Viņķele: Ārkārtējā situācija jāpagarina uz 3 mēnešiem (238)

Intervija notikusi šī gada 30. martā

Par jauno pasākumu “2 un 2”. Vai tas nozīmē to, ka, piemēram, kafejnīcās tagad nedrīkst atrasties vairāk par diviem apmeklētājiem vienlaikus?

Divi cilvēki vai vienas mājsaimniecības locekļi var atrasties blakus, neievērojot šo distanci. Kafejnīcās starp šiem diviem, iespējamajiem klientu pulciņiem ir jānodrošina divu metru attālums. Tātad divi cilvēki var sēdēt pie viena galda, bet citiem diviem cilvēkiem, kuri arī varētu būt kafejnīcas apmeklētāji, ir jānodrošina šī distance. Ja kafejnīca nevar šo nosacījumu par attāluma ievērošanu nodrošināt, tad diemžēl klientu apkalpošanu klātienē viņi nevar veikt.

Un kā ir ar skaistumkopšanas saloniem?

Tieši tas pats. Viņi ir divi cilvēki. Cik man zināms, frizieris strādā ar klientu viens pret vienu.

Jau ziņots, ka daļa medicīnas pakalpojumu ir ierobežota saistībā ar Covid-19. Kā ir ar zobārstiem, piemēram?

[Viņi sniedz] neatliekamo un akūto palīdzību.

Tas ir līdz 14. aprīlim?

Jā. Un tur ir divi iemesli. Pirmkārt, līdz 14. aprīlim ir ārkārtas situācija. Otrkārt, mēs skatīsimies, kādu efektu dod šie ierobežojumi ārstniecības pakalpojumu sniegšanā. Tas mērķis ir mazināt infekcijas izplatīšanos, vienlaikus neapdraudot pacientu veselību no šiem pakalpojumiem, kas ir atlikti. Pēc divām nedēļām mēs lemsim, vai ierobežojumi ārstniecības pakalpojumiem ir turpināmi. Mēs vienojāmies ar privātajiem pakalpojumu sniedzējiem, ieskaitot zobārstu prakses, ka šonedēļ mēs veicam tās pirmās ierobežotās nedēļas novērtējumu un tad skatāmies, vai regulējums sasniedz mērķi.

Bet runājot par vēža ārstēšanu. Zināms, ka, piemēram, ķīmijterapiju sniedz mājas apstākļos. Kā ir ar staru terapiju?

Onkoloģisko pacientu aprūpe, arī tiem, kam terapijas ir sāktas, uz viņiem šie ierobežojumi neattiecas.

Uz kādu laiku varētu tikt pagarināts ārkārtas stāvoklis? Mēnesis, divi?

Te ir divi aspekti. Viens - vai ārkārtas situācija un ierobežojumi tiks pagarināti. Tā ir mana prognoze, bet šodien es jums ar 98% varbūtību varu teikt, ka pagarinās pēc 14. aprīļa, jo mēs neesam [sasnieguši] vēl pat trešdaļu no inficēšanās pīķa Latvijā. Otrs jautājums ir, uz cik ilgu laiku. Likums [Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli] saka, ka ārkārtējo situāciju var pagarināt vienu reizi un maksimums uz trīs mēnešiem. Ja nemaina vai neizsludina jaunu ārkārtēju situāciju, tad tas maksimālais pagarinājums pēc 14. aprīļa varētu būt trīs mēneši.

Man šķiet, ka valdībai tieši tas arī būtu jāizmanto – jāizsludina [ārkārtēja situācija] uz 3 mēnešiem. Ja mēs redzam, ka situācija uzlabojas, tad to var pārtraukt ar vienu valdības lēmumu.

Kā jūs kopumā vērtējat testēto, inficēto un izveseļojušos skaita dinamiku Latvijā?

Šeit būtu jāsniedz novērtējums, liekot klāt kādu skalu, pret ko mēs varētu vērtēt Latvijas rezultātus. Viens ir kaimiņvalstis. Inficēto cilvēku skaita ziņā kaimiņi mums joprojām ir priekšā. Testa skaitu ziņā savukārt mēs esam priekšā. Taču pēc nepārtraukta kāpuma mums šajās brīvdienās bija kritums, tieši svētdien. Tas būtu skaidrojams ar to, ka cilvēki vienkārši mazāk vēršas ar lūgumu veikt testus, un ar to, cik lēzeni mums kāpj tomēr to inficēto cilvēku skaits. Vēl viens aspekts, cik daudz mēs hospitalizējam un kādā stāvoklī. Pēc visiem šiem parametriem, bet es vēlreiz uzsveru, ka tas ir mūsu sarunas laikā, šodien, pirmdien, – mums pagaidām ir gājis labāk, nekā kaimiņiem.

Šo salīdzinoši pozitīvo situāciju varētu mainīt tas, cik apzinīgi mūsu līdzpilsoņi, kuri pēdējo divu nedēļu laikā lielā skaitā ir atbraukuši no ārzemēm, spēs ievērot pašizolēšanās pienākumu.

