Dažas pārsteidzošas līdzības starp "Mēri" un koronavīrusu (18)

- Jūs, protams, zināt, kas tas ir, Rjē?" - viņš jautāja. 

- Es gaidu analīžu rezultātu. 

- Bet es zinu. Man nav vajadzīgas analīzes. Es kādu laiku praktizēju Ķīnā un redzēju arī dažus gadījumus Parīzē pirms gadiem divdesmit. Tikai šobrīd neviens neuzdrošinās saukt to vārdā. Sabiedriskā doma ir svēta: tikai bez panikas, galvenais bez panikas! Un tad, kā sacīja kāds kolēģis: "Tas ir neiespējami, visi taču zina, ka rietumos tas sen vairs nav sastopams." Jā, to zina visi, tikai ne mirušie. Un jūs, Rjē, zināt tikpat labi kā es, kas tas ir.

Tā vienā no saviem slavenākajiem darbiem "Mēris" (1947) raksta franču/alžīriešu filozofs Albērs Kamī. Grāmata vēsta par Alžīrijas pilsētu Orānu, kurā 20. gadsimta vidū pēkšņi izceļas buboņu mēris jeb melnā nāve un pilsēta tiek izolēta no ārpasaules. Šo darbu biju lasījis 18 gadu vecumā un, līdz ar Dekameronu, nolēmu pārlasīt arī tagad - koronavīrusa uzspiestās pašizolācijas laikā. Secinājums ir viens - visa pasaule ir Orāna un mēs esam trimdā paši savās mājās. 

Tiem, kas nav lasījuši šo darbu, tieši tagad būtu īstais laiks to izdarīt, jo, es galvoju, tas krietni vien pakutinās jūsu nervus. Situācija Orānā, kad ielās nomirt izlien pirmās gaļīgās žurkas un ar šausmām tiek konstatēts, ka pilsētā uzliesmojis mēris, ir pārsteidzoši līdzīga situācijai un noskaņai, kas pasaulē valda šobrīd. Ārstu neizpratne, valdības gausā un brīžiem absurdā rīcība, cilvēku uzvedība, sākotnējā jokošanās, vēlākais mulsums, bailes, eksistenciālas mokas. Izolācija no pārējiem, karantīna, neziņa par nākotni. Atšķirība tikai tāda, ka tagad neplosās buboņu mēris, pļaujot cilvēkus nežēlīgā ātrumā un visai baisā veidā, bet gan salīdzinoši maigais koronavīruss, kas, tiesa, pārņēmis nevis vienu pilsētu, bet visu pasauli. 

Orānā, kā vēstīts grāmatā, tobrīd ir 200 tūkstoši iedzīvotāju, tātad trīsreiz mazāk nekā tagad Rīgā, kurā ir vairāk nekā 632 tūkstoši iedzīvotāju. Cilvēkiem tur patīk izklaidēties, pēc darba doties uz bāriņiem iedzert, atpūsties, pulcēties un ālēties, nu, noris tāda pati dzīve kā jebkurā lielpilsētā. Pēkšņi tiek ziņots par dīvainas slimības gadījumiem. 

Par to (slimību) varēja lasīt laikrakstos, taču ļoti maigā veidā, jo avīzes apmierinājās tikai ar dažiem netiešiem norādījumiem. Tomēr jau aiznākamajā dienā Rjē lasīja mazus, baltus sludinājumus, ko prefektūra bija likusi steigšus izlīmēt visnomaļākajās pilsētas vietās. Šie sludinājumi gan neliecināja, ka varas iestādes raudzītos uz radušos stāvokli aci pret aci.

Kaut kur manīta situācija, vai ne? Kad Ķīnā cilvēkus jau nelaida ārā no dzīvokļiem vīrusa dēļ, mums vēl piedāvāja iegādāties lētas aviobiļetes uz turieni. Dažs iesmēja par kaut kādu tur konora vīrusu, kas plosās kaut kur tur ārzemēs, citam vispār nebija ne jausmas, par ko ir runa. Īsi sakot -  gan valdībai, gan cilvēkiem bija nospļauties par kaut kādu vīrusu. 

