/nginx/o/2020/10/13/13411276t1h5074.jpg)
Tas, par ko jau sen runāts fantastikas literatūrā un kino, tagad ir kļuvis par realitāti – zinātnieki teorētiski ir gatavi atgriezt dzīvē izzudušos dzīvniekus - gan aizvēsturiskos, piemēram, mamutu, gan pavisam nesen izmirušos, piemēram, Tasmānijas vilku, dodo un klejotājbalodi. Jautājums ir nevis vai to iespējams izdarīt, bet gan – vai tas ir pieņemami no dažādiem aspektiem?
Ja šobrīd kāds nolemtu to darīt, tam būtu jāsaskaras ar veselu mudžekli sociālo, ētikas un likumdošanas jautājumu, norāda izdevums Science, kurš publicējis divus Stenfordas universitātes zinātnieku pētījumus par šo tēmu.
Kā konkrēts piemērs tiek piesaukts klejotājbalodis, kura sugas pēdējais pārstāvis 1914. gadā nomira Sinsinati zooloģiskajā dārzā un par kura atgriešanu dzīvē tiek diskutēts jau vairākus gadus, aplūkojot visus ar šo procesu saistītos aspektus. Un jau šobrīd ir skaidrs, ka pats dzīvē atgriešanas process būs tikai viena no problēmām. Lielu daļu no iespējamajiem sarežģījumiem un zemūdens akmeņiem mēs neesam pat apjautuši.
Šobrīd zinātnei ir trīs veidi, kā atgriezt dzīvē izmirušu sugu: reversā selekcija, gēnu inženierija un klonēšana.
Reversās selekcijas gadījumā tiek izmantots izmirušajam dzīvniekam ģenētiski tuvs dzīvnieks, un garā daudzu paaudžu selekcijas procesā tiek atlasīti īpatņi ar īpašībām, kas ir līdzīgas izmirušajai sugai.
Gēnu inženierijai ir nepieciešams izmirušās sugas īpatņa DNS paraugs, kuru izmanto, izmainot kāda tam tuvu radniecīga dzīvnieka genoma sekvenci.
Klonēšanai nepieciešams izmirušā dzīvnieka dzīvotspējīgas šūnas kodols. Tad to teorētiski iespējams klonēt, izmantojot tā saucamo somatisko šūnu kodola pārnešanas metodi, kas gan izmirušu sugu īpatņu gadījumā laboratorijas testos nav vainagojusies ar panākumiem.
Šībrīža zinātnes un cilvēces kopumā attīstības līmenis ļauj runāt par pieciem argumentiem par labu izmirušu sugu atgriešanai dzīvē un pieciem argumentiem pret to.
Pētnieki arī norāda, ka laboratorijas apstākļos radītam dzīvniekam tomēr trūks daudzu viņa sugai raksturīgo īpašību, jo dzīvnieka attīstībai būtisks faktors ir vide un kontakts ar citiem sugasbrāļiem un māsām. Turklāt tas varētu radīt visdažādākos juridiskas dabas sarežģījumus attiecībā, piemēram, uz Apdraudēto sugu likumu, kā arī likumdošanu patentu jomā. Šā procesa regulējumam nāktos izstrādāt pilnīgi jaunu likumdošanu.
Diskusija par šo tēmu turpinās jau daudzus gadus, taču, kā norāda autori, – ja mūsdienu zinātnes iespējas to šobrīd jau atļauj, iespējams, drīz mums atliks vien ar interesi vērot dzīvē atgriešanas procesu.