No tā būs atkarīgs, cik plaša būs infekcijas izplatība nākamo pāris nedēļu laikā. Ir skaidrs, ka daļa no tiem cilvēkiem, kas ir atbraukuši no valstīm ar augstāku inficēšanās līmeni, būs inficēti. Skaidrs, ka daļa no viņiem saslims, un arī skaidrs, ka absolūti lielākā daļa šo slimību pārcietīs vieglā formā, bet jautājums ir, [cik daudzus viņi aplipinās].

Brīvdienās Jūrmalas un Saulkrastu pludmalēs varēja kuplā skaitā vērot cilvēkus. Kāpēc, jūsuprāt, viņi neievēro sociālo distancēšanos?

Pieļauju, ka tur ir vairāki faktori. Viens ir neticība, ka tieši mana izvēle var padarīt situāciju sliktāku. Tas ir psiholoģisks fenomens: cilvēki labprāt skatās, lai citi būtu likumpaklausīgi, bet uz sevi viņi šo regulējumu pamanās neattiecināt, jo netic, ka tas var būt tik nopietni. It kā tas ir saprotami, jo visu laiku saka, ka tas vīruss jau nav tik smags, un pamatā [cilvēki] pārslimo viegli. Bet cilvēki neredz to kopbildi. Paskatieties, kas notiek Itālijā. Tās sekas uz sabiedrību kopumā atkarībā no katra [indivīda] rīcības var būt graujošas. Vēl viens faktors ir neuzticēšanās varai. Es neesmu tieši pēdējā laikā skaitījusies socioloģiskos pētījumus, bet mēs izcēlāmies Eiropas līmenī ar ļoti augstu neuzticēšanos varai - gan Saeimai, gan valdībai. Un šis atspēlējas krīzes laikos.

Ja valdībai netic miera laikos, nu tad kāpēc lai pēkšņi sāktu krīzes laikā ticēt?

Turpmāk ģimenes ārsti varēs sūtīt pacientus ar respiratoru saslimšanu simptomiem uz valsts apmaksātām Covid-19 analīzēm. Cik smagiem vajag būt šiem simptomiem?

Nu tas ir pilnībā atkarīgs no ģimenes ārsta un viņa pacienta. To lēmumu – sūtīt uz analīzēm vai ne – pieņem ģimenes ārsts, sarunājoties ar pacientu, un, ja ir iespējams, klātienes izmeklējumā novērtējot pacienta veselības stāvokli. Piemēram, ļoti progresīvs ģimenes ārsts Ainis Dzalbs teica, ka viņš pazīstot savus pacientus. Īpaši pacientus ar hroniskām slimībām, kuri varētu būt pakļauti augstākam riskam. Tā ir ārsta profesionālā izvēle un pacientu novērtējums. Šobrīd mēs runājam ar ģimenes ārstiem tieši par to, kā mēs šo procesu organizējam. Šodien tas vēl nav [skaidrs], bet rīt, parīt tam jāsāk jau strādāt. Mēs strādājam arī pie tā, lai tās nosūtīšanas būtu iespējams veikt draudzīgāk un vienkāršāk.

Kāda ir tā dēvētā "lokdauna" jeb pilnīgas karantīnas varbūtība šobrīd?

Es atturētos minēt procentuāli. Epidemiologi saka, ka šo lēmumu pieņem, izvērtējot vairākus faktorus.

Inficēto cilvēku skaits pats par sevi vēl nav iemesls totālai karantīnai.

Ir ļoti svarīgi, kā tie inficēšanās perēkļi lokalizējas. Viena situācija, ja tas ir, nedod Dievs, veco ļaužu namā, un pilnīgi cita situācija, ja tie ir jauni cilvēki ar ļoti vieglu [slimības] norises gaitu kaut kādā vienā darba kolektīvā. Mēs esam pārrunājuši un modelējuši dažādus scenārijus. Tas “lokdauns” var būt vienas iestādes, vienas apdzīvotas vietas un visas valsts ietvaros, bet šobrīd patiešām jums neviens cilvēks, izņemot Sandi Ģirģenu, šai valstī nevarēs pateikt, vai un kad tieši šis lēmums ir jāpieņem un vai vispār būs jāpieņem.

Publiskajā telpā ir pretrunīga informācija par sejas masku efektivitāti, mēģinot aizsargāt sevi no inficēšanās. Varbūt jūs varētu reizi par visām reizēm pateikt, cik efektīvs ir šis līdzeklis?

Es varu būt tikai sekundārais informācijas avots. Lai gan esmu sabiedrības veselības speciāliste, es neesmu infektoloģe un epidemioloģe. Es strādāju ar metadatiem. Un šobrīd tas konsenss par maskām ir tāds, ka

maskas ir vairāk lietderīgas inficētam cilvēkam vai cilvēkam, kuram ir kādas respiratoras saslimšanas simptomi.

