Lai arī daļa ierobežojumu saistībā ar Covid-19 varētu tikt atcelta, lieli masu pasākumi vasarā nav gaidāmi, raidījumā "Komforta zona" paziņoja Veselības ministrijas (VM) galvenais infektoloģijas speciālists Uga Dumpis. Intervijā runāts arī par "pūļa imunitāti", jaunā koronavīrusa mutācijām un to, cik sāpīgs ir Covid-19 tests. 

Pilnu interviju iespējams noskatīties šeit:

Audio:

Intervija notikusi 2020.gada 17. aprīlī

LTV raidījumā “Rīta panorāma” jūs teicāt, ka daļa ierobežojumu būs jāievēro līdz gada beigām. Kad, jūsuprāt, varētu atsākt aviopārvadājumus?

To nu gan es nevaru paredzēt, jo tas ir atkarīgs no situācijas citās valstīs un, iespējams, arī no Eiropas Komisijas (EK) nostājas. Bet pagaidām, tā kā mūsu epidemioloģiskā situācija ir krietni labāka nekā citās, piemēram, Rietumeiropas valstīs, atsākt aviopārvadājumus nebūtu mūsu interesēs. Ja nu vienīgi tie nav ierobežoti konkrētiem uzdevumiem, piemēram, biznesam. Protams, ja tagad sāktu lidināties lidmašīnas no Londonas vai Parīzes... Diez vai arī kāds tur vēlētos lidot. Aviokompānijas pašas nelido, jo nav kas lido.

Runājot par citiem ierobežojumiem un to iespējamu atcelšanu. Kā varētu izskatīties mūsu dzīve pēc sešiem mēnešiem?

Tas ir noteikti atkarīgs no epidemioloģiskās situācijas. No tā, cik labi mēs tiksim galā ar infekciju. Es ceru, ka mums būs kaut kādas iespējas, piemēram, tikties ar draugiem vai sportot.

Domāju, ka noteikti mums nebūs lielu, masu pasākumu. Ir pierādīts, ka lieli, masu pasākumi, piemēram, rokkoncerti vai futbola spēles, noteikti ir milzīgs infekcijas risks.

Es neticu, ka mēs varam nonākt līdz lieliem masu pasākumiem. Iespējams kaut kādas aktivitātes ar maskām, kaut kādi kultūras pasākumi. Tas ir ļoti atkarīgs no situācijas ne tikai Latvijā, bet arī ārpus Latvijas.

Jūs teicāt, ka visticamāk kolektīvo imunitāti sasniegt neizdosies. Vienlaikus ir daudzi gadījumi, kad cilvēki otro reizi ir saslimuši ar Covid-19. Kāpēc šiem cilvēkiem neveidojas antivielas?

Nē, nu es nedomāju, ka ir saslimuši otrreiz. Tie ir tādi, kuriem acīmredzot ir niecīga vīrusa koncentrācija. Vispirms tas vīruss ir pazudis no aizdegunes, un tad viņš atkal ir parādījies. Es neesmu lasījis, ka slimotu cilvēki, viņiem vienkārši konstatē vīrusu aizdegunē. Acīmredzot kādu laiku ir neliela šī vīrusa replikācija, bet nav datu, ka šie cilvēki ir lipīgi. Bet jāatzīst, ka ķīniešu pētījumu rezultāti, ka dažiem pacientiem ar viegliem simptomiem varētu neveidoties antivielas, protams, ir uzmanības vērts notikums. Bet var būt arī tā, ka šie antivielu testi nav pietiekami labi un nenosaka to, ko varētu noteikt. Tur vēl ir jāpagaida.

Bet tāda pūļa imunitāte neveidosies drīzāk tāpēc, ka jāsaslimst vismaz 60% cilvēku, lai veidotos pūļa imunitāte. Tajās valstīs, kur tagad ir šīs nāves un masu kapi, saslimst 15%. Es nezinu, kādai vēl jābūt slimošanai, lai sasniegtu pūļa imunitāti.

Un diez vai kāda valsts tagad nospraudīs sev mērķi sasniegt pūļa imunitāti. Lielbritānija ir atteikusies no šīs idejas. Zviedrijai tāda ideja īsti nav bijusi nekad, un arī Holandē par to nerunāja. Tā vienkārši interpretēja to, ko viņi dara. Viņi domā nepārtraukti dzīvot, uzturēt aktivitāti, izolēt riska grupas. Tā gluži nav pūļa imunitātes iegūšanas pieeja.

Cik ilgi šis vīruss var dzīvot cilvēkā arī pēc simptomu pāriešanas?

