Mani nedaudz izbrīna tas, ka digitālajā un mūžizglītības laikmetā es redzu sociālajos tīklos, ka ļoti daudzi studenti (arī skolotāji) atklāj faktu, ka viņiem ir ļoti novecojusi datortehnika vai nelietojama programmatūra. Man jau šķiet, ka vismaz gadus 10 mēs dzīvojam tādā laikā, kurā iztikt šajā garīgā līmeņa profesijā (skolotājs, pasniedzējs, students) bez datortehnikas nav iespējams, intervijā portālam TVNET pauda izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska.

Intervija notika 2020. gada 1. aprīlī.

Varbūt sākšu ar tehnisko dimensiju. Kopš ārkārtas stāvokļa pasludināšanas skolām un universitātēm jādarbojas attālinātā režīmā. Līdz ar to man ir jautājums. Vai mums pietiek tehniskās kapacitātes un tehniskā nodrošinājuma, lai to visu izdarītu? Vai esat saņēmusi kādas sūdzības un identificējusi kādas problēmas?

Te uzreiz būs vairāki atbilžu bloki. Uzreiz sākšu ar augstāko izglītību un profesionālo izglītību. Šo iestāžu audzēkņi ir iesākuši attālināti mācīties ātrāk nekā vispārizglītojošās skolās. Augstākajā izglītībā iet diezgan labi. Jāsaka, ka ir jau izkopta e-vide un principā jau ar 2010. gadu (pat agrāk) augstskolas ir mērķtiecīgi gājušas uz e-vides izkopšanu. Tas nozīmē, ka katram docētājam viss viņa studiju kurss ir e-vidē un atkarībā no docētāja uzņēmības, viņa grupas lieluma, tur ir iespējams ne tikai ievietot dažāda veida nodarbību materiālu, bet arī veikt pārbaudes darbus un arī nodrošināt to, ka, piemēram, Latvijas Universitāte ir pievienojusi tiešsaistes rīku, kas visu uzreiz nodrošina vienā platformā. Tādā veidā tas ir ļoti ērti lietojams. Līdzīgi ir profesionālajā izglītībā. Viņi pamatā gan lieto citu platformu – Mykoob. Varbūt viņiem nav tik daudz izstrādāta vide, kurā pats lektors, pasniedzējs strādā, tomēr tajā pašā laikā skolēni arī jau ir adaptēti šai videi.

Sarežģītāka šī situācija, protams, bija vispārizglītojošās skolās. Ne tikai tādēļ, ka, pirmkārt, tas nekad nav mēģināts, bet arī tādēļ, ka tas apjoms ir krietni lielāks. Proti – šobrīd vispārizglītojošā posmā ir apmēram 215000 skolēnu, tāpēc lielākās bažas pirmām kārtām bija par to, lai pirmajā mācību dienā nebūtu tā, ka pilnīgi visi plkst. 9:00 ieslēdz vienu platformu un šī platforma patiešām neiztur šo lietotāju daudzumu. Principā šajā gadījumā uzreiz varēja iesākties haoss un neviens nezinātu, ko darīt. Tā ka tas bija izaicinājums.

Teikšu uzreiz, ka, pirmkārt, mēs sadarbībā ar pašvaldībām apzinājām skolēnus, kuriem pietrūkst viedierīces. Šobrīd varam teikt, ka vairāk nekā 5100 jau ir nokļuvušas pie sava adresāta.

Šobrīd Izglītības un zinātnes ministrijas kontā ir ienākušas ziņas, ka apmēram 400 izglītojamajiem vēl vajadzētu viedierīci un, kā saka, šis process notiek un tiek koordinēts ļoti daudz pašvaldības līmenī, un skolas arī uz to bija reaģējušas.

Mani nedaudz izbrīna tas, ka digitālajā un mūžizglītības laikmetā es redzu sociālajos tīklos, ka ļoti daudzi studenti (arī skolotāji) atklāj faktu, ka viņiem ir ļoti novecojusi datortehnika vai nelietojama programmatūra. Man jau šķiet, ka vismaz gadus 10 mēs dzīvojam tādā laikā, kurā iztikt šajā garīgā līmeņa profesijā (skolotājs, pasniedzējs, students) bez datortehnikas nav iespējams.

