2020. gada augustā aprit 75 gadi kopš Otrā pasaules kara beigām Klusajā okeānā. ASV un Japānas karā dzīvību zaudēja miljoni, un tā noslēgums ievadīja kodolieroču ēru pasaulē. Raidījumā «Pasaule kabatā» kopā ar militāro vēsturnieku Valdi Kuzminu analizējām un skaidrojām galvenos kara notikumus.

Kāpēc Japāna uzbruka Pērlhārborai?

Kuzmins mudina nedaudz ielūkoties notikumos pirms uzbrukuma. Viņš atgādina, ka Japāna 20.-30. gados veica ļoti agresīvu ārpolitiku Tālajos Austrumos. Tai bija saglabājies 19. gadsimta priekšstats par to, ka varenai valstij ir jābūt ekspansionistiskai un Dienvidaustrumāzija, Sahalīna, Kuriļu salas, Filipīnas un blakus esošās teritorijas ir tās ietekmes sfēra. Šā iemesla dēļ Japāna 1931. gadā iebruka Ziemeļaustrumķīnā (Mandžūrijā) un 1937. gadā ar Ķīnu sāka vēl vienu karu.

Zināmākās Otrā pasaules kara kaujas Klusajā okeānā

 

Pērlhārbora (1941.g. 7. decembris);

Koraļļu jūra (1942.g. 4.-8. maijs);

Midveja (1942.g. 4.-7. jūnijs);

Gvadalkanāla (1942.g. 7. augusts - 1943.g. 9. februāris);

Filipīnas (1944.g. 20. oktobris - 1945.g. 2. septembris);

Ivo Džima (1945.g. 19. februāris - 26. marts);

Okinava (1945.g. 1. aprīlis - 1945.g. 22. jūnijs).

 

Agresīvās ārpolitikas dēļ ASV, Ķīna, Francija, Lielbritānija un Nīderlande Japānai piemēroja izejvielu importa embargo. Tas bija ļoti liels izaicinājums, jo Japāna 1940. gadu sākumā importēja aptuveni 80% no saviem naftas produktiem – degvielu un citus. Līdz ar to Tokijai bija dilemma – vai nu pilnībā pārveidot savu ekonomiku un samierināties ar tās apstāšanos, vai arī sākt karu.

Japānas uzbrukums Pērlhārborai

FOTO: AFP / Scanpix

Kāds bija Japānas uzbrukuma mērķis?

Kuzmins norāda, ka Tokija izvēlējās uzbrukt ASV galvenokārt tāpēc, ka tai Klusā okeāna reģionā bija visbūtiskākie militārie spēki – galvenokārt flote. Japānai bija nepieciešams neitralizēt šīs flotes spēku, lai okupētu tai interesējošo Malaiziju, Indonēziju, Singapūru un citas Dienvidaustrumāzijas teritorijas. To kontrole bija vajadzīga, lai nodrošinātu nepieciešamos resursus armijai un ekonomikas funkcionēšanai. Savukārt flotes neitralizēšana bija vajadzīga, lai ASV nevarētu šajā reģionā nogādāt savus karavīrus un arī būtu spiesta ļaut Japānas izejvielu piegādes kuģiem no sagrābtajām teritorijām sasniegt valsts krastus.

Būtiski, ka Japāna cerēja, ka pēc ASV flotes sakaušanas izdosies izveidot ap sev interesējošo ietekmes zonu aizsardzības līniju, kura apturēs Vašingtonas pretuzbrukumu.

7

Tokijā cerēja, ka ķēdē esošās Klusā okeāna salas varētu kalpot kā placdarms lidlaukiem, no kuriem varētu pacelties lidmašīnas un nogremdēt amerikāņu kuģus. Eventuāli abas puses sēstos pie sarunu galda un vienotos par miera nosacījumiem. Diemžēl viņi nenovērtēja to, ka Rietumus interesē tikai pilnīga Japānas kapitulācija. Tā sakot – iešana līdz galam.

Japānas vīzija par aizsardzības līniju un uzbrukuma virzieni (ar sarkanu)

FOTO: Wikimedia Commons

Kāpēc uzbrukums Pērlhārborai nesasniedza savu mērķi?

