Kas tie latgalieši īsti tādi ir? Un kāpēc viņi tā uzvelkas, ja aiztiek viņu valodu, kultūru vai zemīti? Portāls TVNET uzsāk raidījumu un rakstu ciklu “Baltie plankumi Latvijas vēsturē”, kurā tiks skaidrota Latgales citādā vēsturiskā attīstība un latgaliskās identitātes veidošanās procesi, apskatot vēsturiskās personības un notikumus. Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas „Latvijai – 100” atbalstu

Ar jēdzienu “Latgale” mūsdienās saprotam teritoriju Latvijas austrumu daļā, Krievijas, Baltkrievijas un Lietuvas pierobežā, kas, diemžēl, joprojām stereotipiski daudziem asociējas gan ar perifēriju, zemāku ienākumu un attīstības līmeni, gan ar skaisto dabu, māla podiem un šmakovku. Šāda Latgales uztvere ir veidojusies daudzu gadu gaitā, taču maz ir pētīti apstākļi, kādos Latgale un latgaliskā identitāte ir veidojusies un attīstījusies, jo vēl joprojām neeksistē atsevišķi pierakstīta Latgales vēsture, kas savā būtībā stipri atšķiras no pārējās Latvijas vēstures un ar ko ir skaidrojama, piemēram, latgaliešu viesmīlība, pasaules redzējums un vērtības, arī domāšanas arhetipi, kas gluži neasociējas ar Lāčplēsi, bet gan vairāk – ar trešo tēva dēlu.

Ja mēs paskatāmies uz reģionu, ko šodien saucam par Latgali, tas vienmēr ir atradies perifērijā – tā vienmēr ir bijusi robežzeme, kas jau sākot no Livonijas laika skatīta ģeopolitiski vairāk kā robeža, nekā apdzīvota teritorija vai valsts sastāvdaļa. Tā latgaliskā identitāte, es teiktu, ir tāda mentāli, kultūras kodu ziņā tuvāka Dienvideiropai, Eiropas katoliskajām teritorijām, kur ir tāda sava, drusku atšķirīga, es teiktu, tāda komunikācijas kultūra, izpratne par dzīvi, par laiku, telpu.

Šobrīd Latgale jau ir izveidojusies par sava veida tūrisma galamērķi un mārketinga gala produktu, kas nav slikti reģiona tūrisma nozares attīstībai, taču, kad sākas runa par lielākajai sabiedrības daļai nesaprotamajām tiesībām, ko latgalieši pieprasa attiecībā pret valodas un kultūras saglabāšanu, uzreiz sākas diskusija ar jautājumu: “Ar kādām tiesībām? Kāpēc?” Un atbilde ir – tā nav vienkārši pēkšņa latgaliešu iegriba, bet gan gadu desmitus speciāli vai paviršības dēļ aizmirstu solījumu nepildīšanas rezultāts. Šeit tad arī sāksies stāsts par būtiskākajiem notikumiem un personībām Latgales vēsturē, kas palīdzēs radušos situāciju izprast.

Lai runātu par Latgales citādo vēsturi un citādo etniskās identitātes attīstību un tās noteikumiem, jāsāk ar pašu senāko vēsturi un divu terminu nošķiršanu – “latgaļi” un “latgalieši”.

Latgaļi, arī letgaļi vai leti bija austrumbaltu cilts, kas vēlāk pārveidojās par tautību, kas, pēc Vidzemes līvu asimilēšanas, izveidoja latviešu nācijas pamatu. Rakstītajos vēstures avotos latgaļi minēti kopš 11. gadsimta. Iespējams, ka latgaļi Latvijas teritorijā ienākuši no DA 6.—7. gadsimta, daži uzskata, ka tie veidojušies uz vietas no senākajiem baltu iedzīvotājiem. Latgaļiem bijusi noteicošā loma latviešu tautas veidošanās procesā 13.-16. gadsimtos. Livonijas konfederācijas pastāvēšanas laikā Rīgas arhibīskapijas „Letu galā” dzīvojošo latgaļu valoda saplūda ar citu novadu izloksnēm, izveidojot latviešu valodu.