FOTO: Ivars Soikāns/LETA

Tomēr tas ir tikai viens profils. Otra lieta – mēs strādājam ar pašvaldībām un identificējam tās skolas, kurās vajag kāpināt interneta jaudu un ātrumu. Tas ir stāsts par pēdējo jūdzi un to, vai tā ir pieejama skolai. Trešā lieta – mēs paralēli runājam ar vairākām kompānijām un platformu turētājiem par to, ka mums būtu nepieciešams arī vispārizglītojošā skolā virtuālās klases efekts – līdzīgi kā tas ir augstākajā izglītībā. Respektīvi – ir viena platforma, kurā skolotājam ir pieejami dažādi rīki un viņam nevajag izmantot paralēli daudz. Ceturtais, mēs saņemam jautājumus par to, kad būs papildu tehnoloģiju kursi. Tas mūs priecē, jo bijām laikus arī plānojuši finansējumu dažādiem līmeņiem skolotājiem. Plānojam atbalstīt arī augstākās izglītības pasniedzējus, un vēl ir vienmēr arī jautājums par šo informācijas tehnoloģiju speciālistu – ekspertu atbalstu. Var gadīties situācijas, kad netiek salāgota programmatūra un ir nepieciešami kādi iestatījumi, ko jebkura priekšmeta skolotājs nevar veikt. Mēs strādājam ar visiem šiem tehnoloģijas jautājumiem, un droši vien viens no tiem ir arī virsskaņas TV platformas izveide, runājot par materiālu pieejamību.

Es tad uzreiz uz šīs pašas nots uzdošu jums jautājumu – ko darīt daudzbērnu ģimenēm, kuras katrai savai atvasei nevar nodrošināt nepieciešamās tehnoloģijas, lai pieslēgtos e-vides risinājumiem?

Pirmkārt, tas ir jautājums, kas ir jārisina kopā ar klases audzinātāju, skolu un pašvaldību. Lielākoties pašvaldības patiešām nāk pretī, apzina šīs ģimenes un šo tehnoloģisko risinājumu mēģina atrast. Otrkārt, tajā brīdī, kad lūdzam skolotājus mācību darbu plānot, mēs uzreiz sakām – attālinātās mācības nav tālmācība un ir jāsaprot, ka tā nav tikai atrašanās tiešsaistē un kādas viedierīces lietošana. Tāpēc arī mēs lūdzam, lai priekšmetu skolotāji saplāno un saskaņo starp dažādiem priekšmetiem mazāku resursu izmantošanu, līdzīgu platformu izmantošanu un saskaņo, kad ir šīs video konferences, lai nav tā, ka plkst. 12:00 šī konference ir septiņām klasēm vienlaicīgi. Mēs lūdzam saskaņotu darbu no priekšmetu skolotājiem un pašvaldības un skolu direktoru iesaistīšanos, lai novērstu jebkura bērna izslēgšanu no šīs aprites.

Turklāt mēs piedāvājam jaunu izglītojošu kanālu, kura saturs būs domāts tieši 1.-6. klases skolēniem. Tas cita starpā ir arī izvēlēts tāpēc, ka 97% šīs virszemes TV pieejamības tehniski ir nodrošināta Latvijā.

Vai ministrija būtu gatava dotēt ekipējuma piegādi arī augstākās izglītības iestādēm (ja rastos tāda nepieciešamība)? Mūsu lasītājs uzdeva šādu jautājumu saistībā ar to, ka tas ir dzirdējis, ka kaut kas tamlīdzīgs notiek vispārizglītojošās iestādēs. Tomēr par augstāko izglītību vēl nekas īsti nav dzirdēts.

