Ieva no Spānijas: sajūta kā milzu cunami viļņa priekšā. Bet mums vismaz nav jāiet karā (1)

Kādu tu atceries savu dzīvi pirms pandēmijas un kā ir tagad?

Vēl marta pirmajā nedēļā mana dzīve Spānijas mazpilsētiņā Ibi ritēja savu ierasto gaitu: darbs, bērniem skola, dārziņš, pēc tam pulciņi, rotaļu laukums vai draugu dzimšanas dienas ballītes. Bet patiesībā jau kopš janvāra beigām visās sarunās, visos notikumos klātesošas jau bija klusas bailes no vīrusa.

No 11.marta pēcpusdienas līdz šodienai, 6.maijam, ir pagājušas vairāk nekā astoņas nedēļas. Ne es, ne bērni neesam spēruši kāju tālāk par mūsu zemesgabalu. Vīrs ik pēc 10 dienām aizbrauc uz lielveikalu pēc nepieciešamākajām pārtikas precēm.

Pirmajās nedēļās bērniem bija murgi. Tagad retāk. Ļoti bieži nakts vidū visi trīs salien mūsu gultā. Un guļam kā piecas sardīnes šaurā bundžā, bet rokās sadevušies, elpu pie elpas...

Kā tu vīrusa draudus uztvēri sākotnēji – intuitīvi sajuti, ka nebūs labi, vai tomēr laiskā spāņu mierā ignorēji to, kas ik dienu ir pasaules ziņas?

Es sevi uzskatu par drosmīgu. Gadu nodzīvoju vienā no Āfrikas visnabadzīgākajām valstīm, izslimoju malāriju. Bet tieši šī citas pasaules pieredze man skaudri atvēra acis, cik ļoti nepieciešamas ir zinātne, medicīna, vakcīnas. Un tieši Āfrikā es sapratu, ka nekontrolētu vīrusu, slimību priekšā mēs visi, pilnīgi visi esam niecīgi.

Un šoreiz manī jau kopš janvāra bija iezagušās bailes. Visu laiku iekšējā balss teica, ka būs traki.

Ja jau Ķīna ziņo uz ārpasauli, tad tas ir kas apjomīgs. Sarunās ar spāņu draugiem izteicu savas bažas, bet viņi visi ar pozitīvu drosmi atteica, ka tā ir tikai masveida saaukstēšanās, ka gripa ik gadu nogalina daudz, daudz vairāk cilvēku, lai tikai nekļūstu paranoiķe. Manu spāņu draugu vidū ir zinātniece, kas strādā divu lielu slimnīcu laboratorijās, un medmāsa, kas strādā Alikantes slimnīcā. Viņu redzējumam uzticējos un sevi ikreiz nomierināju. Tās bija februāra beigas.

Marta pirmajā nedēļā, gaidot bērnus pie skolas, draugi draugiem ciešāk saspieda plaukstu, bija savāds klusums. Vecāki un opīši runāja pieklusināti. Ik pa brīdim varēja dzirdēt: ¨Kas tagad būs?¨

Kas notika tālāk?

Vispirms slēdza skolas un darba vietas Madridē. Pie mums, mūsu reģionā vēl nekas nebija dzirdēts par saslimušajiem.

Bet sajūta bija kā milzu cunami viļņa priekšā. Ka jāskrien, jāslēpjas, pirms tas vilnis atveļas līdz mums.

11.marta pēcpusdienā pēc skolas mana vecākā meita uzaicināja savus labākos draugus pie mums uz mājām. Jo trešdienās mums nav pulciņu un meitai gribējās pavadīt pēcpusdienu ar savu bariņu. Māja un dārzs bija pilni bērnu, bezrūpības, smieklu, spēļu, joku. Ap plkst.20 mammas un tēti atbrauca pakaļ bērniem. Meitas labākās draudzenes mammai acīs bija asaras. Viņa nespēja runāt. Viņa strādā lielā fabrikā, vairāk nekā 100 cilvēku cieši kopā, no dažādām pilsētām. Es viņu apskāvu, teicu, ka viss būs labi. Sapratu, ka vilnis ir klāt. Mamma, kura ir medmāsa, runāja aizlauztā balsī.

Teica, ka nupat ¨spāņi krīt kā mušas¨, sacīja: ¨Ieva, tā tomēr nav parasta gripa.¨ Bariņš atvadījās. Tobrīd bērni nezināja, ka, iespējams, pusgadu vai ilgāk vairs cits citu nesatiks.

