S, 11.05.2024.
Laika ziņas
Horoskopi
Komanda
Reklāma
Noteikumi
Par TVNET+
RUS

"Dīws, svietej Latveju" (4)

Baltie Plankumi Latvijas vēsturē
Foto: TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X

Stāsts par diviem Latgales kongresiem, tajos apspriestajiem jautājumiem, argumentiem "par" un "pret" apvienoties ar pārējiem Latvijas novadiem.

1917. gads gan Latgales, gan Latvijas vēsturē iezīmē vairāku nozīmīgu notikumu virkni, kas, kā skaidro vēsturnieki, lielā mērā bija sakritības un nejaušības, kas ļāva jau 1918. gadā dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Taču mūsdienās maz saglabājusies izpratne par 1917. gada Latgales kongresiem, kuru rezultātā Latgale apvienojās ar pārējiem Latvijas novadiem. Tieši ar šiem notikumiem, sevišķi Franča Kempa uzskatiem un nostāju abu kongresu laikā, saistās vairāki stereotipi par Latgali, sevišķi par Latgales vēlmi būt par autonomu reģionu.

Sākotnējā latgaliešu kulturālā atmoda Pirmā pasaules kara laikā pārtapa par politisku atmodu. 1917. gada 12. martā. Latgaliešu kara upuru palīdzības biedrības telpās Sankrēterburgā notika plaša Latgales inteliģences, strādnieku un karavīru apspriede, kurā tika debatēts par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes un Kurzemes latviešu apdzīvotajai teritorijai. Vairums klātesošo delegātu balsoja par apvienošanos (par 43, pret 23), tādēļ tika ievēlēta organizācijas komisija apvienošanās kongresa sasaukšanai. 6.—7. aprīlī Rēzeknē notika Latgales sabiedrisko darbinieku apspriede, kas nosūtīja telegrammu Krievijas Valsts domniekam Jānim Goldmanim prasot visas latviešu zemes apvienot vienā autonomā apgabalā.

Sapulcē pieņēma lēmumu Rēzeknē sasaukt tautas kongresu, kura delegāti izvēlami pa divi no katra pagasta vai draudzes, pa 2—4 no strēlnieku bataljoniem, pa vienam no latgaliešu organizētām kolonijām un no sabiedriskiem darbiniekiem. Par kongresa organizācijas priekšsēdētāju ievēlēja Nikodemu Rancānu. Kongresa apsardzei uz Rēzekni tika atvesti ap 40 latviešu strēlnieku Jāņa Rubuļa vadībā.

1917. gada 2. marta līdz 1917. gada 25. oktobrim Kerenska valdības laikā Krievijā valdīja apjukums – tika paziņots, ka valsts nu kļūs demokrātiska, un ļoti daudzas grupas un kopienas Krievijas impērijā izmantoja šo juku laiku, lai kaut ko mainītu. Francis Trasuns, kam jau bija liela pieredze darbā politiskajās aprindās, jau zināja, kādi bija noteikumi, lai būtu iespējams sasaukt kongresu. Ja tā paskatās uz tām idejām, ko mēģināja izbīdīt tajā laikā, tad tādu bija simtiem un tūkstošiem. Kas realizējās līdz galam – tās bija atsevišķas vienības. Par Latgales kongresu var runāt tā, ka Krievijas vidē tas bija piemērs tam, kā viena grupa, teritoriāli ļoti maza grupa, spēj mobilizēties, kaut ko mainīt un panākt rezultātu.

