Vēl trešie sāk rosināt idejas par neskaitāmajiem pagātnes pieminekļiem, kas būtu aizvācami no publiskās telpas, kur tie ieradušies impulsīvu iniciatīvu vārdā un tāpēc vairāk traucē nekā priecē.

Tikmēr tēlnieks un partijas Attīstībai/Par politiķis Aigars Bikše iet pret straumi un par saziedotu naudu izveidojis un izvietojis sešus metrus augstu mediķes skulptūru pie Latvijas Mākslas muzeja. Pēc viņa domām, šāda skulptūra ir vajadzīga pašiem mediķiem, „kuri riskēja ar veselību un dzīvību, palīdzot saslimušajiem“, uzsvēra Bikše. Taču aptaujātajiem ārstiem un medicīnas māsām liekas, ka labāk šo iekasēto naudu novirzīt medicīnas aprūpes uzlabošanai, nevis “publiskām dekorācijām“ Rīgas centrā.

Bez tam nekas vēl nav beidzies, jo epidēmija turpināsies vismaz divus gadus un skulptūra tāpēc vairāk atgādina kapu pieminekli medicīnas šodienas bezspēcībai pandēmijas priekšā. Zāļu vēl nav, vakcīnu arī nav. Cilvēki turpina mirt, otrais vilnis esot gaidāms rudenī, bet Rīga manifestē ar politiķa pieminekli, kura patosu saprot tikai autors pats. Publiskās dekorācijas mums patīk, masu pasākumi arī. Vai arī tie nav sārņi no sovjetiskās pagātnes un mēs nespējam atbrīvoties no veciem ieradumiem?

„Otkatu“ jeb „magariču“ aizdomīgums

Latviešu valodā joprojām nav piemērota vārda, kas apzīmētu naudas piesavināšanās procesu, kuru krievi dēvē par “otkatu“. Tie ir kukuļi („bakšiš“), kurus amatpersonas saņem no būvētājiem par iespēju celt noteiktas ēkas, objektus. Tie mēdzot Latvijā būt apmēram 15% -20% no projekta budžeta, bet Krievijā varot sasniegt pat 50-70%. Nav grūti parēķināt, cik liela pienesumā vērtība amatpersonām un iesaistītajām partijām būs pieejama, ja Rīgā beidzot sāks būvēt 120 miljonu vērto akustisko koncertzāli. Daudziem tas būs ļoti izdevīgi. Peļņa – uz rokas. Tikmēr pieķert šos ļaudis VID nav izdevies gandrīz nekad un sabiedrība mēdz neprotestēt un apšaubīt objektus, kas saistīti ar sportu vai mākslu. Šīs jomas Latvijā skaitās svētas un neaizskaramas lietas. Tiek būvēti stadioni, kuros neviens netrenējas, un koncertzāles, kurās koncerti notiek reti. Nopelna celtnieki, nopelna politiķi, ierēdņi un partijas, bet mēs par to samaksājam viņiem no nodokļu naudas un tukšie objekti paēnām sāk kalpot citiem mērķiem.

Ļoti atvainojos par savu aizdomīgumu jūtīgām amatpersonām un politiķiem, taču mani nepārliecina arguments, ka „Rīgai vajag koncertzāli“ tieši tagad, kad visu zemeslodi plosa pandēmija, Latviju ieskaitot, un nauda ir sāpīgi vajadzīga ekonomikas un cilvēku atbalstam un veselības aprūpes sistēmai. Nepārliecina arī tāpēc, ka pustukšas stāv Gora, Lielā Dzintara un Vidzemes koncertzāles, kurās telpu noslogojums ir vairāk nekā minimāls, jo neesot „kam uzstāties katru dienu“. Tukša, liela koncertzāle nav valsts kultūras manifestācijas atribūts, jo atgādina „koka kājas“, ar kurām var dažreiz pastaigāt, bet pārējo laiku tās tiek noliktas stūrī. Ja uzbūvēt ir svarīgāk nekā lietot, tad ir pamats apšaubīt, vai Rīgai ir nepieciešama nākamā konferenču pils pie parka.

Pārsteidz, ka Kultūras ministrija tomēr nespēja uzņemties atbildību par universālās atklātās un slēgtās akustiskās koncertzāles būvniecību Pārdaugavā dziesmu un deju svētku vajadzībām. Tika izšķiesta nauda Mežaparkā, un tagad “apgūs naudu“ otru reizi – Elizabetes ielā 2. Lai gan varēja izveidot pārdomātu projektu, kas noderētu gan svētkiem, gan arī koncertiem. Tāpēc neatstāj sajūta, ka visi šie kultūras objekti ir vajadzīgi partiju „magaričām“, jo tuvojas vēlēšanas un nauda ir vajadzīga aģitācijas kampaņām. Nav grūti uzminēt, kuras partijas iegūs šajā būvniecības projektā. Nav sarežģīti saprast, kura partija ir jau uzbūvējusi savu „kultūras projektu“ pie Nacionālā mākslas muzeja, cerot ar tā palīdzību vieglāk un ērtāk „paņemt krēslus“ Rīgas Domē, jo vēlēšanas notiks jau rudenī un „bikšmāsiņa“ šeit kalpos kā slidkalniņš daudziem Attīstībai/Par! deputātiem braucienā pie politiķu krēsliem. Skulptūras autoram “maskotais personāžs pie muzeja“, protams, palīdzēs visvairāk.

Mantotās masu kultūras problēmas

Nesen tika publiskota tabula, kas demonstrēja nesamērīgi lielo līdzekļu izlietojumu kultūras jomai Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Par šo rādītāju pretrunīgumu tika diskutēts un daudzi apšaubīja faktu patiesumu, taču viens ir skaidrs – bez kultūras mēs nevaram. Mums ir arī labi finansēta kultūras darbinieku elite, kas visiem spēkiem cīnās par esošās situācijas saglabāšanu, jo mehānismi ir ieeļļoti un naudu saņem tie, kas pelnījuši un prot dalīties. Var pat uzdrošināties apgalvot, ka mākslas vietā mums ir pašdarbība un visi ir apmierināti.

Interesanti, ka šajā jomā nav recenziju, nenotiek diskusijas pēc būtības un pagaidām šķiet neiespējami pagriezt prožektoru gaismu uz masu kultūras un dekoratīvisma dominanci Latvijas kultūrainavā. Taču lai šī saruna paliek nākamajam rakstam.

Pagaidām paliksim pie diskusijas par to, vai okupācijas laika ideoloģiskajām ēkām ir jāturpina eksistēt arī tad, ja tās konstruējuši PSRS laikā labi un jauki arhitekti. Vai galvaspilsētas parki ir jāpiesprauž pilni ar skulptūrām, kas „kādam ir vajadzīgas“, un vai šo tēmu drīkst apspriest un domas izteikt arī tie, kas nav arhitekti vai pilsētbūvniecības speciālisti.

Vai Rīga būtu spējīga atteikties no pagātnes nelāgiem nospiedumiem (ēku un pieminekļu izteiksmē) tieši tāpat kā Berlīne vai Bristole?

Vai ir pienācis laiks apzināties padomju kultūrmantojuma negatīvās blaknes?