Vēsturnieks pauž viedokli, ka Japāna īsti nenovērtēja lielāko ASV flotes draudu. Tie nebija līnijkuģi, bet gan aviācijas bāzes kuģi. Savukārt aviācijas bāzes kuģi apstākļu sakritības dēļ Pērlhārborā neatradās. Tieši lidmašīnas ir tās, kuras nosaka jūras kauju spēles gaitu, bet lidmašīnām arī ir nepieciešama vieta, kur pacelties un nolaisties.

Kāpēc Japāna Pērlharboras izskaņā tik viegli spēja ieņemt Singapūru un apkārt esošās teritorijas?

Neilgi pēc Tokijas uzbrukuma ASV tās karavīri ieņēma iepriekš minētās Dienvidaustrumāzijas teritorijas. Kuzmins norāda, ka pretestība Japānas karavīriem esot bijusi tik vāja galvenokārt tāpēc, ka to spēks neesot pienācīgi novērtēts.

Tas daļēji esot bijis rasistisku iemeslu dēļ, jo amerikāņi un briti ilgstoši japāņus uzskatījuši par neko vairāk kā «dzelteniem mērkaķiem», kuru armija nevar sacensties ar Rietumu armijām.

7

«Viņi bija palaiduši garām to, ka Japānas karaspēks ir attīstīts, izveidots, modernizēts un kaujās rūdīts,» saka Kuzmins. Īpaši labas kara sākuma gadiem tam esot bijušas lidmašīnas. Papildus tam Rietumu armijas reģionā bija galvenokārt domātas iekšējo nemieru apspiešanai. Tas tāpēc, ka Rietumiem vēl arvien piemita izteikta koloniālā domāšana un viņi savas tā laika kontrolētās teritorijas Āzijā uztvēra vien kā resursu ieguves vietu.

Līdz ar to Japāna spēja ātri ieņemt stratēģiski svarīgo, britu kontrolēto Singapūru. Vairāk nekā 100 000 britu padevās gūstā, un bijušais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils to nosauca par vienu no Lielbritānijas militārās vēstures melnajiem traipiem.

Kas ļāva ASV uzvarēt kaujā par Midveju?

1942. gadā ASV atriebās Japānai Midvejas jūras kaujā, kurā Tokija cieta sakāvi. Kuzmins ASV uzvaru šajā gadījumā skaidro ar Vašingtonas militāro gatavību. Ja Pērlhārboras gadījumā amerikāņi tika pārsteigti pilnīgi nesagatavoti, tad Midvejas kaujai gatavojās nopietni. Piemēram, jau iepriekš ASV pārtvēra Japānas radio ziņojumus un bija spējīgi tos atšifrēt. Otrais faktors bija arī tas, ka kaujā nopietni parādījās ASV bāzes kuģu tehnoloģiskais pārākums.

Gvadalkanāla kauja – kāpēc tā ir svarīga?

Austrālijas ziemeļaustrumos atrodas Zālamana salas, kuras pilnībā centās kontrolēt Japāna. Šiem centieniem pretojās tur bāzētie ASV jūras kājnieki. Tie vairāku kauju ietvaros atsita Japānas desanta operāciju. Kuzmins norāda, ka Gvadalkanāla pati par sevi bija ļoti maza kauja, taču tā bija svarīga tāpēc, ka tajā pirmo reizi šāda tipa Japānas militārie manevri cieta neveiksmi. Līdz ar to – Gvadalkanālai bija simboliska nozīme - tā pasaulei signalizēja, ka Japānas ekspansija ir apturēta.

ASV desants Gvadalkanāla kaujā

FOTO: AP/Scanpix

Skaidrojot Japānas vēlēšanos ieņemt Zālamana salas, Kuzmins norāda uz to ģeogrāfisko novietojumu. Salu krišanas gadījumā Japānai būtu iespēja iegūt placdarmu, lai neitralizētu ASV Klusā okeāna stratēģisko sabiedroto – Austrāliju. Tādā ziņā Zālamana salas bija sava veida vairogs.

Kāpēc Japāna izmantoja lidotājus – kamikadzes?

Kara ietvaros (pirmo reizi kaujās pie Filipīnām) Japānas armija sāka izmantot lidotājus – kamikadzes. Tas tika darīts par spīti tam, ka imperiālās armijas rīcībā bija diezgan ierobežoti resursi. Kuzmins skaidro šādu pieeju ar labu lidotāju trūkumu.