Inese RunceLU FSI vadošā pētniece

Tas, kas notiek šajā 1917. gadā no tā sauktās februāra revolūcijas līdz boļševiku apvērsumam rudenī, tas ir pilnīga haosa laiks bijušajā Krievijas impērijā – no vienas puses pagaidu valdības, no otras puses – kreisās partijas, kas nevar savā starpā vienoties, kurš tālāk valdīs, un to izmanto milzīgs daudzums grupu. Un tas, kas vienmēr ir bijis efektīvs, neatkarīgi no tā, kā tas beigsies, ir etniskais faktors. Respektīvi visu tautu etniskā apziņa ir tik augsta, ka viņi ir gatavi savam valstiskumam, vismaz morāli, ieskaitot baltkrievus, kas etniskās pašapziņas līmenī atrodas daudz zemāk, nekā Latgales latvieši.

Ēriks JēkabsonsLU profesors, latviešu vēsturnieks

Kongress norisinājās 1917.gada 26.—27.aprīlī (pēc mūsdienu kalendāra 9.—10. maijā) Rēzeknē. Kā stāsta Inese Runce, strīdu par apvienošanos pastiprināja sevišķi ticīgo senioru uzskats, ka pēc apvienošanas visus ar spēku piespiedīs mainīt ticību. Gan pirmais, gan otrais Latgales latviešu kongress ilga divas dienas. Maija kongresa pirmajā dienā sēdes vadītājs un prezidijs tika vēlēts no vieniem dienā līdz desmitiem vakarā, un tas arī bija vēsturiskais brīdis, kad Francis Kemps ar saviem atbalstītājiem kongresu pametis.

Kemps tolaik iestājas nevis par Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem steidzamības kārtā, kā to rosina Francis Trasuns un citi kongresa vadītāji, bet gan par atdalīšanos no Vitebskas guberņas, Latgales iekšējo jautājumu atrisināšanu, un tam sekojošu pievienošanos pārējai Latvijai uz nosacījumiem, kas garantē Latgales kultūras, reliģijas un valodas īpatnību saglabāšanu. Kempa oponenti kongresā ir vairākumā, 182 no 232 delegātiem ir pret šādu pieeju. Kempa un viņa atbalstītāji pie vārda netiek laisti, un kongresu pamet. Pēc viņu aiziešanas lēmums pievienoties tiek pieņemts vienbalsīgi, taču ar šo notikumu Kemps iemanto separātista slavu.

1917. gadā tas pirmais kongress un visi tā lēmumi ir par tālāko rīcību Krievijas ietvaros, un neviens par neatkarīgu Latviju tajā kongresā vēl nerunā. Visa tā spriešana ir ļoti vienkārša – pēc februāra revolūcijas Krievijā sākās demokrātijas plūdi. Visi rīkoja sapulces, pieņēma manifestus, deklarācijas un tā tālāk. Un tādu sapulci, kāda bija Rēzeknē, organizēja arī krievi, poļi, namsaimnieki, karavīri – kā atmodas gados. Tāpēc tā doma bija ļoti vienkārša – sakārtot guberņu robežas. Kā sanāk, uz 1917. gadu Daugavas tajā pusē [Kurzemē un Zemgalē] jau bija vācieši, Kurzemes praktiski nebija, par Kurzemi sprieda, kaut kādi pāris delegāti bija, bet principā Daugava bija frontes līnija, kur vienā pusē bija krievi, otrā – vācieši. Liela problēma bija tajā, ka Vidzemes guberņa bija pa pusei Igaunijā, pa pusei Latvijā, un Vitebskas guberņa bija pa pusei Latgalē un pa pusei Baltkrievijā, un jau1916. gadā izsprieda, ka vajadzētu šīs guberņu robežas Krievijas iekšienē sakārtot atbilstoši tautu robežām – igauņi lai iet pie igauņiem, latvieši – pie latviešiem. Vienkāršāk to var salīdzināt ar tagadējo administratīvi teritoriālo reformu – kur tagad būs Varakļāni? Apmēram tas pats. Principā visa tā kongresa ņemšanās bija tā laika administratīvi teritoriālā reforma. Tātad – visi latvieši gribēja apvienoties vienā teritoriālā apgabalā UN cerēja uz lielākām pašpārvaldes tiesībām. Kāpēc? Viņi uzskatīja, ka latvieši, kas iestājās krievu armijās un lēja asinis par Krieviju, ir pelnījuši tiesības, kādas cara laikā bija Somijai.