To diemžēl neviens īsti nezina. Bet jautājums, vai ar molekulārām metodēm mēs atrodam dzīvu vīrusu vai vīrusa RNS paliekas, joprojām ir aktuāls. Nupat bija publikācija žurnālā “Nature”. Ja mēģina uzaudzēt šo vīrusu, īstenībā tas pazūd jau astotajā dienā. Neizskatās, ka tas ir ļoti ilgstoši dzīvotspējīgs organismā. Tā ka droši vien [vīruss dzīvo] pāris nedēļas, bet pēc tam paliek kaut kāda neliela replikācija, kas nevarētu būt epidemioloģiski nozīmīga.

Bet mēs Latvijā vēl joprojām esam konservatīvi: ja ir konstatējams molekulārās detekcijas slieksnis polimerāzes ķēdes reakcijā, tad mēs uzskatām, ka šis pacients joprojām apdraud pārējos. Un daudzas valstis joprojām, sevišķi ar mazu slimnieku skaitu, pieturas pie šāda riska menedžmenta, bet valstīs, kur ir vairāk saslimušo, tas viss paliek atbrīvotāks. Arī Eiropas Slimību kontroles centrs uzskata, ka pēc divām nedēļām varētu būt, ka pacienti ir samērā droši. Tā kā nav datu, ka šī slimība hronizētos.

Iepriekš plaši izskanējis gadījums par ASV aviācijas bāzes kuģi “Teodors Rūzvelts”, kura ekipāžai tika konstatēts koronavīruss. Lielākoties jauni vīrieši, bet lielākā daļa – bez simptomiem. Kāpēc vīruss izpaužas bez simptomiem tieši jauniem cilvēkiem?

Tā nav, ka tieši jauniem cilvēkiem. Bija arī prāmis pie Japānas, kur pārsvarā bija veci cilvēki. Un tur arī, ja pareizi atceros, 30% nebija nekādu simptomu. Tā ka asimptomātiska slimība nav tieši jaunu cilvēku jautājums.

Interesantāk ir ar bērniem. Viņiem vīruss vai nu vispār nav atrodams, vai arī [uzturas organismā] ļoti īsu brīdi. Tātad bērni visātrāk un visvieglāk tiek galā ar šo infekciju.

Kāpēc tas tā ir? Tas, protams, nav īsti skaidrs. Bet, ja mēs ņemam citas vīrusu infekcijas, kaut vai to pašu gripu, tad ļoti daudzi cilvēki slimo asimptomātiski. Tas ir saistīts ar imūno atbildi. Ir divi varianti: viens, ka uz šo vīrusu neveidojas nekāda iekaisuma reakcija, organisms nereaģē uz viņa klātbūtni; otrs - organisms reaģē uz šo vīrusu tik labi, ka tas pat neizraisa nekādus simptomus, un aptur to gļotādas līmenī. Iespējams, ka tas atšķiras pieaugušajiem un bērniem. Kāpēc? Tur ir noteikta ģenētiska predispozīcija, iespējams, imunitātes īpatnības, bet tas nav nekas brīnumains, ka vīrusa infekcijas norit asimptomātiski. Tas ir raksturīgi visiem respiratorajiem vīrusiem.

Pirms dažām dienām bija ziņa, ka Latvijā atklāts vēl citur pasaulē neredzēts vīrusa paveids. Vai jums ir informācija par šī paveida raksturīgākajiem simptomiem vai citām atšķirībām?

Nu, tas ir pārspīlējums. Visi vīrusi nedaudz atšķiras. Tiešām, Latvijā konstatētajiem vīrusiem ir aprakstītas iepriekš neaprakstītas mutācijas, kas varētu rezultēties dažādākā aminoskābju kombinācijā, kaut kādā veidā translēties uz vīrusa uzvedību, bet mums pagaidām nav nekāda priekšstata, kādā veidā šis Latvijas variants varētu būt atšķirīgs no citām valstīm. Domāju, ka tā tas nav. Turklāt tā saucamā filoģenētiskā analīze parāda, ka mums ir dažādas izcelsmes vīrusi Latvijā. Mums nav no viena šī epidēmija radusies. Cik redzēju, mums ir četri dažādi koronavīrusa celmi.

Tā ka nav Latvijas unikālā [koronavīrusa] varianta, ar ko varētu izskaidrot kaut kādas klīniskās gaitas īpatnības.

Nu vismaz tagad par to runāt nav jēgas, tas vēl daudz jāpēta.

Kā vīrusa mutācija ietekmē vakcīnas izstrādi?

Protams, vīrusi, kuri mainās, ietekmē vakcīnas izstrādi. Bet es uzskatu, ka šis vīruss nav īpaši mainīgs. Tāpēc uz kādu laiku tā vakcīna varētu darboties, ja tāda būtu. Kas šeit varbūt ir svarīgāks, ir tas, ka vīrusa izmaiņas varētu kompromitēt diagnostiskos testus.

Vīruss varētu mainīties tik tālu, ka esošie testi varētu viņu neatpazīt.

