Lai mūsu planētai būtu mazāks kaitējums, ir nepieciešams patērēt mazāk dažādu resursu. Kā to varētu ietekmēt īsākas darba stundas? Vācu medijs “Deutsche Welle” pēta, ko Covid-19 pandēmija ir atklājusi par mūsu darba paradumiem un kā tas ir saistīts ar klimata pārmaiņām.
Atvērtā tipa biroji ar vairākiem darbiniekiem kabinetos
Kopš pandēmijas sākuma mūsu darba dzīve ir būtiski mainījusies. Dažiem no mums pēdējo mēnešu laikā faktiski ir nācies strādāt dubultu slodzi – pildot ne tikai savus darba pienākumus, bet palīdzot arī bērniem mācībās. Citiem saspringtais ritms ar nebeidzamiem termiņiem nu kļuva daudz brīvāks, jo pandēmijas ietekmē daudzi projekti visā pasaulē tika atcelti.
Tāpat daudzi no mums turpināja doties uz darbu – krāmējot preces veikalu plauktos, izvedot atkritumus un rūpējoties par slimajiem. Došanās uz darbu kļuva par varoņdarbu, kam par godu tika īstenotas dažādas akcijas, piemēram, aplausi no balkoniem.
Vācijas Emancipatīvo tehnoloģiju studiju centra vadītājs Filips Frajs norāda, ka no pēdējo mēnešu situācijas ir jāgūst vērtīgas mācības, kas vēlāk var noderēt ne tikai sabiedrībai, bet arī visai planētai kopumā.
Pagājušajā gadā Frajs bija viens no liela pētījuma autoriem. Šajā pētījumā tika pieļauts, ka klimata pārmaiņu dēļ cilvēkiem Eiropā vajadzētu strādāt ievērojami mazāk darba stundu nekā līdz šim.
“Pastāv liela korelācija starp oglekļa izmešu daudzumu un darba stundām. Daudzi no mums brīvdienās rada mazāk oglekļa izmešus nekā normālā darba dienā,” norādīja Frajs.
Nav tiesa, ka visvairāk oglekļa izmešu atmosfērā rada tikai ražošanas un enerģētikas sektoru darbinieki. Arī biroju darbinieki rada nozīmīgu gaisa piesārņojumu. Tas, kā mēs strādājam ietekmē to, kā mēs patērējam.
Kā mēs strādājam, kā pārvietojamies – kāpēc tas ietekmē patēriņu
Pētījums liecina, ka gadījumā, ja cilvēkiem darbā ir jāpavada ilgākas darba stundas, viņi vairākus resursus patērēs vairāk. Tiek norādīts, ka cilvēki, kam mazāk brīvā laika, visbiežāk izmantos personīgo transportlīdzekli tā vietā, lai brauktu ar sabiedrisko transportu. Mazāk brīvā laika nozīmē to, ka cilvēkiem ir lielāka nepieciešamība pēc produktiem, kas ļauj ietaupīt laiku. Taču – šādi produkti parasti prasa lielāku enerģiju to ražošanai. Šādi faktiski tiek atbalstīts neilgtspējīgs dzīvesveids, nedomājot par sekām planētai.
Patērētāju vaina
“Pēdējo gadu laikā cilvēki apzinās, ka ir nepieciešams patērēt mazāk. Tomēr mēs redzam, ka it īpaši Rietumvalstīs dzīvesstils ir ļoti nedraudzīgs planētai. Tas liek uzdot jautājumus – kādi faktori liek mums ražot un patērēt tik daudz preču, ka tas kļūst kaitīgi planētai? Mums nav dota iespēja izvēlēties, kā pavadīt un sadalīt savu laiku darbā. Mēs runājam par ekonomiku un sociāli noderīgām precēm tā vietā, lai vairāk domātu par ētiku un citiem faktoriem, kas ļautu mums vairāk rūpēties par apkārtējo vidi,” sacīja Frajs.