Cara laikā Somijai bija sava muita, sava nauda, sava vietējā pašpārvalde. Krievijas impērijā vispār katrai guberņai bija savi noteikumi, un latvieši gribēja panākt savā jaunajā veidojumā tikpat plašas tiesības, kā Somijai.

Valentīns LukaševičsLatviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Kongresā tika pieņemti sekojoši lēmumi:

  • Apvienotajā Latvijā Latgalei jābūt autonomijas tiesībām;
  • Latgalieši savu valodu patur baznīcās, skolās un visās Latgales iestādēs;
  • Ticības lietās katoļticīgajai garīdzniecībai ir tiesības uzturēt tiešus sakarus ar Romas pāvestu.

Pilnā pirmā Latgales latviešu kongresa rezolūcijas teksts skanēja šādi:

1. Mes, Latgolas, latwiši pylnwarniki, sasapulcejuši 26—27. aprili Rēzeknē sasauktā kongresā, atzeidami latwišus, kuri dzeiwoj Witebskas gubernē, tai ari kurzemnikus un widzemnikus par winu latwišu tautu, nuspridem apsawinot ar Kurzemes un Wydzemes latwišim winā politiskā autonomā tautas organizmā Kriwijas Walsti.

Mēs, Vitebskas guberņas latviešu pilnvarnieki, sapulcējušies šā gada 26. un 27. aprīlī Rēzeknes pilsētā sasauktajā kongresā, atzīdami latviešus, kuri dzīvo kā Vitebskas guberņā, tā [arī] Kurzemē un Vidzemē, par vienu latviešu tautu, nospriedām apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā nacionālā autonomā organismā Krievijas valstī.

2. Mes, Latgolas latwiši, apsawinodami ar Kurzemes un Wydzemes latwišim, paturēsim sowu pašwaldibu, pylnu tisibu pašnuteikšonas woludas, ticibas, baznicas, skolu un saimestibas, kai ari zemes jautojumā, boznicas dorišonos piwinojut pi Latgolas ari Kurzemes un Wydzemes katolius.

Mēs, Latgales latvieši, apvienodamies ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem, paturam savu pašvaldību, pilnas pašnoteikšanās tesības valodas, reliģijas, baznīcas, skolu jomās un ekonomiskos, tāpat arī zemes jautājumos, baznīcas lietās pievienojot Latgalei arī Kurzemes un Vidzemes katoļus.

3. Mes, Latgolas latwiši, wyskorstoki welejamis paturēt wysloboku sadaribu ar cittautišim: kriwim, polim, žeidim un cytim, Latgolas rubežūs; paši makladami breiwibu sowai tautai, mes atzeistam, afstojam un pabalstisim cyttautišu breiwibas wysos ju tautyskos darišonos: ticibas, woludas, skolu izstožu un cytōs tautyskōs litōs.

Mēs, Latgales latvieši, viskarstāk izteicamies par vislabāko attieksmi pret visām Latgali apdzīvojušām tautībām: krieviem, poļiem, ebrejiem un citām; tiekdamies pēc brīvības savai tautai, mēs atzīstam un aizstāvēsim citu tautu tiesības un brīvību visās to nacionālajās lietās: reliģijas, valodas, skolas un citos nacionālos jautājumos.

4. Welešonas wysos pašwaldibas istodēs nuteik uz wisporiga, winleidziga, taisna, aizklota un proporcionāla pamata.

Vēlēšanas vietējās pašvaldības iestādēs notek uz vispārīgas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas (attiecībā uz tautībām) balsošanas pamata.

5. Mes, Latgolas latwiši, izweledami sowu Pagaidu Zemes Padumi, uztycam Padumei stotis sakarā ar cyttautišu izwalatom Padumem un izstrodot kupigus sadzeiwes pamatus.