Piemēram, klepus, šķaudīšana, iesnas, bet tikai un vienīgi komplektā ar vispārēju roku higiēnu, virsmu dezinficēšanu un prasmēm šo masku gan pareizi uzvilkt, gan pareizi novilkt. Un valkāt tieši tik ilgu laiku, kam tā maska ir paredzēta. Ja jūs lietojat parasto, ķirurģisko vai auduma masku, vienkārši lai aizietu uz veikalu, pēc tam nesterili to novelkat un noliekat mājās uz plaukta un nākamajā dienā velkat atkal, tad visdrīzāk var panākt pretēju efektu. Veseliem cilvēkiem masku lietošana var iemācīt mazāk aiztikt seju. To iesaka visi infektologi.

Kādas ir iedzīvotāju iespējas saņemt psiholoģisko un/vai psihiatrisko atbalstu šajā situācijā?

Šī krīze ļoti [skaidri] iezīmē visas veselības aprūpes sistēmas “hroniskās slimības”. Viena no tām ir nepietiekami attīstītā ambulatorā psihiatriskā aprūpe, ka cilvēkam nav viegli pieejami valsts apmaksāti psihiatra vai psihologa pakalpojumi. Šobrīd tās iniciatīvas vairāk nāk no nevalstiskajām organizācijām. Bet mēs ar kolēģiem esam to pārrunājuši. Valdībā par to vēl nav runāts, pagaidām tas ir tikai mans viedoklis, taču visdrīzāk būs jāvērtē tas, ka [šie pakalpojumi] kaut kādā apjomā noteiktām grupām būtu jākompensē. Visticamāk, šie pakalpojumi tiktu pasūtīti nevalstiskajam sektoram. Mēs nevaram vēl šobrīd prognozēt karantīnas, pašizolācijas, trauksmes un neziņas ietekmi uz Latvijas sabiedrības psihisko veselību. Tā ka mēs šobrīd skatāmies, ko varētu darīt lietas labā.

Tātad jums ir ideja, ka valsts varētu kompensēt psihoterapeita konsultācijas?

Es teiktu, ka psiholoģisku atbalstu.

Kad jūs varētu iesniegt šo priekšlikumu valdībā? Mēneša ietvaros?

Es atturētos šobrīd to prognozēt. [Vienlaikus] psihiatriskā aprūpe netiek ierobežota. Tā bija viena no tām jomām, uz kuru neattiecināja pakalpojumu ierobežojumus.

Kāds ir plāns šai nedēļai? Kādi vēl pasākumi tiek apsvērti?

Tas lielais un sarežģītais uzdevums ir reaģēt uz to, kas notiek Latvijas slimnīcās. Lai cik labi un salīdzinoši detalizēti 2017. gadā tika vērtētas [Latvijas] slimnīcas Pasaules bankas projekta ietvaros, tieši šī krīze uzrāda [sistēmas] vājās vietas. Mums šobrīd viena no lielākajām problēmām ir tāda, ka ir ļoti daudzas slimnīcas, kuras nevar sniegt ļoti apjomīgu savu pakalpojumu daļu, ja mēs ierobežojam medicīnas personāla strādāšanu vairākās vietās. Realitāte ir šāda: ja mums ir kādi inficēti mediķi kādā slimnīcā “X”, tas nozīmē, ka viņu ielikšana karantīnā negatīvi ietekmē ne vien tās slimnīcas darbu, kurā viņi ir identificēti kā inficējušies, bet vēl vienu ārstniecības iestādi papildus, jo vairums kaut kur piestrādā.

Šobrīd mēs definējam to speciālistu loku, uz kuriem krīzes laikā tas darbu savienošanas ierobežojums tomēr būtu attiecināms viņu pašu un pacientu drošības dēļ.

Mēs konsultējamies ar slimnīcu vadībām, kā to varētu kompensēt. Jo tā īsti nav dīkstāve un to dara gan ārsti, gan māsas: strādā vairākās vietās, lai nopelnītu iztiku savai ģimenei. Ja mēs drošības apsvērumu dēļ viņiem šo strādāšanu vienā vietā ierobežojam, tad visdrīzāk valstij tas būs jākompensē. Un tad ir jautājums par to, kāds ir tas kompensācijas mehānisms un kādā apmērā. Tas ir mūsu šīs nedēļas darba kārtības jautājums.

Tad lēmums par kompensācijas mehānismu varētu būt jau šonedēļ?

Nē, šajā nedēļā ne. Un papildus visādas sagādes protams. Tā mēģināšana izairēties cauri simtiem dažādas raudzes komersantu piedāvājumiem ar aizsarglīdzekļiem, kas ir ļoti nepieciešami. Mēģināt izķert tos, kas ir skaidri blēži, kuri piedāvā viltotus sertifikātus precēm. Kur vispār nav nekādas sajēgas, vai viņi jebko atvedīs. Tāds ir mūsu ikdienas darbs šodien.

Tādu blēžu vispār ir daudz?

Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz.

Tā krīze parauj augšā gan brīnišķīgas un labas lietas, gan arī dažādus “pelējumus”.

Ir cilvēki, kas nezin kāpēc domā, ka šis ir brīdis, kad viņi var ātru naudu noķert uz savu iedzīvotāju, atvainojos, apčakarēšanu.