Kaut arī šis notikums ir jau 50 gadus sens, tas joprojām tiek pieminēts kā piemērs tam, kā nevajag rīkoties, ja nav sajēgas par to, ko dari.

Beigtais kašalots vētras laikā tika izskalots Florensas pilsētas pludmalē Oregonā 1970. gada 9. novembrī. Okeānam atkāpjoties, 14 metrus garais un septiņas tonnas smagais līķis palika pludmales smiltīs. Tas jau bija sācis trūdēt un izplatīja negantu smārdu, tādēļ varasiestādēm nācās meklēt risinājumus, kā tikt vaļā no šādas ne pārāk patīkamas jūras veltes.

Problēma bija milzīga gan tiešā, gan pārnestā nozīmē - atstāt ķermeni pludmalē, lai tas laika gaitā sadalās, neviens nevēlējās, gluži tāpat arī kašalota sadalīšana turpat uz vietas tika noraidīta kā netīkams un laikietilpīgs process. Ievilkt ķermeni atpakaļ okeānā nebija jēgas, jo viļņi to atkal izskalotu krastā. Aizvilkt prom no pludmales bija pārāk sarežģīti. Tad Oregonas štata Lielceļu pārvalde, kuras atbildības sfērā tolaik ietilpa arī štata pludmales, nāca klajā ar šķietami vienkāršu un efektīvu risinājumu - kašalota mirstīgās atliekas ir jāuzspridzina. Šādu paņēmienu par labu atzina arī ASV Jūras spēku speciālisti, ar kuriem bija konsultējušies ceļu uzturētāji.

Par atbildīgo šai operācijā tika iecelts inženieris Džordžs Torntons, tiesa gan, ne savas profesionālās pieredzes dēļ, bet gan tāpēc, ka viņa tiešais priekšnieks bija uz vairākām dienām devies medībās. Kā vēlāk izrādījās, tas nebija pārāk labs lēmums.

"Uz aci" novērtējis kašalota izmērus, Torntons viņam vien zināmu kalkulāciju rezultātā izlēma, ka ar 450 kilogramiem dinamīta būs gana, lai sadalītu ķermeni pietiekami mazos gabalos, kas tad noderētu par barību kaijām un citām dzīvām būtnēm pludmalē un okeānā.

Šādam sprāgstvielas daudzumam nepiekrita kāds vietējais armijas veterāns - sprāgstvielu eksperts, kurš mēģināja iebilst, ka paredzētajam pasākumam pietiktu ar aptuveni četriem kilogramiem dinamīta, jo galvenais ir pareiza sprāgstvielas novietošana. Taču viņa padoms netika ņemts vērā.

Par operācijas dienu tika izvēlēts 12. novembris. Pludmalē jau laikus sāka pulcēties vietējie iedzīvotāji, kuri negribēja laist garām šādu izklaidi. Viņi sasēda uz kāpas šķietami drošā attālumā. Vēlāk daudziem nācās nožēlot šādu sēdvietu izvēli.

Sprādziens nogranda plkst. 15:45. Tas pacēla gaisā milzīgu mākoni, kas sastāvēja no smiltīm un dažāda izmēra kašalota miesas un kaulu gabaliem. Pateicoties milzīgajam sprāgstvielas daudzumam, kašalota atliekas nobira pār plašu apkaimi, turklāt nevis uz plānoto okeāna pusi, bet pār kāpām, blakus esošajām autostāvvietām, Florensas namu pagalmiem un, protams, skatītājiem. Turklāt tie nebija cerētie nelielie gabali - viena no nabaga kašalota atliekām saplacināja stāvvietā novietotu auto. Kā par brīnumu, iztika bez cilvēku upuriem.

Kad putekļu mākonis izklīda, atklājās, ka lielākā daļa no četrpadsmitmetrīgā ķermeņa joprojām atrodas turpat, kur bijusi, - pludmalē, savukārt nepatīkamā smirdoņa kopā ar miesas gabaliem tagad izplatījusies daudz lielākā rādiusā.

Atlikušo vaļa ķermeni no pludmales nācās aizvākt Lielceļu pārvaldes strādniekiem. Savukārt putni, uz kuriem tika liktas cerības atlieku nokopšanā, sprādziena rezultātā bija aizbaidīti no pludmales uz ilgu laiku.

Tajā pašā dienā Torntons sniedza interviju vietējam laikrakstam, kurā teica, ka "viss notika pareizi, izņemot to, ka sprādziens nevis sadalīja vali, bet radīja milzīgu bedri zem tā".

Taču vislieliskākais notikuma atstāsts padevās vietējās TV studijas KATU reportierim Polam Linmanam, kura sarkastiskā trīsarpus minūšu reportāža joprojām ir neticami populāra internetā. 2006. gadā veikts pētījums liecina, ka tā dažādās interneta vietnēs kopumā skatīta vairāk nekā 350 miljonus reižu.

Savu reportāžu Linmans beidz ar vārdiem: "Ja kādreiz šai pludmalē atkal tiks izskalots valis, atbildīgās amatpersonas atcerēsies ne vien to, kas jādara, bet tās pilnīgi noteikti zinās, kas nav jādara."

90. gadu sākumā Linmans vēlreiz uzmeklēja Torntonu, kurš tobrīd jau ieņēma citu amatu. Bijušais Lielceļu pārvaldes ierēdnis teica, ka joprojām uzskata, ka spridzināšanas operācija bijusi veiksmīga un negatīvajā publicitātē vainojami žurnālisti. 

Deviņus gadus vēlāk turpat netālu krastā tika izskalots 41 kašalots. Visu dzīvnieku ķermeņi tika sadedzināti un aprakti.

Šī gada aprīlī stāstu par Oregonas vali savdabīgā veidā izmantoja Lielbritānijas pilsētas Donkasteras dome, lai mudinātu iedzīvotājus ievērot ar koronavīrusu saistītos ierobežojumus. Savā Twitter profilā dome publicēja pavedienu, kurā atstāstīja šo notikumu, nobeidzot stāstu ar trim lietām, ko var mācīties no Oregonas sprādziena:

  • neignorē ekspertu padomus,
  • dažreiz ir labāk palikt mājās un nedarīt neko, nevis doties ārā un izdarīt kaut ko muļķīgu,
  • ja tu ignorē ekspertu padomus un rīkojies kā idiots, tu apber pārējos ar trūdošu vaļa trānu.