Mēs, Latgales latvieši, izvēlējušies savus pārstāvjus Latgales Pagaidu zemes padomē, uzticam viņiem stāties sakaros ar Latgali apdzīvojošo tautību pārstāvjiem, lai kopā izstrādātu vietējās dzīves nākotnes pamatus.

6. Latgolas Pagaidu Zemies Padumei wajaga it sukarā ar Wydzemes un Kurzemes Zemes Padumem del Latwijas autonomijas aizstovvešonas un izwesšonas dzeiwē; ryupetis par Latgolas atškeršonu nu Witebskas gubernes. Latgolas latwišu kongresa 26.–27. aprili 1917. goda spridumi.

Latgales Pagaidu zemes padomei mēs uzdodam nodibināt sakarus ar Kurzemes un Vidzemes Pagaidu zemes padomēm latviešu autonomijas jautājuma apspriešanai un īstenošanai dzīvē. [Latgales Pagaidu zemes padomei] uzdodam rūpētes par Rēzeknes, Ludzas un Daugavpils apriņķa atdalīšanu no Vitebskas guberņas.

7. Sapulce nuspride izwelet Latgolas Pagaidu Zemes Padumi, Padumes lucekliu skaitu nuteic – 60, nu tm latwišu 36, kriwu – 12, žeidi – 8, poli – 3, cytu tautu – 1 (proporcionoli idzeiwotoju skaitam Latgolā).

Kongress nolēma ievēlēt Pagaidu zemes padomi, kas sastāv no 60 cilvēkiem ([no] Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķa). Padomē ietlpst, proporcionāli iedzīvotāju skaitam, [pārstāvji] no šādām tautbām: [no] latviešiem – 36, krieviem – 12, ebrejiem – 8, poļiem – 3 un [no] citām [tautbām] – 1.

8. Sapulce atzeist par napicišamu zemniku sawinibas nudybynošonu Latgalē un izteic welešonus, lai Pagaidu Zemes Padume nu sowas puses weicynotu taidu nudybynošonu.

Kongress atzīst par nepieciešamu Zemes16 Zemnieku savienības17 nodibināšanu Latgalē un izteic vēlēšanos, lai Pagaidu zemes padome, no savas puses, veicinātu tādas nodibināšanu.

Pēc 1917. gada februāra revolūcijas Krievijā tika gāzta cara valdība un izveidojās divvaldība – viena no tām bija Pagaidu valdība. Baltijas guberņām tas bija sava veida mājiens, ka Krievija varētu iet arī demokrātisku attīstības ceļu. Sāka dibināties Zemes padomes Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē, nu un pienāca brīdis, kad arī latgaliešu inteliģence saprata, ka šis moments ir jāizmanto, sasaucot Latgales kongresu. Tajā piedalās 350 dalībnieki, 232 ir ar balss tiesībām. Bez balss tiesībām bija uzaicinātie pārstāvji no Baltijas guberņu latviešiem piemēram, Zigfrīds Anna Meirovics un atsevišķi minoritāšu pārstāvji. Un rezultātā, kā mēs zinām, 39 deputāti Franča Kempa vadībā otrajā dienā atstāja zāli, par rezolūciju nobalsoja palikušie 182 deputāti.

Kongresa rezolūcijā tika prasīta autonomija valodas, ticības, skolu un zemes jautājumos. Kā izrādījās vēlāk, kopumā problēma bija tāda, ka tā saucamā nacionālā atmoda Latgalē notika dažus gadu desmitus vēlāk, nekā pārējā Latvijā. Latgalieši vēl atradās nacionālā romantisma apziņas stadijā. Latgalē lielā mērā valdīja pārliecība, ka pārējo novadu brāļi latvieši ir pieredzējušāki, bagātāki, ka viņi atbalstīs visus latgaliešu centienus, attīstīs Latgali, kamēr tautas brāļi šo nacionālā romantisma fāzi jau bija pārdzīvojuši līdz ar jaunlatviešu kustību un uz Latgali lūkojās pragmatiskāk – Latgales lini, meži, citi resursi, darbaspēks.