Jā, tieši tāpēc arī minēju šo faktu, ka man liekas, ka mēs dzīvojam digitālajā informācijas un mūžizglītības laikmetā. Tajā brīdī, kad cilvēks izvēlas studēt, tad droši vien ... jā, es saprotu, ka ir dārdzība un izdzīvošanas apstākļi ir sarežģīti, bet viņam ir nepieciešama šī viena viedierīce. Mums rīt ir seminārs ar augstskolu rektoriem, esam šobrīd arī izsūtījuši aptauju, un tad mēs arī redzēsim, kāda ir kopējā situācija. Šeit atkal ir atšķirība – vispārizglītojošā skolā mēs gādājam par nepilngadīgajiem mūsu valsts pilsoņiem (iedzīvotājiem). Tas nozīmē to, ka viņiem ir nepieciešams atbalsts. Tajā brīdī, kad tu kļūsti pilngadīgs, tev arī pašam ir jārūpējas par šīm iespējām tikt pie viedierīces.

Es teikšu tā – šāda kampaņa palīdzēt tieši studentiem augstākās izglītības iestādēs nav, bet, ņemot vērā, ka augstākās izglītības iestādēm ir bijis ļoti liels finansējums infrastruktūras modernizācijai, es ieteiktu noteikti vērsties pie programmas direktora un risināt šo jautājumu.

Tas ir nepieciešams tāpēc, ka augstākās izglītības sfērā noteikti atkal ir iespējami tādi paši izņēmumi, kādi ir vidējā izglītībā. Ļoti daudz skolu uz šo laiku palienē savu tehniku arī skolēniem. Tāpat arī skolotājiem tiek ļauts izvēlēties viedierīci ņemt tajā darba vietā, kura ir ērtāka.

Runājot par studējošajiem, daudziem studentiem no ārvalstīm pašreizējās krīzes apstākļos sāk rasties problēmas ar nodarbinātību un līdz ar to arī – dzīvošanas izmaksām. Tomēr, tā kā robežas ir slēgtas, tiem nav iespējams atgriezties arī valstīs, no kurām tie ir sākotnēji ieradušies. Vai ir domāts arī par atbalsta pasākumiem šādā situācijā?

Pagaidām neesam saņēmuši konkrētu informāciju, ka mums jau būtu ļoti cītīgi jāmonitorē arī šī mērķauditorija. Varu teikt tikai to, ka tajā brīdī, kad tika izsludināta ārkārtas situācija, mēs, protams, pievērsām uzmanību tam, cik Latvijā ir studējošo no ārvalstīm un cik ir studējošo Latvijas studentu Erasmus programmās ārvalstīs. Konkrētus skaitļus neminot, abās pusēs tie bija apmēram 700-800. Tā tendence bija tāda, ka mūsu ārzemēs studējošie studenti ir palikuši ārvalstīs tikai apmēram 15%. Visi pārējie ir atgriezušies. Savukārt tie, kas studē pie mums, aptuveni 25% ir palikuši studēt šeit un pārējie ir aizbraukuši.

Jau atkal te pirmais rīks ir programmas direktors. Mēs jau atkal runājam par pieaugušiem cilvēkiem, kur primāri ir jāsazinās ar programmas direktoru un tad var domāt par tālāku nepieciešamību to risināt ar Valsts izglītības attīstības aģentūru starpniecību, vai nu ar Izglītības un zinātnes ministriju, vai ar Labklājības ministriju. Tur ir iespējami dažādi varianti.

Vēlējos jums pajautāt arī par studentu mobilitāti. Ja nemaldos, daudzas no mūsu augstskolām ievērojamu peļņu gūst arī no ārvalstu studentu piesaistes. Vai nepastāv risks, ka Covid-19 seku kontekstā varētu samazināties studentu pieplūdums un līdz ar to – universitātes zaudētu naudu? Vai ir domāts par atbalstu šādā situācijā?

Sāksim ar to, ka universitātes ir publiski atvasinātas personas. Tas droši vien ir viens no tiem diskusiju tematiem, ko Latvijā būtu jāattīsta arī pēc krīzes situācijas. Tas ir tas, kas ir iesākts ar jauno augstskolu pārvaldības modeli. Šajā brīdī mums ir 16 valsts augstskolas, 54 augstākās izglītības institūcijas (tajā skaitā koledžas un privātās augstskolas), un tas stāsts ir par to, ka mēs principā esam pieraduši pie modeļa, ka valsts augstskola un, protams, arī koledža gaida finansējumu no valsts. Tomēr pasaulē ir mainījies publiski atvasinātas un arī augstākajā izglītībā iesaistītās personas ne tikai finanšu modelis, bet arī kopējā struktūra.

