Es tabletēm uzdzēru konjaku un neko nesapratu, līdz pamodos slimnīcā

FOTO: Rus.TVNET

Man reiz kļuva interesanti noskaidrot, kas tieši notiek Anonīmo Alkoholiķu sanāksmēs. Vai patiesībai atbilst tas, kā to attēlo filmās? Kas vispār apmeklē tādas sanāksmes? Piezvanīju uz numuru, kas norādīts organizācijas tīmekļa vietnē, un man atbildēja maiga un patīkama sievietes balss. Dienu vēlāk mēs jau sēdējām viena otrai pretī. 

Sieviete, kuras vārdu es neminēšu, man pastāstīja par organizācijas darbību, par cilvēkiem, kas apmeklē sanāksmes. Viņa pastāstīja arī savu stāstu - par alkohola atkarības izveidošanos un savu ceļu uz atbrīvošanos no tās. Piedāvāju iepazīties ar mūsu sarunas fragmentiem. 

Anonīmie Alkoholiķi - tā nav ārstēšana, bet gan atbalsta grupa. Uz sanāksmēm drīkst nākt ikviens cilvēks, kurš apzinās, ka viņam ir problēmas ar alkoholu. Cilvēki šeit pulcējas nevis tāpēc, lai stāstītu par to, kā viņi dzēra, bet gan tāpēc, lai mācītos dzīvot skaidrā - bez medikamentiem. Viņi dalās savā pieredzē. 

Sanāksmju formāts ir dažāds. Pamatā mēs lasām fragmentus no mūsu literatūras. Parasti ir kāda tēma, par kuru cilvēki izsakās. Var runāt arī par to, kas cilvēkam ir “sasāpējies”, - kaut ko, kas saistīts ar atveseļošanos, to, kas mani, kā atkarīgu cilvēku, satrauc un sarūgtina. 

Vienīgais noteikums - vēlēšanās atmest dzeršanu. Tomēr cilvēkiem ļoti bieži ir grūti atzīt, ka viņi ir alkoholiķi. 

Ļoti reti kāds atnāk pie mums ar vārdiem: “Viss, visa dzīve ir sabrukusi.” Parasti saka: “Man ir nelielas problēmas ar alkoholu”. Tomēr pakāpeniski šis cilvēks saprot, ka viņa dzīve grūst. Un jau sen. 

Latvijā ir vairāk nekā 60 Anonīmo Alkoholiķu grupu. Tās vada paši alkoholiķi, kuri apgalvo, ka bijušo alkoholiķu nav – ir tikai esošie. Mēs esam alkoholiķi, kuri nelieto. Nav iespējams nedzert desmit gadus un pēc tam teikt: “Viss, es esmu izārstējies.” Šīs slimības pamatā ir noliegums. Nu, man nav nekādu problēmu. Var nedzert desmit, 20 vai pat 30 gadus, bet pēc tam norauties. Ir arī tādi cilvēki. Viņi diemžēl ne vienmēr izdzīvo. 

FOTO: Rus.TVNET

***

Norauties gadās daudziem – tas nozīmē, ka cilvēks neievēro visus noteikumus un viņam kaut kas ir “samisējies”. Ir psiholoģiskie momenti, kad tu jūti, ka esi “uz robežas”. Viens no manas grupas dalībniekiem, kurš ir skaidrā jau 26 gadus, bieži saka: “Nevajag sevi novest līdz stāvoklim, kad parādās “vilkme”.” Ir ļoti primitīvas lietas, kurām ir jāseko, piemēram, nekad nebūt izsalkušam, nekad nepārstrādāties. Kad sāc būt skaidrā, tas ir ļoti svarīgi. Nebūt kompānijās, kur visi dzer. Mainīt vidi, kurā tu dzīvo. 

Katrs pats izlemj, kā to izdarīt pareizāk. Man sanāca tā, ka, pēc tam, kad atmetu, tie cilvēki paši pakāpeniski pazuda no manas dzīves. Vairs nebija kopīgu interešu. 

Pārstāja aicināt tikties – kāpēc mani aicināt, ja es vairs nelietoju? Un man pašai arī vairs nebija interesanti. 

Tas kaut kā pakāpeniski notiek – starp mums ir tādi, kuri šāda veida attiecības pārtrauc pilnībā, it tādi, kuri šādā vidē spēj uzturēties. Tas ir atkarīgs no tā, kādā sfērā tu strādā. Ārsts taču neteiks, ka viņam ir problēmas ar alkoholu. 

