„Otkatu“ jeb „magariču“ aizdomīgums
Latviešu valodā joprojām nav piemērota vārda, kas apzīmētu naudas piesavināšanās procesu, kuru krievi dēvē par “otkatu“. Tie ir kukuļi („bakšiš“), kurus amatpersonas saņem no būvētājiem par iespēju celt noteiktas ēkas, objektus. Tie mēdzot Latvijā būt apmēram 15% -20% no projekta budžeta, bet Krievijā varot sasniegt pat 50-70%. Nav grūti parēķināt, cik liela pienesumā vērtība amatpersonām un iesaistītajām partijām būs pieejama, ja Rīgā beidzot sāks būvēt 120 miljonu vērto akustisko koncertzāli. Daudziem tas būs ļoti izdevīgi. Peļņa – uz rokas. Tikmēr pieķert šos ļaudis VID nav izdevies gandrīz nekad un sabiedrība mēdz neprotestēt un apšaubīt objektus, kas saistīti ar sportu vai mākslu. Šīs jomas Latvijā skaitās svētas un neaizskaramas lietas. Tiek būvēti stadioni, kuros neviens netrenējas, un koncertzāles, kurās koncerti notiek reti. Nopelna celtnieki, nopelna politiķi, ierēdņi un partijas, bet mēs par to samaksājam viņiem no nodokļu naudas un tukšie objekti paēnām sāk kalpot citiem mērķiem.
Ļoti atvainojos par savu aizdomīgumu jūtīgām amatpersonām un politiķiem, taču mani nepārliecina arguments, ka „Rīgai vajag koncertzāli“ tieši tagad, kad visu zemeslodi plosa pandēmija, Latviju ieskaitot, un nauda ir sāpīgi vajadzīga ekonomikas un cilvēku atbalstam un veselības aprūpes sistēmai. Nepārliecina arī tāpēc, ka pustukšas stāv Gora, Lielā Dzintara un Vidzemes koncertzāles, kurās telpu noslogojums ir vairāk nekā minimāls, jo neesot „kam uzstāties katru dienu“. Tukša, liela koncertzāle nav valsts kultūras manifestācijas atribūts, jo atgādina „koka kājas“, ar kurām var dažreiz pastaigāt, bet pārējo laiku tās tiek noliktas stūrī. Ja uzbūvēt ir svarīgāk nekā lietot, tad ir pamats apšaubīt, vai Rīgai ir nepieciešama nākamā konferenču pils pie parka.