Pirmie iespaidi: Pearl Jam "Gigaton"

Pearl Jam

FOTO: publicitātes

Sietlas grandžroka pionieri "Pearl Jam" piektdien, 27. martā, laida klajā ilgi gaidīto jauno studijas plati "Gigaton", iepriecinot deviņdesmito gadu alternatīvās mūzikas paaudzi ar autentisku, nepārproducētu rokmūziku. Lai arī deviņdesmitie ir jaunie septiņdesmitie un arī "Gigaton" diemžēl, kā izrādās, nav šedevrs, noteikti ir vērts šim ierakstam pieskarties detalizētāk. 

Pearl Jam "Gigaton"

(Monkeywrench)

8/12

Pirms rakstīšanas par jauno plati ielūkojos visu iepriekšējo grupas albumu recenzijās TVNETā, sākot ar 2006. gada "Pearl Jam", beidzot ar "Lightning Bolt", kas izdots pirms septiņiem gadiem. Pa vidu vēl 2009. gada "Backspacer". Gandrīz visos aprakstos tolaik akcentēju grupas uzticamo fanu bāzi, solista Edija Vedera (Eddie Vedder) un draugu stingro mugurkaulu, nevēlēšanos iziet uz kompromisiem ar mūzikas industriju. Visu to var atkārtoti minēt arī šā ieraksta kontekstā, tikai jāatceras, ka kopš izcilā 1991. gada albuma "Ten" tūlīt būs apritējuši jau trīsdesmit gadi. Un 55 gadus vecais Veders ir palicis pēdējais no lielā grandža četrinieka (Nirvana, Alice In Chains, Soundgarden, Pearl Jam), kurš vēl spītīgi stāv pie mikrofona. 

Arī pašas rokmūzikas loma pēdējos desmit gados, īpaši jau jauniešu vidū, ir zaudējusi savu agrīno spēku.

Par jaunajām rokzvaigznēm ir kļuvuši depresīvi, narkotiku problēmu nomocīti reperi, kuri ik pa laikam nošauj viens otru, radot jaunus 21. gadsimta mītus. 

Jā, "Pearl Jam" jau labu laiku tomēr ir, būsim godīgi, nostalģijas grupa. Tā turpina lēnām attīstīties pēc agrāk labi iemītas taciņas, lieki neeksperimentējot. Tiesa, šā jaunā albuma pirmais singls - dejiskais disko gabals "Dance of the Clairvoyants" bija pirmais īstais pārsteigums pēc šiem daudzajiem gadiem. Līdzīgi kā mūsu pašu "Pienvedēja piedzīvojumi", kas jaunajā albumā "Nelaiks" sev neraksturīgi daudz izmantoja taustiņus un elektroniskās mūzikas dekorācijas, arī Veders un kompānija uz brīdi lika mums nodomāt, ka "Gigaton" varētu būt kas pilnīgi svaigs. 

Jāpiebilst, ka albumu producējusi pati grupa un Džošs Evanss (Josh Evans), kas agrāk kā skaņu inženieris strādājis ar grupu "Soundgarden". Ierakstā Evanss iespēlējis arī vairākas taustiņu partijas. 

Video: Pearl Jam "Dance Of The Clairvoyants (Mach III)".

Tomēr galarezultāts ir vēl viens diezgan tradicionāls pusmūža vīru rokmūzikas ieraksts. Diezgan trāpīgu jautājumu uzdod izdevuma NME kritiķe Anita Bhagwandas, sakot, ka grupa nešaubīgi ir nopelnījusi tiesības ierakstīt ko sirds vēlas, bet jautājums ir atvērts - vai šādu mūziku vēl vispār kāds klausās?

Albumu ievada divi dinamiski deviņdesmito gadu vidus grandža, pat postgrandža paraugi - "Who Ever Said" un Superblood Wolfmoon", kuros Veders izklausās īpaši "uzvilcies".

No vienas puses, tekstos jūtama neapmierinātība ar to, kas notiek dzimtajā Amerikā pēdējos gados, taču pārāk tiešs savos tekstos Veders nav.

Arī kādās intervijās viņš atzinis, ka nevēlas pārāk politizēt šo albumu, kaut arī ir pamatīgi noskaities par daudzām lietām. 

Pearl Jam “Gigaton” (albuma vāka foto uzņemts Norvēģijā)

FOTO: publicitātes

Tiesa, šur tur tekstos iezogas arī konkrēti personāži, piemēram, prezidents Donalds Tramps ("Quick Escape"). 

Crossed the border to Morocco, Kashmir to Marrakech ... to find a place Trump hadn't fucked up yet.

Pēc uzrāviena ar pirmajām četrām dziesmām seko filozofiska atkāpe ar "Alright" un "Seven O’Clock", manuprāt, plates labāko dziesmu, kas balansē kaut kur starp Brūsa Springstīna un Nīla Janga pasaulēm.

Ar "Never Destination" grupa atgriežas uz ātrvilciena sliedēm, tekstā citējot Vedera drauga Šona Pena (Sean Penn) satīriskās grāmatas "Bob Honey Who Just Do Stuff" (2018) varoņus. Roķīgā "Take the Long Way" ir bundzinieka Meta Kamerona (Matt Cameron) sacerēta. Skaņdarbā viņš pats arī dzied, turklāt, šķiet, pirmo reizi grupas vēsturē, fonā piedzied arī kāda dāma (Meagan Grandall).

Plate izskan ar četriem liriskākiem skaņdarbiem, kuriem noteikti būtu jāpievērš atkārtota uzmanība. 

"Gigaton" noteikti iepriecinās grupas kvēlākos fanus, neitrāliem vērotājiem tā būs patīkama īslaicīga tikšanās ar vienu no deviņdesmito gadu roka zīmoliem, savukārt visiem pārējiem, kas savu gaumi balsta komercradio piedāvājumā, nekas būtiski muzikālajā gaumē nemainīsies. Jo vienmēr taču var paklausīties Edu Šīranu un Adeli...  

Jāpiebilst, ka koronavīrusa pandēmijas dēļ atcelti sākotnēji martā un aprīlī ieplānotie albuma veicināšanas koncerti. 

Izdošanas datums - 27.03.2020.

Noklausies! 

Uz augšu