Kad cilvēks pārstāj lietot, izrādās, ka ar vairākiem “draugiem” viņam nav bijis nekā kopīga, ja neskaita kopīgu iedzeršanu. Man ir tādi cilvēki, par kuriem es tagad vispār neko nezinu, bet kādreiz šķita, ka viņi ir paši tuvākie. 

***

Pie mums nāk “jauniņie”, cilvēki ar labām profesijām un statusu. 

Viņi stāsta, ka viņiem visu dzīvi šķitis, ka alkoholiķi ir tikai tie, kas pamostas pie atkritumu urnām. Bet tiem, kas ir pie šīm urnām, palīdzēt vairs nav iespējams. 

Protams, ir gadījumi, kad arī šādi cilvēki atgriežas normālā dzīvē. 

Es zinu kādu vīrieti, viņš bija uzņēmējs, bet visu nodzēra. Nekādi nespēja izkārpīties - vairākus gadus dzīvoja patversmē. Tagad viņam ir ap 60 gadiem, viņš vairs nav uzņēmējs un viņam nekas nepieder. Dabūja kaut kādu dzīvokli, strādā par sētnieku, tomēr viņš ir laimīgs, jo vairs nelieto. Tā ir viņa izvēle - tagad viņš ir laimīgāks nekā tad, kad viņam bija viss.  

***

Ja runājam par sociālo statusu – nav tā, ka dzer tikai strādnieki. Dzer arī ar augstāko izglītību. Es nezinu, tagad varbūt jaunatne dzer mazāk. Tomēr es uzaugu padomju laikā - toreiz svētki bez alkohola nebija iedomājami, bez alkohola nebija nekādu tikšanos. 

Es uzskatu, ka dzert es iemācījos ģimenē un vidē, kurā strādāju. Manā ģimenē bija cilvēki, kuriem bija problēmas ar alkoholu. Tēvs dzēra - vecāki ātri izšķīrās. Es uzskatu, ka viņš gāja bojā tieši alkohola dēļ, lai gan tajā brīdī vairs nelietoja. Vecmāmiņa dzēra, bet mātes brālis nodzērās līdz pat bezpajumtnieka stāvoklim. Man vienmēr likās: ja es visu šo jau no bērnības esmu redzējusi, tad ar mani gan nekad nekas tāds nenotiks! 

Savu pirmo glāzīti es pacēlu 18 gadu vecumā - man vecāki oficiāli atļāva. 

Pēc tam es sāku mācīties Rīgā, dzīvoju Rīgā, un uz svētkiem man vecāki vienmēr pirka kaut ko garšīgu - ne tikai kotletes, bet arī pudelīti. Pēc tam ar draudzenēm - vīns, šampanietis. Toreiz bija deviņdesmitie, kad sāka parādīties dažādība. “Tādas etiķetes, šādas etiķetes” - sākumā tas viss likās smieklīgi. Tomēr kurā brīdī tu sāc dzert vairāk nekā vajadzētu? Tam ir grūti izsekot. 

FOTO: Rus.TVNET

***

Manā dzīvē ir bijuši arī tādi notikumi, kad es nezināju, kā pareizi rīkoties, kā visu atrisināt. Mamma nomira ļoti agri, es paliku viena ar bērnu. Man vienmēr galvā kaut kur bija tāda doma – sliktākajā gadījumā problēmas risināšanas vietā var iedzert. 

Un tu pie tā pierodi – tu negribi, lai tev būtu sāpīgi. Tu negribi neko risināt. Kad nedaudz iedzer, tev sāk likties: “O! Es zinu, kāds ir risinājums”, bet, kad tu iedzer vairāk, pati problēma tev kļūst neinteresanta, tā atvirzās kaut kur fonā. 

Palēnām, palēnām sākas tas neprāts, kad tu vairs nespēj apstāties. 

Man bija tā - kad nācu mājās no darba, man bija viena doma: “Es tagad ātri apdarīšu visus mājas darbus, bet pēc tam apsēdīšos ar glāzīti un nomierināšos.” Vai arī pasākums darbā - viss skaisti, uzklāts galds. Tomēr tur nav interesanti – tur maz lej, jāiztiek visu vakaru ar vienu glāzi. Bet galvā doma: “Kaut ātrāk tas viss beigtos, laidīšos mājās un tur varēs normāli iedzert.”

***

Iedzeršana man ilgu laiku netraucēja darbam - tā arī ir galvenā atšķirība starp atkarīgu cilvēku un sadzīves dzērāju, kā mēs to saucam. Tagad es nevaru apstāties. Tas vairs nav no manis atkarīgs. Ja es tagad iedzeršu kaut trīs gramus, man uzreiz būs “citas smadzenes”. Tas ir tevī iekšā. 