Finansēs būtu jābūt šādai situācijai – 30% no finansējuma nāk no valsts, 30% no starptautiskiem avotiem un 30% ir arī pašas augstskolas piesaistītais finansējums.

Tāpēc par valsts finanšu subsīdijām šāda scenārija gadījumā tiek domāts mazāk, taču tiek domāts par diviem citiem variantiem – 1) kā palielināt un kāpināt finansējumu zinātnei (tieši tāpēc ir arī augstskolas pārvaldības reforma) un 2) mēs tieši šodien runājām par noslēguma eksāmenu atcelšanu, aizstāšanu un termiņu pagarināšanu. Tas būs globāls jautājums un nebūs tikai par ārzemju studentu ierašanos Latvijā. Tas vispār būs globāls jautājums – vai nākamā gada septembrī un oktobrī varēs notikt uzņemšana vai nevarēs, vai būs pamats, uz kā uzņemt, un vai būs vispār šī kustība. Tur vēl ir gana daudz kvalitātes un paša studiju procesa pabeigšanas sakārtošanas jautājumu. Tomēr mēs par to domājam un, protams, tiklīdz būsim tikuši skaidrībā ar tuvākajiem gada pabeigšanas darbiem, uzreiz sāksim modelēt arī nākamos.

FOTO: RANEEN SAWAFTA / REUTERS

Runājot par eksāmeniem, jūs esat minējusi, ka šajā mācību gadā klātienes mācības, visticamāk, vairs netiks atsāktas un centralizētos eksāmenus varētu aizstāt ar gada vērtējumu vai veidot citas gala pārbaudes. Tomēr kā šajā situācijā varētu notikt iestāšanās augstskolās, kuras prasa tieši centralizēto eksāmenu rezultātus? Ko darīt tiem, kuri vēlas iestāties ārzemju augstskolās?

Es sākšu no beigām. 7. aprīlī ir paredzēta kārtējā video konference Eiropas izglītības ministriem. Tajā būs divi apskatāmie jautājumi – 1) kā attālinātais mācību process norisinās konkrētajā valstī (ja tāds vispār norisinās) un 2) kopveida platforma – kā rīkoties, ja, piemēram, Latvijas skolu beidzēji grib studēt kādā no Eiropas valstīm? Es domāju, ka tā būs arī samērā kopīga vienošanās - ko mēs respektēsim/nerespektēsim? Vai būs vajadzīgs centralizētais eksāmens, vai varēs izlīdzēties ar kādu no Eiropas pārbaudījumiem, kuru kārto svešvalodā (tajā valstī, kur tu vēlies studēt). Tur, es domāju, būs daudzi iespējamie varianti.

Tādu jau skaidru scenāriju par to, kas būs, mēs iezīmējam vēlākais uz 9. aprīli. Ir skaidrs, ka 9. aprīlī valdība gatavo lēmumu par ārkārtas situācijas pagarināšanu. Ir skaidrs, ka tāds būs, un tajā brīdī mums būs skaidrs, cik ilgs termiņš ir plānots, un mums būs vismaz A un B varianti, kā mēs rīkosimies arī centralizēto eksāmenu gadījumā.

Kādi varētu izskatīties diplomi, ko iegūst studenti vai augstskolu absolventi šogad? Kas tad īsti tajos varētu tikt rakstīts?

Noteikti tur nekādu īpašu pārsteigumu nebūs. Ja tiks pieņemts lēmums atteikties no centralizētajiem eksāmeniem, tad viņiem nav sertifikāta par centralizēto eksāmenu atzīmēm. Viss pārējais atestāts sastāv no gada vērtējuma. Lielākas problēmas, ko mēs šodien arī mēģinājām izrunāt, ir tieši tiem beidzējiem, kuriem ir ļoti būtiska praktiskā daļa. Tas ir gan tehnikumos, gan ļoti daudzās augstskolās. Ja tev ir profesionālā izglītība, tad iespējams, ka ir nepieciešams arī pagarinājums. Nav iespējams pabeigt profesijas apguvi bez nokārtota kvalifikācijas eksāmena. Tieši šodien mēs vēl arī diskutēsim ar augstāko izglītību un tad skatīsimies, kādus scenārijus piedāvā viņi. Kopumā – tas ir atestāts, kas sastāv no gada vērtējumiem.