Tomēr četrās dienās drudzis četrreiz krasi pieņēmās: miruši sešpadsmit, divdesmit astoņi un trīsdesmit divi. Ceturtajā dienā ziņoja par palīghospitāļa atvēršanu kādā pamatskolā. Mūsu pilsētas iedzīvotāji, kas līdz šim bija slēpuši savu satraukumu aiz jokiem, tagad ielās šķita klusāki un vairāk nomākti.

Joki beigušies. Arī tagad ielās daudz retāk gadās sastapt bravūrīgus joku plēsējus, kam koronavīruss nav nekas vairāk kā pasakas. Neviens vairs nesmejas par koronavīrusu. Sāk kļūt neomulīgi un baisi. Pašizolācija, darbs no mājām un nemitīgi pieaugošie skaitļi. Turklāt pazudušas visas izklaides iespējas, kurās varētu slēpties. Kultūra, māksla, sabiedriskā dzīve - viss ir beigts. Pat bāriņi knapi velk dzīvību un, lai arī atvērti līdz 23:00, īpaši bieži alus krāna kloķi bārmeņiem nenākas raustīt, jo cilvēki baidās iet ārā no mājas. 

Turklāt citos apstākļos mūsu pilsētas iedzīvotāji būtu raduši izeju rosīgākā ārējā dzīvē. Bet mēris tajā pašā laikā pakļāva viņus bezdarbībai, lika viņiem bezgalīgi riņķot pa drūmo pilsētu un pameta viņus atmiņas mānīgo rotaļu varā. [..] Bet, ja runājam par trimdu, tad lielākajai daļai tā bija trimda savās mājās.

Un šī baisā vientulība. Kāds kaut kur minēja, ka sabiedrība neesot bijusi vairāk saliedēta kā tagad. Nopietni? Tie aizdomīgie un nervozie skatieni garāmgājēju acīs uz ielas. Mulsie brīži veikalā, kad kaklu sakairina nejauši ieelpots puteklis un gadās noklepoties. Roku nespiešana, neapskaušanās un mūžīgās aizdomas, ka kāds blakus varētu būt slims ar koronavīrusu. Sabiedrība ir nevis saliedēta, bet kļuvusi vēl vientuļāka nekā jebkad. 

Šai galējā vientulībā, visbeidzot, neviens nevarēja cerēt uz kaimiņa palīdzību un ikkatrs palika viens ar savām raizēm. [..] Par spīti neikdienišķajām ainām, mūsu pilsētas iedzīvotāji, liekas, lāgā nesaprata, kas viņus piemeklējis. Valdīja gan tādas visiem kopējas izjūtas kā bailes un atšķirtības sajūta, taču pirmajā vietā ikvienam joprojām bija viņa paša rūpes.

Nu, vai mēs nedzīvojam gatavajā Orānā? Eksistenciālās mokas vienmēr un visur ir līdzīgas. Laupīta brīvība - vai tas nav briesmīgāk par nāvi? Piespiedu nīkšana un garlaicība - vai tas nav briesmīgāk par nepatīkamāko un grūtāko darbu? Sēžot mājās, es atceros skaistos brīžus, kad kājām devos uz darbu vai nācu no tā. Tagad uz darbu eju līdz virtuvei, pa kuras logu vislabāk var vērot, kā ārā iestājas pavasaris. 

Un vēl tas trakums veikalos. Suns uz tualetes papīra ruļļu kaudzes. 

Kotārs stāstīja, ka viens pārtikas tirgotājs viņa kvartālā savācis lielus produktu krājumus, lai tos pārdotu par dārgāku cenu, un, kad atbraukuši pēc viņa, lai vestu uz slimnīcu, zem viņa gultas atrastas konservu bundžas. Slimnīcā viņš nomira. Mēri nevar uzpirkt.