Kādēļ tas ir būtiski? Pirmkārt, termins “latgaļi” ir attiecināms uz seno baltu cilti, bet termins “latgalieši” plašākā apritē nonāk 20. gadsimta sākumā, norisinoties Latgales latviešu kongresiem, ko apzināti ieviesa Francis Kemps, lai spēcīgāk novilktu robežu starp latgaliešu valodu un kultūru un baltu valodu un kultūru ar mērķi, novadiem apvienojoties un veidojot Latvijas valsti, saglabāt Latgales unikālo kultūru, vēsturi un valodu. Jāpiemin arī, ka līdz šim laikam tieši Latgales reģiona iedzīvotāji sauca sevi par “latviešiem” un pārējos mūsdienu Latvijas iedzīvotājus – par “baltiešiem”.

Turpinot stāstu par senajām baltu ciltīm, tajā skaitā latgaļiem, pirmais periods, kas sāka iezīmēt latgaliešu citādās identitātes attīstību, ir Livonijas laiks.

Latgaļi viena no lielākajām ciltīm, kas apdzīvo Latvijas teritoriju līdz krustnešu ienākšanai 12. gs. beigās un 13. gs. sākumā. Interesanti, ka Livonijas Indriķa hronikā latgalieši attēloti kā Dieva tauta, kā izredzētie, kā sabiedrotie, izņemot Jersikas valdnieku Visvaldi, kas bijis “pretvācisks”.

Tas viss ir Krusta karu Baltijā ideoloģijas kontekstā. Jā, latgaļi Livonijas Indriķa hronikā minēti kā tie, kuriem paredzēta pestīšana. Pamatojums sākotnēji tam bija tāds, ka 1206. gadā latgaļi atteicās doties lībiešu un krievu karagājienā pret vāciem. Līdz ar to Indriķis jau pašā sākumā latgaļiem atvēl īpašu lomu katoļticības izplatīšanā Baltijā. Latgaļi kā "dieva bērni", t.i., vācu sabiedrotie. Lai, acīmredzot, pamatotu latgaļu valstiņas Jersikas nodedzināšanu 1209. gadā, Jersikas valdnieks Visvaldis (kopā ar Koknese pārvaldnieku Vjačko (Vetseki)) hronikā minēts kā kristīgās ticības ienaidnieks.

Ja līdz Livonijas laikam latgaļu cilšu izplatība vērojama gandrīz visā tagadējās Latvijas teritorijas, daļā Lietuvas un Krievijas teritoriju, tad Livonijas laikā latgaļi gan migrācijas, gan precību rezultātā nonāk tuvāk tagadējai Latgales teritorijai. Kopumā laika posmā no 16.-18. gs. Latgales un visas Latvijas likteni noteica lielvaru cīņa par ietekmi Baltijas jūras reģionā. Tieši tas radīja Latgales reliģiskās un kultūras atšķirības no pārējās Latvijas.

Livonijas laikā (1225–1561) šī brīža Latgales teritoriju dēvē par Livonijas dienvidiem, un jau tad, atšķirībā no pārējām Livonijas teritorijām, Latgalē nerodas viduslaiku pilsētu iezīmes – tā tika apbūvēta kā bastions, lai nepieciešamības gadījumā varētu ātri reaģēt uz kara darbību. Tas bija kaujas lauks, kam pirmajam “nāks pāri” pretinieks. Pārējās Livonijas zemes, kas atradās Rīgas bīskapa pārvaldībā, piedzīvoja kultūras dzīves un izglītības uzplaukumu, kamēr Latgalē neveidojas viduslaiku urbānā kultūra.

Livonija beidz pastāvēt 1562. gadā, bet no 1525. gadā tur notiek reformācija visās zemēs, arī Latgalē. Zemnieki nemanīja neko īpašu, katoļticībā pāriet  zemes īpašnieki, muižnieki, bruņinieki, kas pakāpeniski pievērš tam arī savus zemniekus. Poļu iespaids sākās, tāds noteikts iespaids, sākās 16. gadsimta otrajā pusē. Tad katolizācija notika arī Vidzemē un Rīgā, bet viņa netika pabeigta. Arī Latgalē netika pabeigta pilnībā līdz šim 1629. gadam.

Tieši ticība lielā mērā bija tas, kas veidoja atšķirību starp latgaliešiem un pārējiem latviešiem – ja citviet Latvijā valdošajā luterānismā cilvēks pats tieši ir atbildīgs Dieva priekšā, tad katoliskajā tradīcijā starp Dievu un cilvēku ir starpnieks – baznīca. Šī ir būtiska iezīme gan dzīves uztverē, gan domāšanā. 