Es zinu stāstus par cilvēkiem, kuri nodarbojušies ar sportu un līdz 30 gadu vecumam necik nav dzēruši, bet tad izdzēra vienu glāzi un beigās kļuva par alkoholiķi. Tas ir atkarīgs arī no gēniem. Ir cilvēki, kas var katru dienu izdzert vairākus alus, bet viņi nav alkoholiķi - viņi var dzert, bet var arī nedzert. Bet atliek man tikai iedzert, un mana domāšana uzreiz mainās. Tas arī ir tas atkarīgā cilvēka ārprāts. Saka: “Saņemies taču!” - bet es nevaru saņemties, es sevi nekontrolēju. Tas ir viens no punktiem - mēs atzīstam, ka esam zaudējuši kontroli pār sevi. 

***

Vienmēr ir kaut kāds “punkts”. Man nomira mamma, es sāku noslēgties, man bija bēdas, bet es tās aizlēju, nevis pārdzīvoju. Gadījās tā, ka saslimu – man bija plaušu karsonis. Paņēmu slimības lapu, bet tā vietā, lai ārstētos, es dzēru. Nevarēju apstāties, es tikai pagarināju slimības lapu un turpināju dzert. Ārstam stāstīju, ka man vēl kaut kas sāp. Tā es “noslimoju” astoņus mēnešus - tādā “plostā”. Galvenais, ka pati ticēju, ka man ir slikti – te man mugura sāpēja, te vēl kaut kas.

Man izrakstīja zāles, bet es tām uzdzēru alkoholu. Protams, man aizbrauca jumts un reiz es attapos slimnīcā uz “atkačāšanu”. 

Mani tuvākie paziņas, varētu teikt draugi, uzzināja, kur es esmu. Viņi pie manis ieradās un teica, ka man vajagot iziet “Minesotu” - atkarīgo rehabilitācijas programmu. Viņi savāca naudu, un es devos uz turieni. Ja nebūtu šī kritiena, es, iespējams, būtu dzērusi un dzērusi. 

Protams, darbu es šajos astoņos mēnešos pazaudēju. 

***

Sieviešu alkoholisms - tā ir atsevišķa tēma. Sievietēm ļoti ātri izveidojas alkohola tolerance. Man pietika ar apmēram gadu. 

Sākumā alkohols bija brīvdienās, svētkos, pēc tam jau divas reizes nedēļā - man darbs bija tāds, tur neviena prezentācija nenotika bez šampanieša. Ar to tas viss arī sākās. 

Pēc tam analizēju - es biju viena ar bērnu, man vajadzēja pelnīt. Ņēmu papildu darbu uz mājām. 50 grami sākumā ir kā dopings – tev šķiet, ka esi mundrs un vari strādāt arī vakarā. 

Tomēr pēc gada tu vairs neesi mundrs – no rīta viss esi aizpampis un nevari piecelties. 

Es nevaru pateikt, kurā brīdī sapratu, ka nevaru apstāties. Uzskatīju, ka varēšu pārtraukt jebkurā brīdī. Tos astoņus mēnešus, kad man bija slimības lapa, es katru dienu modos ar domu, ka varu arī nedzert. Astoņu mēnešu laikā vienu reizi nonācu slimnīcā. Es tur gulēju ar pārliecību, ka vairs nedzeršu un ka varu atturēties. Tomēr naktī piecēlos, izgāju no slimnīcas un devos “salāpīties” - nespēju pat rītu sagaidīt. Tas izklausās briesmīgi, un tagad es nevaru saprast, kā tas vispār varēja notikt. 

*** 

Ir gadījumi, kad cilvēks aiziet uz darbu, bet uzreiz skrien uz tualeti “salāpīties”. Citi var izturēt visu dienu, bet vakarā iedzer, vai arī paņem slimības lapu un kāpj “uz plosta”. Jo vairāk cilvēks ir degradējies, jo grūtāk viņam ir pēc tam izķepuroties.

FOTO: Rus.TVNET

***

Drīz būs jau septiņi gadi, kopš es nelietoju. 

Tomēr esmu arī norāvusies - pirmais “norāviens” bija pēc diviem gadiem. Dzīvē nekas tāds nenotika, vienkārši alkohols ir ļoti cietsirdīgs. Tev liekas, ka negribas, bet ir situācijas, kad iedzer un viss, vilciens jau lido pilnā ātrumā un bez bremzēm. 