Ar vīru mums bija īsa saruna: ¨Rīt vedam bērnus uz skolu? Ko darām?¨ Tā kā nekādu oficiālu ziņu par risku reģionā vēl nebija, ceturtdienas rītā tomēr aizvedām bērnus uz skolu un dārziņu.

Tomēr tad jau viss bija sācies. Lūdzu, pastāsti to mirkli, kad saprati, ka kopš šā brīža jūsu ģimenes dzīve mainīsies!

Todien pēc pusdienām ieslēdzu ziņas. Izslēdzu. Simtiem upuru. Braucu pakaļ bērniem uz skolu. Emocionāli atvadījos no skolotājām, jutu, ka uz ilgāku laiku. Vidējās meitiņas skolotāja jautāja:¨Bet vai tad rīt nebūsiet skolā?¨ Es atbildēju: ¨Labāk ne.¨ Viņa mani apskāva. Nākamajā dienā, 12.martā, piektdienā, skolas vēl nebija slēgtas. Lielākā daļa bērnu vēl devās uz skolu, vecāki uz darbu. Bet diezgan daudzi vecāki, tāpat kā mēs, pieņēma lēmumu bērnus nevest.

Visas šīs nedēļas ik dienas visi mediji ziņoja par 800 vai vairāk mirušajiem. Ik dienas! Spānija ir ļoti liela zeme, bet tik un tā grūti aptvert…

Kad ziņās parādījās skaitlis ¨600 mirušie dienā¨, tad atviegloti uzelpoju. Neticami. Tagad ir ap 300 mirušo dienā un sajūta, it kā teju teju tiks parakstīts miera līgums pēc asiņaina kara.

Tie skaitļi izklausās nereāli – prāts atsakās ko tik lielu «sagremot»... Kāda tev, tagad atskatoties, liekas Spānijas reakcija?

Vispār Spānijā ārkārtas stāvokļa ierobežojumi ir ļoti stingri un reizēm tik absurdi. Pirmās divas nedēļas neviens nedrīkstēja iziet no mājām, pat ne mazi bērni uz mirkli svaigu gaisu ieelpot. Bet fabrikas, ražotnes un citas darba vietas neslēdza. Visi turpināja strādāt, pa 50, 100 un vairāk cilvēku kopā. Un privātajā sektorā tikai no vadītāja apsvērumiem bija atkarīgs, vai tika ievēroti drošības pasākumi. Kad mirstība auga un auga, tad lika slēgt uzņēmumus, kas nav pārtikas vai citu eksistenciāli svarīgu preču ražotāji. No šīs pirmdienas (4.maija) atkal vērs uzņēmumus vaļā. Jaunums ir tas, ka jau nedēļu bērni līdz 14 gadu vecumam 1 pieaugušā, ar kuru kopā dzīvo, pavadībā, drīkst iziet uz 1 stundu pastaigā, ne tālāk kā 1 km no mājām. Ir izstrādāti pakāpeniski ārkārtas stāvokļa mīkstināšanas posmi, un pamazām Spānijā drīkstēsim atsākt dažas aktivitātes. Kad būs atkal ¨normāli¨, tā, kā bija? Kas to lai zina...

Vairāk nekā astoņas nedēļas pašizolācijā. Trīs bērni. Vīrs. Kā tev ir mainījusies dzīve?

Šajās nedēļās tik daudz kas ir noticis. Un it kā nekas nav noticis. Jo neesam pat izgājuši no mājām. Esmu kļuvusi par savu bērnu skolotāju. Un esmu tam pievērsusies ar tādu iedvesmu, atdevi un enerģiju, ka dienā man pietrūkst vismaz 4 stundu. Iespējams, tā bijusi mana terapija.

Padalies, lūdzu, ar savām radošajām idejām.

Esam sarakstījuši repa dziesmu par šo smago situāciju, esam radījuši dzeju, pasakas, lugas, marionetes, mandalas, lelles, gleznas, deju horeogrāfijas, sporta nodarbības, svešvalodu dienas, ēnu teātri, mīmus, klaunus, kosmētikas un ķermeņa apgleznošanas stundas, indiāņu rituālus, māju spa ar siltiem akmeņiem, burvju mākslinieku priekšnesumus, esam izpētījuši visus kukaiņus, esam sastādījuši dārzu, veikuši ķīmijas un fizikas eksperimentus, trenējuši lokanību utt.

