Kad jāvēršas pēc palīdzības? – psihoterapeita padoms
Uz robežas

FOTO: Pixabay

Atbild Artūrs Miksons, ārsts-psihoterapeits Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikā

Ideālā variantā cilvēks pats pamana, ka kaut kas īsti nav kārtībā, ar to domājot, jebkurā dzīves sfērā. Pieņemsim, kaut kas neiet attiecībās, ir problēmas ar viņa vai viņas veselību, darbu, ģimeni. Kaut kas sasvārstījies, parādās koncentrēšanās grūtības. Iespējams sāk kaut ko intensīvi aizmirst, nevar izdarīt, paliek daudz ciniskāks, uzvilktāks, te mēs varam runāt par izdegšanas sindromu. 

Ja mēs runājam simptomu virzienā, tad cilvēks daudz ko jau ir mēģinājis – diētas, medikamenti, režīmu maiņas. Cilvēks jau kaut ko ir darījis, viņš pamanījis kaut kādu nelabsajūtu un mēģinājis pats to koriģēt, bet tas nav izdevies. Šeit gan es pieņemu, ka nav jāmokās mēnešiem. Ja tu, teiksim, esi pamanījis, ka tev nav labi, tu esi nomākts, depresīvs vai tu esi uzvilkts, un tu pamani, ka tas jau kādu mēnesi notiek - negaidi pusgadu, piesakies jau pie kāda psihoterapeita. 

Jā, es piekrītu, pie dažādiem psihoterapeitiem būs rindas. Labi, pagaidīs rindā divas nedēļas līdz mēnesim. Mēnesi tu esi cietis, pats cīnījies saviem spēkiem, mēnesi tu esi bijis rindā un, lūdzu, pēc diviem mēnešiem tu jau esi nonācis terapijā. Bet daudzi gaida, saka - ai, būs jau labi! Un to pašu jau parasti stāsta ķirurgi par apendicīta gadījumiem - sākas jau vakarā izteiktas sāpes, kuras nevajadzētu paciest, iešauj kaut kādu ibumetīnu, vēl kaut ko, un tad viņiem bija tas klasiskais laiks, lai man ķirurgi piedod, varbūt es sajaukšu, kādi trīs, četri naktī. Pretsāpju tablete jau savu efektu zaudē, sāpes kļūst milzīgi izteiktas un tas ir brīdis, kad viņi atbrauc uz slimnīcu. 

Ar emocionāliem pārdzīvojumiem tās sāpes var tik izteikti nejust, tā ir tā problēma. Pēc būtības, cilvēki atliek, domājot, ka nav jau tik traki, ko es iešu tur runāšu, tas būs vāji, ko par mani padomās, nu, kā es tā svešam stāstīšu, kaut gan tu konstanti uz šo ideju premisu turpini dzīvot nelabsajūtā. Ko es cenšos cilvēkiem parasti stāstīt – negaidiet šādos gadījumos. Vienalga, pie kura no speciālistiem jūs šinī brīdī dosieties, tas būs labāk, kā nedoties nemaz. 

Citi savukārt atnāk un mums ir jāmaina pilnībā priekšstats par to, ko viņi par sevi ir domājuši, par attiecībām, par savu veselību. Klasisks piemērs -ja atnāk pacienti, kuriem nesen diagnosticēta kāda fiziska slimība – tās var būt onkoloģiskās saslimšanas, tās var būt multiplās sklerozes, kādas dermatoloģiskas saslimšanas, vai konstatē, ka viņu bērniem ir smaga slimība. Šajos gadījumos ļoti bieži viņiem ir vēlme tikt visam pāri - lai es esmu priecīgs. Un tad es viņiem saku, cik nu empātiski es varu, ka tā nebūs. Jā, jūs kaut kad izjutīsiet prieku, jā, protams, bet šobrīd ir pagājis mēnesis, divi… par kādu prieku mēs varam runāt? Bet kaut kur ir tā iekšējā pārliecība, ka ir jābūt priecīgam, man taču tagad ir jābauda dzīve, jo daudz nav palicis un man taču ir dzīve jāizbauda. Tam nav pamata. Tas īsti nesanāks.

Uz augšu
Back