Labi, ka vismaz ir alkohols. Lai nu ko daudzi teiktu, bet alkohols palīdz nomierināt nervus un izdzīvot šajā laikā. Varbūt arī visa šī vīrusa lieta ir vienkārši attaisnojums lieku reizi pacelt kādu glāzīti. Nav jau jātempj, protams. Koronavīrusu pat ar visstiprāko degvīnu nenogalināsi. 

Taisnību sakot, dzerts tika daudz. Kāda kafejnīca bija izlikusi plakātu "Labs vīns nonāvē mikrobu" - un sabiedriskā doma vēl pastiprināja izplatīto uzskatu, it kā alkohols pasargājot no infekcijas slimībām.

Eh, nejauki laiki pienākuši, goda vārds. Kad tas viss beigsies, arī zināms nav. Visi rausta plecus, kaut ko gaida. Es arī vakaros dažreiz vēroju skaitļus un statistikas līknes Pasaules Veselības organizācijas mājaslapā. Nešķiet tik traki, tomēr, lūk, mājās jāsēž tāpat. Ko jau es saprotu. Zinu tikai to, ka visi koncerti atcelti un Roma kādu laiku nespīd. 

- Ai, ja tā būtu zemestrīce! Pamatīgs grūdiens, un par to vairs nerunā... Saskaita mirušos, saskaita dzīvos, un tas joks ir cauri. Bet šī cūcīgā sērga! Pat tie, kam tās nav, nes to sirdī.

Cerams, ka šis vīruss cilvēkos raisīs arī labās lietas, jo, kā jau minēju iepriekš, gaisā virmo tikai paranoja, bailes, neziņa un aizdomas. Neviens vairs nedomā par klimata pārmaiņām, ledus kušanu. Vai Austrālijā nodzēsa tos ugunsgrēkus? Dievs vien zina. Kosmoss, zinātne, vēsture arī vairs nevienam nav prātā. Tikai koronavīruss. Liekas, citu slimību pat pasaulē vairs nav.  

Viņš, liekas, dzīvo ar domu, kas, starp citu, nebūt nav tik muļķīga: cilvēks, kam ir kāda bīstama slimība vai lielas bēdas, līdz ar to ir pasargāts no visām citām slimībām vai bēdām. Viņš man teica: "Vai esat ievērojis, ka slimības nav savienojamas? Iedomājieties, ka jums ir kāda smaga vai nedziedināma slimība, neārstējams vēzis vai ielaista tuberkuloze - tādā gadījumā jūs nekad nesaslimsit ar mēri vai tīfu, tas nav iespējams. Starp citu, tas sniedzas vēl tālāk, jo jūs taču nekad neesat redzējis, ka vēža slimnieks mirst autokatastrofā."

Zināms, ka visi tagad ar divkāršu spēku alkst ziņu un informācijas. Mediji ir noslogoti kā vēl nekad, un koronavīruss ir pilnībā pārņēmis lielāko pasaules un Latvijas ziņu portālu un laikrakstu virsrakstus. Un labi ka tā. Zinātnieki pēta, meklē, lēš un domā, katru dienu atklādami kaut ko jaunu par koronavīrusu. Arī ticīgie nesēž rokas klēpī salikuši un aicina no koronavīrusa sargāties, aizliekot mutei priekšā Bībeli. Homeopāti savukārt vispār dzīvo bez bēdu, jo pret koronavīrusu zāles ir atraduši jau sen. 

Pilsētas tipogrāfi drīz vien apjēdza, kādu labumu var gūt [..], un daudzos eksemplāros laida apgrozībā tekstus, kas izplatījās iedzīvotāju vidū. [..] Kad vēsturē sāka pietrūkt pareģojumu, tos pasūtīja žurnālistiem, un izrādījās, ka viņi vismaz šai ziņā ir tikpat kompetenti kā viņu kādreizējie priekšteči.

Lūk, tādi interesanti laiki pienākuši. Kā beidzās Kamī "Mēris", es neteikšu, izlasiet paši, ja neesat to vēl izdarījuši. Es tikmēr sagaidīšu brīvdienas un ķeršos klāt "Dekameronam".