Runājot par starptautisko pieredzi, jūs pirmīt teicāt, ka Maltā ir tikuši atcelti visi eksāmeni, nenotiek attālinātās mācības un ir paziņots, ka skolēni no 6. klases tiek atstāti uz otru gadu. Tomēr viena no mūsu lasītājām nepiekrita tam un pirms intervijas nosūtīja jautājumu ar norādi, ka nevienu uz otru gadu tur īsti neatstās, mācības notiks attālināti un ar eksāmeniem viss tikšot sakārtots. Vai jūs varat to nedaudz pakomentēt no savas puses?

Es nevarēšu pakomentēt, jo man ir jāredz viņas avots. Mums ir izveidota izglītības ministru Whatsapp grupa, un Maltas ministrs pats svētdien ir ierakstījis, ka Malta jau ir pieņēmusi lēmumu. Tāpēc droši vien es uzticēšos šobrīd avotam, kas ir Maltas ministra ziņa, un droši vien, ka 7. aprīlī vēl arī nāks precizējums un mēs redzēsim, kādi ir citu valstu lēmumi. Tad droši vien arī būs apkopojums, ko publiskosim arī no Izglītības un zinātnes ministrijas. Ja būs kādas izmaiņas, tad to arī redzēsim. Tāpēc dažādi avoti noteikti prasa arī analītiku, un šajā gadījumā man nav pamata neuzticēties izglītības ministram.

Nesen valdība lēma par piemaksām mediķiem saistībā ar Covid-19 krīzes apkarošanu. Vai kaut kāda finansiāla palīdzība, jūsuprāt, pienāktos arī skolotājiem?

Saeimas komisijā šis jautājums šodien tika aktualizēts, un teikšu uzreiz, ka šobrīd Ministru kabinetā patiešām, runājot par piemaksām, valdība vienbalsīgi lēma tās piešķirt noteiktām mediķu grupām. Uzsvēršu, ka nevis kopīgai medicīnas nozarei, bet gan tieši tām grupām, kas tiešā veidā ir iesaistītas ārkārtējās situācijas daudzajos pasākumos. Turklāt tām grupām, kurām ir krasi palielinājies darba apjoms. Tātad – izejošais princips bija tieši darba apjoma palielinājums.

Visu laiku par līdzīgu scenāriju domā arī iekšlietu struktūras, un pagaidām valdība par šo izšķīrusies nav. Mēs no savas puses esam piedāvājuši bērnudārza skolotājus, jo, kā zināms, bērnudārzos darbojas dežūrgrupiņas un skaidrs, ka varbūt tur nepalielinās darba apjoms, bet jebkurā gadījumā šī bīstamība saslimt pieaug. Pagaidām valdība nav radusi risinājumu tieši šim apstāklim, jo ir jāņem vērā, ka darba apstākļi ir mainījušies, bet tajā pašā laikā skolotājam nenotiek mācību stundas. Tādas skolas, kuras tiešsaistē realizē tādu pašu stundu grafiku, ir krietni mazāk. Principā – darba specifika ir mainījusies, bet mēs nevaram uzreiz apgalvot, ka pilnīgi visiem skolotājiem ir pieaudzis darba apjoms.

Cita starpā šodien Saeimas komisijā deputāte Marija Golubeva ieteica izstrādāt kritērijus un tiem skolotājiem, kuriem ir šie kvalitatīvie kritēriji (ievēro priekšmetu saikni, ir radoši, ļoti daudz strādā pie atgriezeniskās saiknes, izvēlas formatīvo vērtējumu), domāt par atalgojuma pielikumu.

Tomēr te atkal ir stāsts par kvalitātes izvērtējumu. Tāpēc tā viennozīmīgi uzreiz es pateikt noteikti nevaru, bet ir skaidrs, ka, ieviešot jauno saturu, mēs gatavojam informatīvo ziņojumu, kur izvērtējam pozīcijas, kas ir veltītas izglītības apmaksai. Viena no tām ir arī finansējuma pārskatīšana skolotāju mērķdotācijai.