1561. gads, kad mūsdienu Latgales teritorija nonāk Polijas – Lietuvas pārvaldībā, uz šo teritoriju arī nav specifisku plānu – no vienas puses tā tiek uztverta kā pēdējā katolicisma citadele, no otras – teritorija, kur satiekas protestantiskās un katoliciskās dinastijas, kas arī ir potenciāls kaujas lauks. Taču šeit saglabājās reliģiskā tolerance, kas arī ietekmēja latgaliešu identitātes veidošanos. Liels ieguldījums darbā ar latgaliešiem bija jezuītu ordeņiem, kas nodarbojās ar iedzīvotāju izglītošanu, tai skaitā – latgaliešu valodas mācīšanu.

Kā uzsver profesors Vladislavs Malahovskis, šajā laika periodā svarīgākas par teritoriālo nošķirtību bija saimnieciskās atšķirības, kā, piemēram, Lietuvas 3. statūts, kas noteica dzīvi sādžās (latgaliski – solās), kamēr pārējā Latvijā dominēja viensētas. Latgalē viena saimnieka zeme mantojumā bija jāsadala starp visiem pieaugušajiem dēliem, kamēr citur Latvijā to mantoja vecākais dēls. Zemes dalīšana pieaugušo mantinieku starpā iezīmēja sīksaimniecību rašanos, kas nozīmēja lielāku nabadzību tagadējā Latgalē.

Piederība katolicismam, kombinācijā ar zemāku izglītības līmeni – mēs redzam, ka Zviedrijā ir viens bērns uz ģimeni, bet Āfrikā 15 – tas, protams, tā rupji runājot, bet tie apstākļi.. nevis katolicisms veicina zemāku izglītības līmeni, bet gan piederība ticībai, gan atrašanās konkrētajā teritorijā  –  tajā laikā tikai 50-60% no Latgales iedzīvotājiem prata lasīt, kamēr Vidzemē un Kurzemē tie bija aptuveni 95%. Tāpēc arī nacionālā atmoda tur sākās agrāk, apjausma par to, kas tu esi. Bet tas, ko es teicu sākumā – labklājības līmenis un izglītība veicina to, ka ir mazāk bērnu. Un luterāņu baznīca ar to arī absolūti atšķiras no katoļu, kur ģimenēs ir salīdzinoši daudz lielāks bērnu skaits.

Šeit vēl nevar runāt tik daudz par latgalisko identitāti un tās veidošanos, cik par katoļu identitāti, kas ietvēra sevī valodas lietojumu. Etniskais sastāvs gan Latgalē vienmēr ir bijis raibs – 17. gadsimtā te ienāk čigāni un ebreji, bēgdami no Vācijas un vecticībnieki, bēgdami no Krievijas. 19. gadsimtā masveidīgi iebrauc pareizticīgie krievi. Katoliskajām kultūrām, piemēram, atšķirībā no protestantiskajām, bija raksturīga tautas un pagānisko tradīciju asimilācija, kas Latgalē ļāva izveidot ļoti raibu reliģisko un kultūru fonu, iespaidojot arī vēlākās latgaliešu kultūras identitātes iezīmes.

Tā visa latgaliskās identitātes saglabāšana, kultūras, ticības saglabāšana, tas bija viss tāds process, kas bija lielākoties vērsts pret Krievijas impērijas pārkrievošanas politiku - nosargāt to, kas Tev ir, neļaut to pazaudēt, un tas laikam tai latgaliešu identitātei pielika klāt tādu spītu - izdzīvot, mobilizēies, panākt neiespējamo tādos vēsturiskajos pārmaiņu procesos, kā mēs pēc tam redzam, kā tas viss izveidojās Latgales kongresa laikā.

Savukārt, mainoties varām un teritorijai nonākot Krievijas impērijas sastāvā 1772. gadā, mūsdienu Latgale atkal tiek uzlūkota kā poļu pierobeža un teritorija, kurai nav institūciju, kas to aizsargātu – salīdzinājumam, ja citās Baltijas provincēs bija muižnieku landtāgi, kam bija savas autonomās funkcijas un iespēja saglabāties, tad poļu Livonijai tādu praktiski nebija. Atrodoties Vitebskas guberņā, latgalieši bija viena no minoritātēm – visi likumi, kas tika izdoti priekš baltkrieviem, bija attiecināmi arī Latgalē.

