Kad 2018. gada novembrī Dats kopā ar vecākiem un mazo māsu ieradās Latvijā, viņu pārņēma dīvainas sajūtas. Šī bija viņa pirmā reize ārpus dzimtās Vjetnamas, un, kaut arī viņš jau kopš agras bērnības bija sapņojis par pārcelšanos uz dzīvi ASV, Kanādā vai Austrālijā, viņš nu bija nokļuvis mazā Eiropas valstī, par kuras eksistenci pirms tam nemaz nezināja.

Latvija nebija tāda, kādu viņš bija to iedomājies. Lidostā Data ģimeni sagaidīja draugi un aizveda uz Iecavu, un viņa pirmais jautājums bija: vai tas ir viss, ko Latvija var piedāvāt? Tajā brīdī viņš nebija laimīgs, bet nodomāja, ka šis jebkurā gadījumā ir pilnīgi jaunas dzīves sākums un viņš mēģinās no tās dabūt visu. Bija vajadzīgas divas nedēļas, lai kaut cik pierastu pie jaunās vides.  

Jaunās dzīves sākums Latvijā Data ģimenei bija grūts. Puiša māte Thao un tēvs Bao nevarēja iedomāties, ka konta atvēršana Latvijas bankās būs tik sarežģīta.

Tāpat valodas barjera viņu ģimenei bija un vēl joprojām ir liels izaicinājums. Datam ir ķēriens uz valodām, viņš labi runā angliski un ir iemācījies latviski, bet vecākiem latviešu valodas apgūšana nesokas viegli.

FOTO: Jānis Vingris

Neskatoties uz lielo uztraukumu, Dats skolā tika uzņemts labi. Viņš iepatikās klasesbiedriem, skolotāji bija draudzīgi. Bet mātei nebija viegli sazināties ar skolotājiem, jo ne visi runāja angliski. Vecāku sapulces notika latviski, un Thao nācās atrast vecākus, kas pārtulkoja sapulcē apspriesto angliski.

Dats atzīst, ka mēģinājis iekļauties klasesbiedru pulkā, bet īsti neiederējās, jo ir kautrīgs. Tagad viņš ar māsu mācās Natālijas Draudziņas vidusskolā, ģimene ir pārcēlusies uz Rīgu. Viņam nav daudz draugu, klasesbiedri ir klasesbiedri, bet nekas vairāk. Viņš parasti turas savrup, cenšas neradīt liekas problēmas, cenšas palīdzēt citiem, ja ir tāda iespēja.

Viņš mēģina būt jauks pret visiem. 

Par Latvijas kā ģimenes jaunās mājvietas izvēli Thao stāsta, ka citās valstīs viņiem nebija tādu iespēju. Galvenais iemesls viņu vēlmei dzīvot ārpus Vjetnamas ir tās ekoloģiskā situācija un sliktākas izglītības un darba izredzes bērniem. Dats cer kļūt par IT speciālistu - iestāties universitātē un pēc tam atrast Latvijā labu darbu. Vjetnamā tikai 10% augstskolu absolventu atrod darbu savā jomā. Viņš Vjetnamā pazīst dažus cilvēkus ar IT izglītību, kuri ir spiesti strādāt par taksometru šoferiem.

FOTO: kadrs no video

Āzijas virtuves kafejnīcas “Tre” īpašnieki Liene un Uldis Grantiņi  ir apmierināti ar saviem vjetnamiešu darbiniekiem - Data ģimeni. “Viņi tiešām kā pulkstenis strādā,” stāsta Liene Grantiņa. Viņas un vīra mīlestība pret Vjetnamas ēdienu bija iemesls “Tre” kafejnīcas atvēršanai, kurā, kā stāsta Liene, cilvēks var atļauties garšīgi un kvalitatīvi paēst katru dienu, ne tikai svētkos. Uzņēmējiem Vjetnamā ir aģenti, kas meklē darbiniekus darbam Latvijā.

Dats uzskata, ka latvieši pārsvarā ir atvērti un saprotoši, bet ir nācies piedzīvot arī nepatīkamu uzmākšanos: pāris gadījumos viņš un viņa ģimene ir saukti par ķīniešiem un mudināti braukt atpakaļ uz savu dzimteni. Dats saka, ka šādos brīžos viņi ignorē pāridarītājus un vienkārši iet prom. 

Datam Latvijā pietrūkst vecmāmiņas un viņa bērnības draugu. Viņam pietrūkst cilvēku, nevis valsts. Viņu dzimtajā Hošiminas pilsētā dzīvo vairāk nekā 10 miljoni iedzīvotāju, tur ir ļoti piesārņots gaiss, trokšņains, drūzmains. Viņa mamma Thao dzimtenē bija biznesmene ar ēst gatavošanas hobiju. Šīs zināšanas viņai tagad noder darbā Latvijā. Viņa cer šeit iedzīvoties un nākotnē attīstīt pati savu biznesu, bet bērni - iegūt labu izglītību.

FOTO: publicitātes

 Raksts tapis projekta Nr. PMIF/7/2019/2/01 ietvaros, ko īsteno Rīgas Stradiņa universitāte.​