FOTO: Ieva Čīka/LETA

Vai mums izglītības sfērā kaut ko var iemācīt Covid-19 pieredze? Iespējams, mums nevajag nemaz runāt par atsevišķu skolu slēgšanu, jo mācības var realizēt attālināti?

Tik tālu varbūt neesmu padomājusi, bet šī situācija jau šobrīd māca, ka 2020. gada septembrī mums būtu jāpāriet uz kompetenču pieeju. Principā, ja šobrīd skolotāji vēlas nodrošināt daudzveidīgu un uz kvalitāti vērstu saturu, bērns iedziļinās un saprot, viņiem ir jāsamazina apgūstamo avotu un vielas daudzums. Viņiem ir jāiet uz to, ka viņi rosina risināt kompleksus uzdevumus, izmantot projektu metodi, vairāk iekustināt tieši pašvadīto skolēna paša problēmu meklēšanas un risināšanas prasmi. Tas patiešām ir ļoti liels izaicinājums, jo mēs jau arī dzirdam no medijiem, ka ļoti daudzi skolotāji pārslogo un ļoti daudzi bērni neprot plānot savu darbu. Protams, vecāki ir izmisumā, kad viņi ierauga, ka šīs divas lietas nav sabalansētas.

Tātad es šo visu redzu kā iespēju mainīt attieksmi pret mācību procesu. Otrkārt, nepieciešama pašvadītā mācīšanās – katrs indivīds atbild par savu gatavību un atbildību iesaistīties izglītošanās procesā. Tātad – tevi pārbauda ne tikai eksāmens un skolotājs, bet tev ir jābūt motivētam to darīt pašam. Treškārt, mums ir jāveicina digitālā pratība. Pat ja mums bija dažādi šķēršļi, šajā brīdī lielākajai daļai nu vienkārši vismaz visnelielākajā apjomā tajā ir jāiesaistās. Protams, šo digitālo pratību var radīt ar laiku – piemēram, ja ir jāaizstāj kāds skolotājs (slimo, ir kvalifikācijas kursi), platformas, kā TV un virtuālā klase, būs labs risinājums. Tās atvieglos skolotāja darbu, un lielāku uzmanību būs iespējams pievērst personalizētām bērnu apmācībām. Tas ir ļoti, ļoti vērtīgi.

Es uzskatu, ka tā ir arī tāda vērtību pārvērtēšana un prioritāšu izsvēršana.

Droši vien pēc 5-10 gadiem mēs varēsim atgriezties pie tā, ka līdzīgi kā ļoti daudziem studentiem, docētājiem, šo atvērto platformu turētājiem nav vairs nepieciešama konkrēta ģeogrāfiska darba vieta, no kuras ir iespējams strādāt.

Viņiem viss ir sakārtots «mākonī», un jebkurā brīdī viņi to atver un ar savu intelektu, ar savu digitālo, problēmrisināšanas un citām prasmēm iesaistās mācību procesā. Es uzskatu, ka šis process mums ļoti daudz ko iemācīs.

Kas varētu notikt ar jūsu virzītajām izglītības un zinātnes reformām pēc šīs krīzes? Vai paredzat, ka būs grūtāk kaut ko realizēt, vai gluži pretēji – vieglāk?

Pagaidām ir grūti prognozēt. Mēs pirmkārt skatīsimies, cik saspringta būs ārkārtējā situācija. Ja Latvija patiešām medicīniskajā un drošības aspektā neredzēs kraso uzlēcienu un mums šī situācija nepasliktināsies, es prognozēju, ka šīs reformas notiks un notiks tam paredzētajā laikā. Ja mēs redzēsim kādu samilzumu tieši vīrusa uzliesmojumā, tad, protams, ir iespējama kavēšanās. Kopumā ņemot – kā es jau teicu, gan vispārējā izglītībā, gan arī augstākajā izglītībā mēs redzam tādu jaunu impulsu attīstībai, kuru noteikti mēģināsim īstenot.

FOTO: Edijs Pālens/LETA