Ik dienas mums ir kāda tēma vai izaicinājums pamēģināt ko jaunu. Es rokos internetā un meklēju idejas. Vesels process.

Kā ar pārējo mājas soli? Zinu, ka tev ir arī liela dzīvnieku saime.

Jā, pa vidu mūsu radošajam, izzinošajam vai sportiskajam haosam man un vīram jāpaspēj sagatavot brokastis, pusdienas, vakariņas, ikdienas veļasmašīna, drēbju kaudzes, nemitīgi jāsavāc kaudzēm mantu, jo māja maza un šķēršļu josla ļoti drīz sāk traucēt.

Mums ir arī no patversmes izglābtu zvēriņu ģimene: 4 suņi, 3 truši, 3 jūrascūciņas un 1 šinšila. Katrs jāpabaro, jāiztīra mājiņas, jāsamīļo.

Trušiem ik dienas ir stunda, kad var izskrieties pa visu lielo dārzu, man jāvaktē. Suņus visu šo laiku saucu kārtīgi izstaigāties pa dārzu, jo ārā negājām.

Šķiet, ka jūsu glābiņš ir tieši jūsu miera osta mazpilsētā. Kur vari iziet ārā, ievilkt dziļi elpu savā dārzā, apsēsties zālē...

Jā, mums ir bezgala paveicies, jo dzīvojam ārpilsētā. Es saku – laukos. Mums ir liels zemes gabals ar mandeļu kokiem un olīvu kokiem. Tas ir bijis mūsu glābiņš visu šo laiku. Vīrs turpināja skriet savus 10 km katru dienu, bet…apkārt dārzam, nesperot kāju uz ceļa. Izmērījām, ka līkloču aplis caur dārzu, caur augļu kokiem sanāk 610 metri. Tad varat iedomāties, cik daudz reižu jāriņķo, lai noskrietu nedaudz garāku distanci, lauks uzarts. Traktoru nevajadzēs.

Tā ir vislabākā lieta pasaulē. Klusums, miers, zaļums, koki, putni, puķes, smaržas. Mūsu bērniem bija iespēja ik dienas spēlēties un izskrieties svaigā gaisā.

Visiem mūsu draugiem, kas dzīvo pilsētiņā, bija jāsamierinās ar atvērtu logu vai balkonu. Iedomājieties: mazi bērni 7-8 nedēļas tikai dzīvoklī, bez iespējas spert kāju laukā...

Mani ļoti aizkustināja viens spāņu video, kur dzejas ritmā tiek izteikts, ka tik pēkšņi pasaulē viss apstājās, bet pavasaris to nezināja. Pavasaris turpināja vērt pumpurus, sagaidīt putnu mazuļus, sildīt zaļās, tikko plaukušās lapas. Pavasaris neko nezināja.

Un tā ir. Atnāca skaists pavasaris, es ik dienas apbrīnoju aizvien jaunos ziedus, asnus, augus, gliemežu un vaboļu ģimenes.

Bet lielākā daļa spāņu ir ieslodzīta mūra dzīvokļos un pat nezina, kas dabā noticis. Ka pavasaris atnācis...

Tu esi romantiķe, nenoliedzami. Kādas ir palikušas tavas attiecības ar vīru?

Foršs sīkums šajā situācijā ir tas, ka tagad ar vīru katru vakaru noskatāmies kādu labu filmu. Laicīgi tās meklējam, izvēlamies, atrodam. Un, kad bērni aizmieg, tad mums ir filma. Sen, sen kam tādam nebija laika. Bija jāceļas uz darbu pirms 6, bija jāsagatavo viss nākamajai dienai, bērniem otro brokastu kastītes līdzi uz skolu, apģērbs, skolas somas utt. Man vēl tagad, kad jau divus mēnešus esam tikai mājās, kādreiz uznāk pēkšņa sajūta, ka kaut ko neesmu sagatavojusi, esmu aizmirsusi.

Ko tu esi mācījusies no šī visa? 

Šajā periodā ik mirkli apbrīnoju bērnus. Cik viņi ir viedi, cik mierpilni un labestības pilni šādā situācijā! Kad mājās beidzas akvareļkrāsas, līme, papīrs, mani bērni man uzliek savas mazās rociņas un saka: ¨Nekas, mammīt, kad beigsies koronavīruss, tad visu nopirksim!¨ Un mēs turpinām gleznot uz brokastu pārslu kartona pakām, ar augiem, ar ēdiena krāsvielām, ar šokolādi un oglēm. Jo šobrīd pērkam tikai uzturu. Varētu internetā pasūtīt, bet jā… uz mūsu ¨laukiem¨ kurjeri šobrīd nebrauks. Tad jāsūta uz vīra vecāku adresi pilsētā. Bet neuzdrošinos ne-pirmās vajadzības preces sūtīt, jo kurjers vai pastnieks būtu kontaktā ar mūsu vecīšiem, kas ir riska grupā.

