiķu nav, ir tikai esošie. 

- Sveiki, mani sauc Oļegs un es esmu alkoholiķis! 

- Sveiks, Oļeg!

- Dzert es sāku ne jau tāpēc, ka man garšoja. Es biju ziņkārīgs, kā jau visi bērni. Manai mātei bija tāda maziņa glāzīte ar biezu dibenu. Mani tas sadusmoja jau toreiz! “Kāpēc nevar normālu glāzi paņemt?” es toreiz domāju. Viņi toreiz neizdzēra visu līdz galam, nu, pieaugušie. Tur bija palicis, es piegāju, pamēģināju, man bija kādi pieci gadi. 

Es pirmajā reizē tā arī nesapratu – kaut kas dedzināja un nebija garšīgi. 

Vēlāk, jaunībā sākās visādi kompleksi – ar meitenēm, piemēram, vajadzēja sākt iepazīties. Grozies kā gribi, tā [ar alkoholu] drošāk kļūst. Tomēr man kaut kā sanāca tā, ka kontroli es nezaudēju uzreiz – es piedzēros un uzvedos kā stulbenis, meitenes bēga prom, es apvainojos, sāku sevi žēlot, dusmojos un - dzēru vēl. 

Kad vēl varēju atmest dzeršanu, es par to pat neaizdomājos. Kad man bija kādi 15 vai 16 gadi, es būtu varējis beigt, bet to neuzskatīju par vajadzīgu. Pēc tam pienāca tāds brīdis, kad sākās destrukcija. Es apprecējos. Mājās bija regulāri skandāli, kā jau daudziem. 

Sākās “zaudējumi” - darbā viss slikti. Kurš gan grib jebkādas darīšanas ar cilvēku, kurš neuzņemas atbildību, pieviļ, vienmēr kavē vai vispār neatnāk uz darbu? Un man ļoti nepatika, kad mani rāj. 

Tālāk - vēl vairāk. Es iemācījos lāpīties, neskatoties uz visām zīmēm, signāliem. Vienā tādā dienā bandīti mani gandrīz nodūra. Tas man nekļuva ne par kādu brīdinājumu. Es “kāpu uz plosta” uzreiz uz mēnesi. Tas ir fenomens – ir dzērāji, kas dzer, bet spēj apstāties ārēju faktoru spiediena rezultātā - sieva, darbs, veselība. Kaut ar grūtībām, bet viņi spēj sevi kontrolēt. Hronisks alkoholiķis šādu izvēli zaudē. Viņš pats vairs nelemj – dzers vai nedzers. Un nekāda kaifa tur sen vairs nav – tas ir arvien straujāks un straujāks kritiens. 

FOTO: Rus.TVNET

Es nesapratu, kāpēc es dzeru gan ar iemeslu, gan bez iemesla. Apvainoja, nesamaksāja, aizskāra, “viņa nav tāda” - jebkas man varēja kļūt par iemeslu. Un ir taču visādi svētki! Tas ir neprāts - viss labi, viss normāli, gan sieva, gan nauda ir, gan silts un sauss. 

Es varēju pagatavot gardas vakariņas, iztīrīt māju, bet pēc tam, vakarā - jau vāļāties zem galda kaut kādās svešās mājās. 

Es sev jautāju: “Kāpēc tā?” Jo nekas par to neliecināja, iemesla nebija! Tālāk bija tikai sliktāk un sliktāk - sabiedrība protestē, policija draud, var “iesēdināt”. Tomēr apstāties es vairs nespēju - turpināju un turpināju. 

Lai atbrīvotos no atkarības, es izmēģināju visu, ko piedāvā medicīna. Varbūt izņemot vienīgi ārstniecisko-darba profilaktoriju. Ja kāds nezina, PSRS bija tāda veida iestādes. Tur nosūtīja ar tiesas lēmumu, norīkoja uz piespiedu ārstēšanos no alkoholisma vai narkomānijas. 

Tādā profilaktorijā bija mans tēvocis, viņam nepaveicās. Strādāja ziemeļos, “koda” briesmīgi. Kad viņš no turienes atbrauca, es jau pēc mīmikas un žestiem sapratu, ka “tūlīt būs”. Pagāja trīs dienas, viņš sāka staigāt šurpu-turpu un stāstīt: “Kakls sāp. Bet ja iedzeru vīnu - uzreiz vieglāk.”