Vladislavs MalahovskisRTA profesors Dr. hist.

Visi zina, ka Francis Trasuns ir līderis, kas vada kongresu, bet jautājums – kas notiek otrajā dienā pēc kongresa? Ir izveidota Latgales pagaidu zemes padome, ir izveidota vesela grupa, bet Trasuns vienkārši pazūd, un atstāj visu smago darbu uz trauslajiem Seiles pleciem. Un sanāk humors – ja mēs paņemam Trasuna dzīvi, ir jautājums, ko viņš dara no 1917. gada aprīļa līdz 1919. gada beigām? Iedomājieties – Francis Trasuns ir uzvarējis kongresā, ir panākta apvienošanās, ir iedots mandāts, visas kārtis ir rokās, būtu šis gājiens jāattīsta, bet Trasuns pazūd. Seile raksta savās atmiņās, ka viņš vienkārši pazūd, distancējas. Un kas ir Seile? Latgales pagaidu zemes padomes sekretāre. Te ir tā – Trasuns ir sludinātājs, ideju ģenerators, bet Trasuns nav spējīgs uz darbiem, ko dara Seile – taisa mandātus, kārto papīrus, raksta vēstules – ne jau Trasuns to dara. Trasuns var sarakstīt dzejoli, ģenerēt ideju, būt spilgta personība, bet viņš nav melnā darba darītājs. Un tad viņš parādās ap 20. gada janvāri, kad brauc jau ar Ulmani vizītēs. Sanāk – puiši sataisa kongresu, bet tālāk visu darbu dara šī smalkā sieviete.

Un bija tā, ka Trasuns gribēja, lai latgalieši apvienojas tajā vienā vienībā ar pārējiem novadiem Krievijas sastāvā, bet Kempa doma un pozīcija laikam bija tāda, ka vismaz sākumā mēs esam atšķirīgi, ka Latgale paliek kā atsevišķa autonoma vienība, lai gan tas neizslēdza iespēju nākotnē apvienoties ar pārējiem mūsdienu Latvijas novadiem. Kemps uzskatīja: kāda starpība, viena vai divas guberņas? Tāpat mēs visi esam Krievijas valstī, nav nekādas fundamentālas atšķirības.

Kongress pieņēma rezolūciju, aizsūtīja delegāciju pie iekšlietu ministrijas pārstāvja, ka viņi vienkārši grib Latgales tos trīs apriņķus atdalīt no Vitebskas guberņas, bet Pēterburgā atbildīgie to noklausījās un ignorēja. Ne jau neatļāva, bet atrunājās ar dažādām problēmām un vilcinājās, ko pamatoja arī ar to, ka tā ir josla pie frontes, tad kad beigsies karš, tad varēšot.

Valentīns LukaševičsLatviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Krievijas Pagaidu valdība vilcinājās izpildīt Latgales pagaidu zemes padomes prasības. Pēc Oktobra revolūcijas Rēzeknes padomes izpildkomiteja izveidoja jauna Latgales kongresa sasaukšanas komisiju, kurā iekļāva arī Latgales pagaidu zemes padomes locekļus Valēriju Seili, Staņislavu Kambalu un Pēteri Lazdānu. Kongresā 1917. gada 3. decembrī piedalījās 343 delegāti no 41 Latgales pagasta (nebija pārstāvju no 6 pagastiem). Pēc kongresa iniciatīvas Krievijas PSFR Tautas komisāru padome 1917. gada 14. decembrī izdeva rīkojumu Nr. 93. par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Vidzemes guberņai, taču tolaik Latgalei esot bijuši vairāki turpmākās pastāvēšanas varianti:

Kas ir visapbrīnojamākais, kā šī kongresa ideja līdz pat viszemākajiem slāņiem tika nobīdīta. (..) Arī sociāldemokrāti/boļševiki bija par Latvijas kā etniski nedalāmas vienības izveidi. Scenārijs bija vienkāršs – ka tā [Latgale] varēja palikt daļa no Vitebskas guberņas, un, ņemot vērā to, kas notika tālāk ar Baltkrievijas teritoriju, es domāju, tur būtu visai līdzīgi scenāriji.