2020. gads sev līdzi ir atnesis ļoti nepatīkamus notikumus, un viens no tiem – koronavīruss. Tieši Covid-19 dēļ ir noteikti ierobežojumi un karantīna. Taču tas cilvēkiem ļauj ieturēt pauzi un saprast, kādi darbi sabiedrībai ir nepieciešami, bet kādi darbi – ne tik ļoti. Lai nodrošinātu sabiedrības pamatvajadzības, daudzas darba vietas visbiežāk ir atrodamas tieši sabiedriskajā sektorā, nevis komercsektorā. Jāpiebilst, ka daudzi cilvēki par darbu sabiedrības labā naudu nesaņem vispār.
Atsaucoties uz ANO datiem, visā pasaulē aptuveni 41% no visām darba vietām ir neapmaksātas.
Ekonomiste Amaja Peresa Orozko norāda, ka šis rādītājs neatspoguļo faktisko situāciju – pasaulē ir ļoti daudz zemnieku saimniecību, kas kopējā tirgus ekonomikā neiekļaujas. Un šajās saimniecībās cilvēki par savu darbu sabiedrības labā naudu nesaņem.
Darbs sabiedrības labā – nenovērtēts un slikti apmaksāts
Šajā kategorijā var iedalīt aktivitātes, kas palīdz nodrošināt sabiedrību ar pamatvajdzībām, kā arī ļauj ekonomikai darboties. Tomēr – pamatvajadzības apmierinošās aktivitātes, piemēram, pārtikas produktu audzēšana, nereti peļņu nenes.
“Mēs augstu vērtējam darbus, kuros ir iespējams nopelnīt vairāk naudas. Ja maksā labi, tad par ilgtspēju nedomājam. Līdz ar to mēs vairs īsti nesaprotam, kāda ir patiesā darba vērtība. Šeit nav jautājums – cik par darbu maksā, bet cik nozīmīgs šis darbs ir sabiedrībai kopumā,” sacīja Orozko.
Barojoša bāze pret atkritumu ekonomiku
Sistēmā, kurā galvenais ir rūpēties par peļņu un izaugsmi, apmaiņā pret to mēs iegūstam dažādus produktus un atkritumus, kas ir pretrunā ar cilvēku un ekoloģisko “barošanās bāzi”, norāda Valjadolidas universitātes Spānijā profesore Margarita Medivilja.
“Krahs notiek brīdī, kad “barošanās bāze” kļūst vājāka, taču sistēma cenšas to ignorēt un turpina strādāt uz izaugsmi. Mūsu sabiedrība jau pašlaik pieredz šādu “barošanās bāzes” krīzes brīdi, kurā izgaismojas fakts, ka ļoti daudzas darba vietas pasaulē nemaz nav nepieciešamas,” norāda Medivilja.
Viņa piebilst, ka tradicionālajās sabiedrībās darbs bija paredzēts tam, lai nodrošinātu sabiedrības galvenās nepieciešamības, kā arī – bija lielas rūpes par dabas resursiem, no kuriem bija atkarīgas arī dzīvības.
“Mūsdienās ir tieši pretējais – “atkritumu ekonomika”, kas balstās lētā darbaspēkā, lētā naftā un citos resursos. Ir uzstādījums – ražot arvien vairāk un vairāk, nedomājot par to, ka ir cilvēki, kam trūkst iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi,” saka profesore.
Barselonas universitātes ekologs Brototi Rojs, kurš pēta ogļraktuvju sektora konfliktus Indijā, norāda, ka vismaz šajā nozarē strādājošie faktiski ir ieslodzīti industrijā, kas ir piesārņojusi zemi, kā arī atsevišķus ūdeņus, kur reiz bija iespējams iegūt zivis. Respektīvi – viņu darba dēļ tiek piesārņota zeme, kas reiz šos cilvēkus uzturēja.
Vai darba vietas, kas faktiski iznīcina vidi, ir vērts saglabāt?
Mēs šodien runājam par to, ka klimata pārmaiņu dēļ, iespējams, ir nepieciešams slēgt nozares, kas apdraud apkārtējo vidi. Rojs norāda, ka ļoti maz uzmanības ir pievērsts tam, ko strādājošie paši vēlas.