Bet, tā kā esošie testi darbojas uz vairākiem vīrusa gēniem, tad tur ir dubulta drošība. Tā ka šie testi ir ļoti uzticami un precīzi. Runājot par vakcīnu, jāsaka, ka tas vīruss nav tik mainīgs kā, piemēram, gripas vīruss, kur vakcīna jāmaina katru gadu. Šai gadījumā nav paredzama šāda situācija.

Vai ir paredzams, ka ar Covid-19 mums nāksies sadzīvot gadiem? Vai tā varētu kļūt par sezonālu slimību gluži kā gripa?

Tāda hipotēze ir, un tā ir stipri pamatota. Ir četri koronavīrusi, kas ir cilvēkiem raksturīgi un kuri cirkulē sabiedrībā. Tā ka tā versija varētu būt, ka vīruss paliks ar mums, ja mēs nevakcinēsimies.

Tā vienkārši šis vīruss nepazudīs. Bet šim vīrusam jāpaliek mazāk patogēnam.

Tas nav ieinteresēts iznīcināt cilvēku. Tam labāk ir sadzīvot draudzīgi. Bet tas var prasīt kādu laiku, protams. Tas nav nedēļu jautājums.

Getingenes universitātes pētnieki aplēsuši, ka patiesais inficēto skaits pasaulē var būt desmitiem miljonu. Ko jūs par to sakāt?

Nu noteikti jā, jo daudzās valstīs šī noteikšana tiek veikta tikai klīniski nozīmīgiem gadījumiem. Tātad netiek testēti visi cilvēki, piemēram, Lielbritānijā. Tā ka noteikti ir daudz vairāk gadījumu.

Bet teikt, ka Latvijā ir daudz vairāk gadījumu, nu gan īsti nevarētu. Protams, ir kādi nepamanīti gadījumi, bet tas ir atkarīgs no epidēmijas apjoma. Jo lielāka epidēmiskā izplatība, jo skaidrāks, ka daudzi vieglie gadījumi netiek ne diagnosticēti, ne apstiprināti. Piemēram, Vācijā visus tādus, kam mazliet sāp kakls, arī nav pārbaudījuši. Lai gan Vācija veic ļoti daudz testēšanas. Bet tāpat tie procenti, kas ir pārslimojuši, nav tik augsti arī šai konkrētajā pētījumā, kas ir pa visu pasauli izreklamēts. Tas ir tālu no pūļa imunitātes. Daudziem gribas pierādīt, ka it kā ir ļoti daudz pārslimojuši un tas nekas, lai paslimo, un mēs ātri sasniegsim šo pūļa imunitāti. Nu es tādus rakstus neesmu redzējis, ka 80% slimo asimptomātiski un mēs tikai atrodam nelielu daļiņu no slimniekiem. Tāda bija doma, kad sekojām notikumiem Ķīnā savā laikā. Domājām, ka gan jau daudzi ir asimptomātiski un mēs redzam tikai tos smagākos gadījumus. Bet diemžēl izskatās, ka tiem ķīniešiem cipari bija pat pārāk labi. Varbūt viņi īstenībā bija vēl sliktāki. Un tas varbūt ir iemesls, kāpēc šīs valstis, kur mēs redzam šīs traģēdijas tagad, neuztvēra pietiekami nopietni šā vīrusa draudu, jo likās ka viņš patiesībā nav tik nikns, kā beigās izrādījās.

Un tomēr, vai nebūtu pārspīlēti šo situāciju salīdzināt ar karu?

Ja skatāmies uz Ņujorku vai Londonu patlaban, vai Itāliju, kā tas tur bija... Protams, tā terminoloģija var būt dažāda, bet masu kapu esamība attīstītajās valstīs laikam liecina par situācijas nopietnību. Vai to var saukt par karu, traģēdiju vai lietot kaut kādu citu apzīmējumu? Skaidrs, ka šīs tautas cieš milzīgus zaudējumus. Katrā ģimenē noteikti ir kāds radinieks Ziemeļitālijā, kurš ir miris šīs epidēmijas laikā. Un mēs pat aptvert nevaram postu, kas notiek šajās valstīs. Ir jāsaprot, ka tur tiešām situācija ir ļoti nopietna. Nav tā, ka mirst tikai veci cilvēki. Mirst arī jaunāki cilvēki. Vai tas ir karš? Es gan pats arī lietoju šo terminoloģiju, un itāļu ārsti to ir lietojuši. Nu kara medicīna tā ir noteikti. Vai tas ir karš visai sabiedrībai? Nu varbūt nav. Jo jāatzīst, ka nevienā valstī šī epidēmija nav nonākusi tik tālu, ka to vispār nekontrolētu. Visas valstis apstājās kaut kādā brīdī. Protams, ja ievēro sociālo distancēšanos, tad tādas traģēdijas nenotiek.