Vēl viens svarīgs fakts, kas negatīvi ietekmēja Latgales stāvokli izglītības un saimnieciskās turības jautājumā, bija vēlā dzimtbūšanas atcelšana – 1817. gadā dzimtbūšana tika atcelta Kurzemes guberņā, 1819. gadā — Vidzemes guberņā, 1861. gadā — Latgalē (gadā, kad to atcēla visā Krievijas impērijā). Gandrīz uzreiz pēc tam (pēc kārtējās poļu nacionālistu sacelšanās pret Krieviju), 1865. gada 6. septembrī Krievijas Ziemeļrietumu apgabala ģenerālgubernators izdeva cirkulāru, ar kuru aizliedza tagadējās Lietuvas, Baltkrievijas un Latgales teritorijā latīņu burtiem drukātu iespieddarbu izgatavošanu un lietošanu. Sākās gandrīz 40 gadus ilgais latīņu drukas aizliegums Lietuvā un Latgalē, kas gan ne tuvu nepanāca cerēto šo teritoriju rusifikāciju.

Lai gan Latgales situācija nav unikāla – šāda situācija raksturīga visām robežteritorijām, ir jāsaprot, ka:

Lielvarām ienākot tagadējā Latvijas, nevienā no novadiem (ja skatāmies no šāda rakursa) vēl nebija nacionālās apziņas vai skaidras piederības. Livonijas periodā Latgalē parādās katoļticība, kas tajā laika izplatās arī citviet Latvijā, taču tālākie vēstures notikumi un Latgales nonākšana Polijas – Lietuvas sastāvā veicināja šīs konkrētās konfesijas nostiprināšanos tieši Latgales teritorijā, kas nesa sev līdzi arī domāšanas un pasauluztveres pamatprincipus:

  • lielas ģimenes ar lielu bērnu skaitu, kas kopā ar likumdošanu un mantošanas tiesībām (zemi manto visi bērni, pārējos novados – vecākais dēls) veidoja pamata Latgales iedzīvotāju daudz nabadzīgāku;
  • komunikācija ar Dievu caur baznīcu – luterānismā komunikācija ar Dievu notiek tieši, tam nav nepieciešams starpnieks, kas savā ziņā (skatoties no domāšanas uzbūves) liek cilvēkam domāt patstāvīgāk, rosina arī izglītības nepieciešamību, kamēr katoliciskajā tradīcijā cilvēki pierod ticēt/sekot teiktajam no mācītāja kanceles;
  • katolicisma vēl lielāku nostiprināšanos Latgalē vēlāk veicina arī drukas aizliegums – baznīca ir vieta, kur centrālā dievkalpojumu valoda paliek latgaliešu.

Mēs varam apgalvot, ka gandrīz trīs gadsimtus (!) (no 1629. gada līdz 20. gs. sākumam, var teikt, līdz 1920. gadam) Latgale attīstījās atrauti un citu noteikumu iespaidā no pārējās Latvijas, kas arī ir par pamatu šobrīd redzamajām būtiskajām Latgales atšķirībām no pārējās Latvijas, neskaitot kultūru un valodu.

19. gadsimta beigās runāt par latgaliešu identitāti ir diezgan sarežģīti, jo tā vēl tikai sāk veidoties, un to veicina saujiņa pirmo latgaliešu inteliģences pārstāvju – pamatā katoļu priesteri.

Kultūru nošķirtību, protams, pastiprina arī, piemēram, drukas atšķirības – Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē pastāv gotu šrifts (nesaprotams tā laika latgalietim, lai gan lasītpratēju skaits tautas vidū Latgalē salīdzinoši bija ļoti, ļoti mazs). Latgalē pastāv latīņu šrifts.

Rezumējot, jau pēc pirmā teritoriālā dalījuma, kad Latgale tiek atšķirta no pārējiem Latvijas novadiem, Latgales latviešiem ir, pirmkārt, mazāk pašnoteikšanās tiesību, otrkārt, tā kā Latgale ir robežzeme, tā nevienā brīdī netiek pietiekami attīstīta no saimnieciskā, apbūves, izglītošanās iespēju viedokļa, jo visi “gaida”, ka tieši šeit var sākties kara darbība. Treškārt, latgalieši ir daudz ilgāk pakļauti dzimtbūšanai un uzreiz pēc tās nedrīkst izmantot arī savu valodu, kas sekmē atstumtības un “latgalieša kompleksa” rašanos, kas savā ziņā ir dzīvs vēl šodien.

Nabadzīgāki, ar aizliegumu lietot saziņā savu valodu, bez nacionālās apziņas, iespiesti “zemnieka” principā beztiesīgajā pašapziņas modelī – tādi ir Latgales latvieši 19. gadsimta beigās. Bet – tas ir tikai sākums.