Inese RunceLU FSI vadošā pētniece

Valentīns Lukaševičs

Latviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Otrajā kongresā piedalījies arī tautā maz zināmais Aloizs Bojārs. Tajā laikā, visiem šķiet, ka latgalieši bija tikai Pēterburgā, bet īstenībā viņu bija daudz arī Maskavā, un Aloizs Bojārs bija cienījams vīrs, karavīrs, kas lielā mērā vadīja Maskavas latgaliešu diasporu un arī piedalījās kongresos ar mandātu no Maskavas. Tieši viņš bija tas, kas otrā kongresa rezolūciju iesniedza jau Ļeņina valdībai, un 1917. gada decembrī tā pieņēma lēmumu, ka nav nekādu problēmu, ja jūs gribat, tad atdalām to Latgali no Vitebskas guberņas, un tas arī notika. Bet 1918. gada februārī jau visu Latviju ieņēma ķeizariskās Vācijas karaspēks, un tur jau bija citas idejas un citi plāni.. tas ir vesels stāsts, kā tas veidojās un kā tas varēja būt, bet principā tā ir nejaušu notikumu sakritība.

Valentīns LukaševičsLatviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Garīdzniecība Latgalē absolūtais vairākums bija poļu un lietuviešu izcelsmes, un viņiem bija liela ietekme – šie nacionāli noskaņotie bija teju uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi – Trasuns, Skrinda, Rancāns… un nu viens scenārijs varēja būt, ka latgalieši varēja lūkoties katoliskās Polijas vai Lietuvas virzienā.

Kempa uzskati kongresā pilnība nav īsti skaidri, cik var noprast, tad Latgale izdalās no Vitebskas guberņas, latgalieši sakārto “savas lietas” un tikai tad lemj par apvienošanos ar pārējo Latviju.

1917. gadā arī Latvijā, ne vien Latgalē, līdz boļševiku apvērsumam, pastāvēja arī variants palikt Krievijas sastāvā – demokrātiska Latvija demokrātiskā Krievijā. Pēc tā sauktās Oktobra revolūcijas uzskati mainījās.

Vladislavs MalahovskisRTA profesors Dr. hist.

Nākamajā, 1918. gadā, tiek izveidota neatkarīga Latvijas valsts, kuras pastāvēšanas laikā gan Latgales latviešu kongresos izvirzītie apvienošanās ar citiem novadiem priekšnoteikumi vairs netiek ievēroti. Pastāv viedoklis, ka latgaliešu tiesības Latvijas Republikas laikā neesot ievērotas, jo no pārējās Latvijas latviešiem, Latgalē sauktiem par baltiešiem, nepieprasīja rakstiskas garantijas. Taču tam ir arī daudzi citi iemesli, kam smalkāk pievērsīsimies nākamajā sērijā.

Projekts "Baltie plankumi Latvijas vēsturē" tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas „Latvijai – 100” atbalstu

Avoti:

http://lgdb.lnb.lv/index/person/385/

https://www.mk.gov.lv/sites/default/files/editor/cela_uz_latvijas_valsti_lv.pdf

http://latgalesdati.du.lv/system/faili/LatgalesKongress/09_1917%20Latgales%20kongresa%20rezol%C5%ABcija.pdf

Komentāri (4)CopyLinkedIn Draugiem X

Tēmas

Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu