Neizsapņotais impērijas sapnis (1)

Kāda ir modernās Turcijas seja? Vai idejas par sekulāru valsti vēl arvien ir dzīvas?

Es teiktu, ka Turcija vēl arvien ir samērā eiropeiska Tuvo Austrumu valsts. Lai gan vairākums no tās iedzīvotājiem ir musulmaņi, Mustafa Kemala Ataturka mantojums vēl arvien dzīvo. Ja jūs aizbrauktu uz lielajām Turcijas pilsētām – Stambulu, Izmiru, Ankaru, jūs redzētu ļoti kosmopolītu sabiedrību – cilvēkus no dažādām valstīm un dažādiem sabiedrības slāņiem. Daudzas sievietes būs hidžābos, bet daudzas arī tos nevalkās. Situācija noteikti nav tāda kā Saūda Arābijā, Irākā, Sīrijā un Irānā un daudz kur citur mūsu reģionā.

Es gan nevaru noliegt to, ka pēdējā desmitgadē no Turcijas ir aizbraukusi liela sabiedrības intelektuālā daļa. Šie cilvēki arī ir prorietumnieciskākie.

Tam ir bijuši vairāki iemesli. Piemēram, kopš 2013. gada protestiem Gezi parkā Redžepa Tajiba Erdoana valdība ir sākusi vairāk iejaukties cilvēku privātajās dzīvēs. Tāpat arī 2015. gadā sabruka miera sarunas ar Kurdistānas Strādnieku partiju (PKK), kuru rezultātā daļā no valsts izcēlās militārās sadursmes. Vienlaikus mēs saskārāmies arī ar teroristiskā grupējuma «Islāma valsts» šūniņu darbību. Savukārt, pēc apvērsuma mēģinājuma 2016. gadā valstī tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, kuram sekoja valsts pārvaldes institūciju un universitāšu tīrīšanas. To rezultātā daudzi cilvēki zaudēja savu darbu.

Tātad Turcijas sabiedrība mūsdienās ir sadalīta?

Turcijas sabiedrība vienmēr tāda ir bijusi. Jau kopš Turcijas Republikas dibināšanas 1923. gadā cilvēki ir sprieduši par to, ko īsti nozīmē būt turkam un to, kādai vajadzētu būt valsts virzībai. Cilvēki ir uzdevuši jautājumu – vai Turcijai vajadzētu kļūt modernai, sekulārai un prorietumnieciskai, jeb arī modernai, bet vairāk vērstai uz savu Osmāņu impērijas vēsturi, kā arī saitēm ar musulmaņu civilizāciju. Otrās nometnes piekritēji bieži piemin sultānu Mehmedu II, kurš iekaroja Bizantijas impērijas galvaspilsētu Konstantinapoli (mūsdienu Stambulu).

Runājot par Mehmedu II, ja nemaldos viņš arī ievadīja šodienas stāstu par Svētās Sofijas katedrāli un tās pārvēršanu par mošeju. Viņš bija tas. kura dēļ šī katedrāle tagad pieder Turcijai. Varbūt varat pakomentēt cik īsti nozīmīga šī katedrāle ir jūsu valsts iedzīvotājiem?

Atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no tā, kuram tiek vaicāts. Kemala Ataturka mantojuma kritiķiem Svētās Sofijas katedrāle, jeb Ajasofija ir šis pats Mehmeds II. Viņš, savukārt, simbolizē Stambulas iekarošanu. Savukārt, šī iekarošana nozīmē slavu un diženumu, kā arī uzvaru pār Rietumu civilizāciju.

Es gan vēlētos uzsvērt, ka lai gan Mehmeds II pārvērta Svētās Sofijas katedrāli par mošeju, Osmāņu impērija nemēģināja izskaust iekarotās kultūras paliekas.

Es domāju, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem šīs katedrāles vēsture ir neskaidra. Varbūt varat nedaudz to ieskicēt?

Ja nemaldos, tad to uzcēla 6. gs. Tas bija laiks, kad Anatolijas pussalu pārvaldīja Senās Romas impērijas mantiniece - Bizantijas impērija. Tai ir būtiska nozīme pareizticīgo kristiešu vidū, jo kā mēs zinām – bizantieši bija pareizticības nesēji. Iepriekš arī jau minēju, ka 1453. gadā Konstantinopoli iekaroja sultāns Mehmeds II, kurš pārvērta Ajasofiju par mošeju. Pēc tam, kad izveidojās Turcijas Republika, prezidents Mustafa Kemals Ataturks pieņēma lēmumu pārvērst mošeju par muzeju.

Viņa aprēķins bija sekojošs – Ajasofijai ir jākļūst par kristīgās un islāma civilizācijas sakausējuma simbolu, kuru vēlētos apskatīt cilvēki visā pasaulē.

Tas tāpēc, ka viņš vēlējās radīt jaunu nāciju, kura varētu imitēt Rietumos pieņemtos modeļus. Šāda pieeja eksistēja līdz pat šim brīdim, kad prezidents Erdoans pieņēma lēmumu to atkal padarīt par mošeju.

Ja mēs runājam par mūsdienām, jūs esat iepriekš rakstījis, ka šo Erdoana lēmumu var izskaidrot ar to, ko jūs minējāt iepriekš – ar cīņu starp Rietumu un Islāma civilizācijām. Vai jūs tam piekrītat?

Jā. Ataturks savulaik mēģināja radīt jaunu valsti, taču viņa vadīšanas stils bija samērā  autoritatīvs. Viņš izveidoja sekulāru Turcijas Republiku un tikai pēc tam centās panākt sabiedrības atbalstu. Savukārt, šis atbalsts nebija tik ļoti liels. Eksistēja cilvēki, kuriem bija kardināli citāda vīzija par to, kurā virzienā Turcijai būtu jāiet – tie paši, kuri vēlējās redzēt Turciju vairāk islāmisku. Viedokļu atšķirības pastāvēja pat Ataturka atbalstītāju vidū. Atcerēsimies to, ka Turcijas Republika tika radīta pēc tam, kad no Anatolijas pussalas tika patriekta Lielbritānija un citas Rietumu valstis.

Līdz ar to – veidojās paradokss – no vienas puses mēs vēlamies tuvināties Rietumiem, bet no otras puses mēs pret tiem cīnāmies.

Tas ir tas pats, ko es pieminēju jau iepriekš – alternatīvās Turcijas modeļa piekritēji vēlējās redzēt modernu Turciju, taču tikai tādu, kura liktu lielāku uzsvaru uz Osmāņu impērijas pagātni un islāma mantojumu.

Tātad lēmums pārsvērst Sofijas katedrāli atkal par mošeju ir daļa no šīs islāmiskās modernizācijas?

Jā, mēs noteikti varam teikt, ka prezidents Erdoans pieder politiskajai tradīcijai, kura pretojas Ataturka vīzijai.

Daži pētnieki šo tradīciju sauc par neoosmānismu. Valsts cenšas akcentēt osmāņu kultūru un osmāņu politisko vīziju gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.

Turkijas mērķis nav atkal būt impērijai, bet tā noteikti vēlas būt reģionāla lielvara un spēlēt lielu lomu agrākajās Osmāņu impērijas teritorijās. Lai to sasniegtu Ankara cenšas izmantot maigās varas instrumentus (piemēram, filmas un seriālus). Tāpat arvien vairāk tiek izmantota arī tā saucamā «cietā vara». Paskatīsimies kaut vai uz Turcijas militārajām operācijām Sīrijā un Lībijā, kā arī uz tās aktīvo iesaisti Kalnu Karabahas konfliktā. Svētās Sofijas katedrāle pārveidošana par mošeju iekļaujas šajā neoosmānisma stāstā. Vienīgais ir jautājums kāpēc tieši tagad? Erdoana partija pie varas ir jau 18 gadus.

Vai lēmums Svētās Sofijas katedrāli pārveidot par mošeju ir arī Turcijas pietiekums Tuvo Austrumu vadīšanai?

Ne tikai Tuvo Austrumu. Osmāņu sultāns bija arī kalifs – pasaules musulmaņu kopienas līderis. Iespējams, ka Erdoans cenšas ar šo lēmumu piekļūt islāmticīgo sirdīm citur pasaulē – respektīvi būt to vidū populārs. Piemēram, Indijā, Pakistānā, Afganistānā un Balkānos ir daudzi cilvēki, kuri Erdoanu redz kā islāma aizstāvi.

Tomēr es domāju, ka Turcijas pieteikumu noteikti daudzi apstrīd. Ankarai nav pārlieku labu attiecību ar Saūda Arābiju, Ēģipti un Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Pagaidām to intereses saduras Lībijā, Katarā, Sīrijā.

Vai Turcijai vispār ir resursu, lai spēlētu reģionālās lielvaras lomu?

Ekonomiskie resursi tai noteikti nav. Ja mēs paskatāmies uz situāciju ar bezdarba rādītājiem un turku liras vērtību, tad valsts noteikti saskaras ar izaicinājumiem. Finansiālu palīdzību sniedz Katara un savā ziņā ar Ķīna. Turcija nevēlas lūgt naudu no Starptautiskā valūtas fonda, jo tas nozīmētu būt atkarīgiem no Rietumiem. Tādējādi – finansiāli Turcijas reģionālā vara, visticamāk, ka nav ilgtspējīga.

Šeit gan ir jāpiebilst, ka valdība ir veikusi milzīgas investīcijas armijas modernizācijā  un militāro tehnoloģiju attīstībā. Turcijas arsenālā ir moderni droni un dažāda veida kvalitatīva kara tehnika. Tāpat jāatgādina, ka Turcija Lībijā ir tāpēc, lai piekļūtu energoresursiem Vidusjūrā. Savukārt, viens no iemesliem, kāpēc Ankara militāri iesaistās Sīrijā ir vēlēšanās piekļūt pie rekonstrukcijas naudas. Iespējams, ka nākotnē šīs investīcijas atmaksāsies.

Vai Erdoans ar Ajasofijas palīdzību arī cenšas palielināt savu iekšpolitisko atbalstu?

Tas varētu būt viens no šī lēmuma iemesliem. Turcijai pagaidām ir nopietnas ekonomiskas problēmas un Erdoana popularitāte krīt.

Viņš salīdzinājumā ar situāciju pirms 10 gadiem ir palicis vairāk autoritārs un lēnām zaudē arī atbalstu stingri reliģiski noskaņotajās kopienās. Tāpat no viņa ir atdalījušies un savas partijas izveidojuši arī divi agrākie sabiedrotie – Ahmets Davutoglu un Ali Babačans.

Vēl viens iemesls varētu būt Turcijas attiecības ar Rietumiem. Situācija ir mainījusies, salīdzinājumā ar pagājušā gadsimta 80. un 90. gadiem, kad Turcijai bija labākas attiecības ar Eiropas Savienību. Tas tāpēc, ka tajā brīdī Ankara vēl vēlējās kļūt par šīs organizācijas dalībvalsti. Es domāju, ka Erdoans ļoti labi saprot, ka situācija ir mainījusies un viņam vairs nevajag Rietumu atbalstu. Šā iemesla dēļ viņš nekautrējās riskēt. It īpaši tāpēc, ka Eiropa šajā brīdī ir aizņemta ar cīņu pret Covid-19, «Brexit» sarunām un centieniem iegrožot nelegālo migrāciju. Zīmīgi ir tas, ka no ES puses nesekoja nekāda nopietna atbildes reakcija. Protams, nevaram arī teikt, ka Turcija vispār vairs nesadarbotos ar Rietumu institūcijām. Piemēram, NATO ietvaros Ankara turpina spēlēt būtisku lomu.

Ja mēs runājam par NATO, vai uzskatāt, ka Turcija vēl arvien var tikt uzskatīta par uzticamu sabiedroto?

Tā var būt uzticams sabiedrotais, bet mums būtu jāuzdod līdzīgs jautājums arī sev – vai Eiropas Savienība un NATO var būt uzticami sabiedrotie Turcijai? Piemēram, Turcijas un ES vienošanās par Sīrijas bēgļu izmitināšanu mūsu valstī nav ētiska. Eiropas Savienība tikai izvēlējās dot Ankarai naudu, bet tas īsti nerisina pastāvošo problēmu. Tāpat šī vienošanās atbalsta autoritārismu Turcijā. Pastāv nopietni jautājumi, vai uz šīm institūcijām var paļauties, lai mūsu valsts kļūtu demokrātiskāka.

Vai Ajasofijas kvalitāte no Erdoana lēmuma varētu ciest? Ja nemaldos, tad iepriekš tā atradās Kultūras un tūrisma ministrijas paspārnē, bet tagad ir nodota reliģijas lietu direktorāta pārziņā. Savukārt, reliģijas lietu direktorāts varētu tik lielu uzmanību nepievērst svētvietas stāvoklim.

Tas ir labs jautājums. Lai gan Svētās Sofijas katedrāle tagad jau atkal ir mošeja, valdība ir uzsvērusi, ka apmeklētāji vēl arvien var turpināt to apskatīt jebkurš interesents. Tāpat tā vēl arvien tiks aizsargāta kā cilvēces kulturālais mantojums. Man gan šķiet, ka pagaidām šī ziņa nav pietiekami labi komunicēta plašākām masām.

Tātad latvieši var doties uz Stambulu un apskatīt Sofijas katedrāli tāpat kā iepriekš?

Jā. Turklāt tagad tur ieeja ir par brīvu. Pagājušajā vasarā es kopā ar dažiem maniem draugiem no ASV devos šo katedrāli jau atkal apskatīt. Ieeja tajā brīdī maksāja 20 dolārus. Tiesa gan, tagad tūristiem ir jārēķinās ar to, ka katedrāli nav iespējams apskatīt laikā, kad notiek lūgšanas.

Paldies liels par interviju!

Paldies!