Vai pandēmijas laikā sanāca arī svinēt kādus svētkus?

25.martā bija meitas vārda diena, 22.aprīlī bija dēliņa dzimšanas diena. Paskaidrojām, ka dāvanu nepaguvām nopirkt, jo atnāca koronavīruss un visu aizslēdza. Un atkal bērni: ¨Tas taču nekas, mammīt! Man neko nevajag! Kad koronvīruss beigsies, tad!¨

Un tie ir tie paši bērni, kas ¨normālajā¨ ikdienā visu laiku dīca saldumus, rotaļlietas un simtiem nevajadzīgu štruntu! Tie paši… Dāvinām pārsteigumus, dārza puķes, zīmējumus, kūku un saglabātas otrreizējas svecītes :)

Ko tu izjuti visvairāk, kā tev pietrūkst šobrīd visvairāk?

Es bieži sev jautāju: kā man pietrūkst? Un sabīstos no atbildes. Teju nekā.

Daba man apkārt ir tīrāka kā jebkad, klusums ir klusāks nekā jebkad, man ir vairāk laika saviem bērniem, vīram, sev, dārzam un mājām nekā jebkad. Baisi, bet man ir tik labi.

Pietrūkst nebaidīties. Bet es jau daudzus gadus ik nakti nespēju iemigt, domājot par nenormālo piesārņojumu, kapitālisma mantkārīgo trakumu, par globālo sasilšanu, sugu izzušanu. Tā ka patiesībā bailes no koronas tāds nieks vien ir. Tikai ļoti uzmācīgas, pēkšņas, masveidīgas. Pietrūkst brīvības, atvērtu robežu. Ne tāpēc, lai ceļotu vai kur noteikti dotos (pēdējos gadus darba dēļ tāpat nekur neesam bijuši). Bet vienkārši tā sajūta, ka esmu brīva. Ka nav mūru, sienu, robežu, karaspēku. Pietrūkst ciemos manas draudzenes Leldes, kas vienmēr atbrauca un ar mani runājās par visu, pilnīgi visu. Un varbūt reizi mēnesī pietrūkst redzēt cilvēkus ielās...

Bērniem pietrūkst draugu. Mudinu zvanīt pa videozvanu. Negrib. Piezvanām, abās pusēs klusums, skatās viens uz otru, vārdi nenāk. Kad noliek klausuli, tad meita raud.

Kāda ir situācija ar tavu un vīra darba vietām?

Protams, daudzām ģimenēm pietrūkst līdzekļu uzturam, daudzi zaudējuši darbu vai savu gadiem ilgi loloto biznesu. Ir smagi. Mans vīrs trešo mēnesi mājās. Bet saņem algu. Es pēdējos trīs gadus strādāju ar bērniem, vadu nodarbības un ekskursijas. Tā kā grupu sanākšanas un bērnu pulcēšanās vēl ilgi netiks atļautas, tad nezinu, kad varēšu atgriezties darbā. Man zvana priekšniece, kurai ļoti smagi iet, grib ar mani aprunāties, tad abas izrunājamies, nobirst kāda asara, kļūst vieglāk.

Un tomēr, ja tev jautāju par tavu galveno secinājumu pēc pandēmijas laika?

Zini, man ļoti ieurbās prātā vai drīzāk emocijās tāds citāts, kas ārkārtas stāvokļa sākumā ceļoja spāņu sociālajos tīklos un kontaktu grupās. ¨Mūsu vecvecākus lūdza doties karā. Mums lūdz vienīgi palikt mājās.¨

Un tas palīdz, ja jūtu, ka trauksme tuvojas vai esmu ļoti sadomājusies par visiem bojāgājušajiem. Es aizveru acis un redzu, kā mana vecmāmiņa slēpās meža ierakumos, kā mans tētis piedzima mežā, kā viņš gāja uz skolu pa sniegu vilnas zeķēs.

Un tad viss šis liekas tik komfortabli, viegli, mierīgi. Izturami...