«Gaisa kaujās vissarežģītāk iegūstamais resurss un visdārgākais resurss ir pilots,»

7

saka Kuzmins. Pašas lidmašīnas ir iespējams ražot ātrāk, taču pilotu ražot ātrāk iespējams nav. Ņemot vērā, ka kaujā pie Midvejas ļoti liela daļa Japānas pilotu gāja bojā, valstij šā resursa ļoti trūka.

Līdz ar to tika izdomāta alternatīva pieeja - lidmašīnās tika iesēdināti cilvēki, kuriem bija iemācītas tikai pamatlietas. Šīs pamatprasmes bija pietiekamas, lai paceltos gaisā, ieraudzītu kuģi un uz to pikētu. Šī pieeja pat bija samērā efektīva, jo amerikāņiem sākotnēji pat nebija līdzekļu, ar kuriem pret kamikadzēm aizsargāties. Piemēram, torpēdlidmašīnu uzlidojuma gadījumā klasiskais lidmašīnu aizsargs bija zenītartilērijas lielgabali. To galvenais mērķis pat nebija lidmašīnu notriekt, bet gan piespiest to sākt manevrēt. Bieži vien tas traucēja precīzi notēmēt torpēdu. Tomēr kamikadžu gadījumā šāda pieeja neiedarbojas, jo tie gluži vienkārši ir gatavi mirt. Tiem vienaldzīgi zenītlādiņi. «Ja tu gaisā pilnībā neiznīcini lidmašīnu, tad tā turpina lidot tev pretī,» saka Kuzmins.

Kaujas par Ivo Džimu un Okinavu – ASV «​Pirra uzvara»

Kara noslēgumā norisinājās ASV centieni ieņemt Japānai apkārt esošās salas, lai gūtu placdarmu desantam tās teritorijā. Viena no spilgtākajām bija kauja par Ivo Džimu, kura prasīja neskaitāmus amerikāņu karavīru upurus. Tā pat bija pirmā reize kara noslēguma fāzē, kad ASV kritušo un ievainoto skaits pārsniedza Japānas garnizona skaitu. Tas bija tāpēc, ka Japānas komandieris izmantoja Ivo Džimas salas stratēģiskās priekšrocības – sacietējušas lavas virsmas, kuras ir labvēlīgas rakšanai. Līdz ar to, japāņi sāka būvēt alas un izbūvēja bunkurus desmitiem kilometru garumā. Šāda pieeja amerikāņiem bija ļoti netipiska un līdz ar to – nepierasta. Lielus zaudējumus ASV guva arī kaujā par Okinavu, kura norisinājās nedaudz vēlāk.

Japānas kareivji padodas pēc Ivo Džimas kaujas

FOTO: Reuters / Scanpix

Japānas civiliedzīvotāju upuri kā kara beigšanas instruments

Pēc Okinavas kaujas ASV saprata, ka tiešs desants Japānas teritorijā prasīs pārāk lielus upurus, tāpēc tika pieņemta jauna stratēģija. No 1945. gada marta līdz pat Otrā pasaules kara beigām ASV lidmašīnas veica Japānas pilsētu bombardēšanas kampaņas, kuru mērķis bija radīt maksimāli lielus zaudējumus civiliedzīvotājiem. Tas savukārt tika darīts ar mērķi piespiest Japānu padoties. Tomēr valdība kapitulēt atsacījās līdz pat notikumam, kurš mainīja visas cilvēces militāro attīstību.

Kodolsprādziens virs Hirošimas

FOTO: AFP / Scanpix

Hirošimas un Nagasaki bombardēšana

Kara noslēgumā ASV nometa atombumbu uz Hirošimu un Nagasaki, kas Japānu beidzot piespieda kapitulēt. Teorētiski Japāna pēc šiem notikumiem varēja turpināt pretoties, taču tajā laikā tās okupētajā Mandžūrijas teritorijā iebruka arī PSRS. Tāpat arī Japānas valdībai īsti nebija skaidrs cik liels atombumbu skaits ir ASV rīcībā.

Zīmīgi ir tas, ka trešā atombumba jau tajā laikā atradās komplektēšanas stadijā un amerikāņu militārā vadība sprieda par nepieciešamību atombumbu uzmest arī Tokijai.

7