Pēc noraušanās alkoholiķis jūtas briesmīgi - tu ļoti labi zini, kas ar tevi notiek. Tomēr galvenais ir atgriezties un nepazust. 

Grupā cilvēks var stāstīt par savu noraušanos, bet pārējie viņu parasti atbalstīs, jo visi saprot, ka nav atšķirības - skaidrā vienu gadu vai desmit: no tiem, kas ir “tur”, mūs nošķir tikai viena glāze. 

Mūsu princips ir nepacelt pirmo glāzi un mēs esam skaidrā tikai 24 stundas. Es esmu skaidrā tikai šodien - es sev neizvirzu mērķus nedzert visu atlikušo dzīvi. 24 stundās ir daudz vienkāršāk sevi kontrolēt. Bet nākamajā dienā mēs atkal izvirzām mērķi nedzert 24 stundas. Es varu iet uz sanāksmi vai lasīt grāmatas, kas novērš manu uzmanību. 

***

Ārpus grupām mēs daudzi kontaktējamies kā draugi. Tā ir vēl viena sadraudzības būtība - alkoholiķis nevar būt skaidrā, ja viņš nedalās savos pārdzīvojumos ar citiem alkoholiķiem. Viens no maniem recidīviem notika noslēgšanās rezultātā - tu paliec viens ar savu slimo galvu. Tev ir jāizrunā savas problēmas - reizēm vari iet uz sanāksmi un nerunāt, bet vienkārši klausīties citos. Vienatnē alkohola atkarību uzveikt ir gandrīz neiespējami. 

***

“Atkačāšanā” tavu organismu iztīra, tev dod zāles. Kad no turienes izgāju, no zālēm man likās, ka tramvaja sliedes viļņojas. Fiziski tevi attīra no alkohola, bet galva jau paliek tā pati! Tur sastapu cilvēkus, kas brauc attīrīties pēc katriem svētkiem - viņi nespēj apstāties, bet nevēlas savā dzīvē neko mainīt. Bija arī smalkas dāmas no augstākās sabiedrības, es no tā biju šokā! 

Alkohols nedala nodrošinātajos un maznodrošinātajos. Var kļūt par alkoholiķi, arī dzerot dārgu konjaku. Es  ne ar ko lētu nesāku, dzēru tikai labus dzērienus. “Točkās” nekad nepirku – man bija bail. Ir arī tādi gadījumi - sāk ar dārgiem konjakiem, bet beidz ar “točku” piedāvājumu. Alkohols ir dažāds - slimība viena. 

Sākumā smējos, ka nekad nebūtu iepazinusies ar tik dažādu profesiju pārstāvjiem, ja nebūtu nodzērusies un nebūtu atnākusi uz Anonīmajiem Alkoholiķiem. Protams, mums ir pilnīga anonimitāte, sanāksmēs neviens neprasa, ar ko kurš nodarbojas. Tomēr ar laiku, protams, uzzini par cilvēkiem vairāk. Katrs par sevi sniedz tik informācijas, cik uzskata par nepieciešamu. 

***

Visas Latvijas Anonīmo Alkoholiķu grupas kopumā apmeklē aptuveni 500 cilvēku. Lai veiksmīgi cīnītos ar alkohola atkarību, grupu sanāksmes ir jāapmeklē regulāri. Bieži gadās tā, ka cilvēks atnāk, bet pēc tam pazūd. Ir arī tādi, kuri nav “savu izdzēruši” - viņi paklausās citu stāstus, saprot, ka citiem iet daudz sliktāk, un dodas prom, lai iedzertu. Viņi vēlāk atgriežas. Vai arī neatgriežas. Katram savs ceļš. 

FOTO: Rus.TVNET

Protams, vairāk ir tādu, kas aiziet, nevis paliek. Reizēm viss beidzas traģiski. Katram jāsasniedz savs “zemākais punkts”, katram tas ir savs. Mans “zemākais punkts” bija tas, ka manam bērnam nācās dzīvot citā ģimenē. Tagad es viņu gan esmu atguvusi. 

Tagad uzskatu, ka dzīve ir nevis jālīmē kopā, bet gan jābūvē no jauna. 

Ja mana iepriekšējā dzīve būtu bijusi tik skaista, par alkoholiķi es nebūtu kļuvusi. Kādam gribas atgriezt atpakaļ to dzīvi, tomēr ir jāsaprot, ka viss, kas notika, notika pakāpeniski. Nebija tā, ka vienā dienā piecēlos un visu sagrāvu, es uz to gāju gadiem... 

Uz augšu