“Kādas darba vietas mums patiešām ir svarīgas un kādas vietas mēs nepamatoti aizstāvam? Kāpēc gan nepajautāt tiem cilvēkiem, kas veic nežēlīgu darbu, ko viņi vēlētos darīt? Domāju, ka daudzi gribētu strādāt kur citur, nevis par salīdzinoši zemu samaksu bojāt apkārtējo vidi,” norāda Rojs.
Universālie pamata ienākumi
Pasaulē ir veikti vairāki izmēģinājumi attiecībā uz universāliem (vai beznosacījumu) pamata ienākumiem. Šī ideja ir guvusi pastiprinātu uzmanību tieši pandēmijas ietekmē. Spānijā valsts veica dažādus maksājumus nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, bet Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena norāda, ka “universālo pamata ienākumu” laiks ir pienācis.
Šīs idejas piekritēji norāda, ka tas darbiniekiem dotu lielākas iespējas noraidīt darbus, kas nelabvēlīgi ietekmē viņu pašu vai planētas labklājību. Tas arī varētu piešķirt finansiālu neatkarību tiem, kas nodarbojas ar svarīgu, taču neapmaksātu darbu, kas daudziem no mums dod iespēju iesaistīties tādās aktivitātēs kā brīvprātīgais darbs un resursu organizēšana vietējā līmenī ārpus tirgus ekonomikas.
Tagad, kad ir radušās iespējas ieguldīt savā apkārtējā vidē, cilvēki varētu mazāk pievērsties "kompensējošajam patēriņam" – dažādu dārgu priekšmetu pirkšanai, lai justos labāk, neatkarīgi no tā, vai tie ir statusa simboli vai sevis lutināšana, kad jūtamies izdeguši.
Universālie pamata ienākumi tiek piedāvāti arī kā risinājums cilvēkiem, kuri zaudē darbu, piemēram, mākslīgā intelektā intelekta sistēmu dēļ. Grieķu ekonomists Jannis Varufakis ierosina universālos pamata ienākumus finansēt, izmantojot dividendes no korporatīvās peļņas, nevis darbaspēka nodokļiem.
Patēriņš padara mūs laimīgus, vai arī nodrošina maksimālu peļņu?
Savā 1930. gadā publicētajā esejā “Mūsu mazbērnu ekonomiskās iespējas” Džons Meinards Keins prognozēja, ka automatizācijas dēļ cilvēki varēs strādāt vien 15 stundas nedēļā. Frajs norāda, ka Keins un citi tā laika ekonomisti nespēja pat iedomāties, cik milzīga problēma pasaulē būs pārmērīgs patēriņa līmenis. Tagad, 90 gadus pēc esejas uzrakstīšanas, iespējams, ir īstais laiks, lai atbildētu uz jautājumu – kam tad patiešām ir domāts mūsu resursu patēriņš?
“Kāds ir mūsu īstais mērķis? Vai tas ir apmierināt cilvēku vajadzības ar maksimāli maziem ekoloģiskajiem resursiem, vai arī ekonomika ir būvēta tā, lai tiktu izlietoti maksimāli daudz resursu, lai gūtu lielāku korporatīvo peļņu?” jautā Frajs.
Viņš norāda, ka, samazinot darba stundas, tik tiešām ir iespējams uzlabot ekoloģisko situāciju visā pasaulē. Tomēr – tas radītu problēmas ekonomikai. Viņš norāda, ka pasaulei būtu vērts pārvērtēt, kādi darbi ir sabiedrībai vērtīgāki un kādi ne, turklāt tuvoties 20 – 24 stundu darba nedēļai. Ne viens vien pētījums norāda, ka tieši tik gara darba nedēļa būtu optimāla, lai nodrošinātu strādājošajiem labu veselību, nezaudējot produktivitāti.
Frajs norāda, ka sabiedrība un daudzas darba vietas pasaulē jau ir spērušas soli pretim darba nedēļas ilguma samazināšanai, nosakot piektdienu kā pirmo no trim brīvdienām nedēļā. Un tas savukārt dod atelpu ne tikai cilvēkiem, bet arī ekoloģiskajai sistēmai.