“Kodēt” mani atteicās, jo es uz kodēšanu ierados ar vārdiem: “Nu, kodējiet, ja vajag, bet es tāpat pēc tam iešu un tāpat iedzeršu!” 

Vēlāk nokļuvu pie narkologa. Tas bija pirmais cilvēks, kurš mani tiešām uzklausīja. Viņš nenovērsās, kad stāstīju to, kas man tiešām bija svarīgs. Viņš pastiepa man vizītkarti un teica: “Lūk, te pulcējas Anonīmie Alkoholiķi. Runā, ka palīdzot.”

Pirms tam es biju “Skaidrības biedrībā”, man likās, ka tas ir joks. Tur sēdēja vecenītes, kuras skandēja saukļus: “Degvīns ir naidnieks, iedzēri - ķīlnieks!” Es viņām saku: “Cienītās, es to visu ļoti labi saprotu! Es to jau no bērnības zinu! Jūs labāk man pasakiet, ko darīt, kad man iekšā sāp un nekas cits nepalīdz.”

Alkohols man bija anestēzija, zāles pret dzīvi. 

FOTO: Rus.TVNET

Vēl vēlāk es nokļuvu Anonīmo Alkoholiķu sanāksmē, domāju - ieraudzīšu kaut kādus asociālus tipus ar rētām, baisus un drūmus. Domāju, varbūt viņi man iemācīs dzert tā, lai par to nekas nav. Lai piepildītos mans mīļākais tosts: “Lai mums veicas, bet viņiem ne.” Bet viņi visi izskatījās pilnīgi normāli. Viens pat bija baltā kreklā atnācis. 

Es domāju: “Kaut kas nav lāgā, melo, izāzēt grib.” Bet pēc tam sāku ieklausīties tajā, ko viņi runā. Tā saucas identificēšanās. Savās pirmajās sanāksmēs es vispār neko daudz nesapratu. Man patika formāts - viens runā, bet pārējie klausās. Es neiedziļinājos, bet dzert pārtraucu - diena, divas, nedēļa.  

Sanāksmes, grupas – tas var palīdzēt. Ir jāsaprot, kas ir alkoholiķa domāšana, kas ir pievilkšanas spēka fenomens. 

Ja manā mutē nokļūst kaut lāse alkohola, es vairs nevaru apstāties - mani pievelk gluži kā ar magnētu.  

Tie ir noteikti uzvedības un domāšanas modeļi, realitātes uztvere ir pilnīgi greiza – viss nav tā, viss ir slikti. 

Es mēģināju dzert labu degvīnu, mēģināju pāriet uz kaut kādiem “divgrādīgajiem”. Nekas nemainījās! Vienkārši litra stiprā alkohola vietā es izdzēru spaini vājā alkohola! 

Nesen uz Rīgu bija atbraucis Dalailama, lai pastāstītu lietas, par kurām mēs katru dienu runājam Anonīmajos Alkoholiķos. Kā jums šķiet, kāpēc Kašpirovskim kādreiz bija tādi panākumi? Tāpēc, ka visi grib, lai viss būtu labi, bet neviens negrib tā labā neko darīt! Visi grib tā: “Es daudzus gadus darīju sliktu, dzīvoju kā pagadās, nodarīju cilvēkiem kaudzi sāpju, bet tagad es negribu uzņemties atbildību, es gribu, lai kāds burvis no televizora pamāj ar pirkstu un man uzreiz viss ir lieliski!" Tā tas nenotiek. 

Vēlāk sapratu, ka viss, kas notiek, ir manā galvā. Saliku uzsvarus, sāku uztvert cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Man bija noliegums, visi šie stulbie aizspriedumi. Mūsu sadraudzības galvenais princips ir ideju pievilcība, nevis propaganda. Ideja ir tāda: “Es esmu skaidrā, tu arī vēlies tāds būt. Ja vēlies, ejam, ja ne - atvaino."

[Zvana taimeris, kas uzlikts uz desmit minūtēm.]

Paldies! 

Uz augšu