Izrādās, ka vispopulārākais 21. gadsimta vitamīns faktiski nemaz nav vitamīns, bet gan hormons? D vitamīna sakarā tas nebūt nav vienīgais maldīgais pieņēmums. Lai noskaidrotu, kādi tad ir populārākie mīti par D vitamīnu un kliedētu maldus, konsultējāmies ar eksperti, Veselības centra 4, Juglas klīnikas un Siguldas slimnīcas endokrinoloģi Renāti Heldu.
Kāpēc ar pareizu uzturu vien ir teju nereāli novērst D vitamīna deficītu? Vai D vitamīnu vasarā var uzkrāt visai ziemai? Kāds D vitamīnam sakars ar liekajiem kilogramiem? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem sniedz speciāliste.
Mīts: D vitamīna trūkums ir novērojams pārsvarā maziem bērniem, savukārt pieaugušo uzturs un dzīvesveids nodrošina organismu ar pietiekamu D vitamīna daudzumu.
Patiesība: D vitamīna trūkums ir izplatīts ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo vidū. No D vitamīna deficīta cieš vairāk nekā 50% pasaules iedzīvotāju. Ziemeļvalstīs šis rādītājs ir vēl augstāks – pētījuma dati liecina, ka 82% Latvijas iedzīvotāju ir nepietiekams D vitamīna līmenis.
Mīts: D vitamīna līmenis nav jākontrolē.
Patiesība: D vitamīna līmenis ir jākontrolē visiem – sākot ar zīdaiņiem un beidzot ar pensionāriem, jo ar gadiem kauli fizioloģiski kļūst trauslāki, turklāt gan vīriešiem, gan sievietēm. Īpaši uzmanīgām jābūt dāmām pēc menopauzes iestāšanās. Sieviešu hormoni ietekmē arī kalcija vielmaiņu, un to trūkums menopauzē nosaka to, ka tieši šajā laikā nepietiekamai D vitamīna uzņemšanai sekas var būt bēdīgas – var sākties osteoporoze.
D vitamīna deficīts aizvien vēl netiek pietiekoši diagnosticēts un ārstēts, lai gan tā noteikšana ātri, vienkārši un ne pārāk dārgi ir iespējama ar laboratoriskas analīzes palīdzību.
Mīts: D vitamīna trūkums nevar nodarīt būtisku ļaunumu veselībai.
Patiesība: Ilgu laiku tika uzskatīts, ka D vitamīna deficīta izraisītais rahīts ir praktiski vienīgā D vitamīna deficīta izpausme. Tomēr mūsdienās ir atklāts, ka D vitamīns ir ļoti svarīgs hormons, kurš organismā veic dažādas funkcijas. Tā deficīts var veicināt arī tādas hroniskas slimības kā osteoporoze, astma, aknu ciroze, sirds un asinsvadu slimības, cukura diabēts un vēzis.
Mīts: D vitamīna līmenis neietekmē imunitāti.
Patiesība: Pazemināts D vitamīna līmenis nelabvēlīgi ietekmē psihoemocionālo veselību un imūnsistēmas darbību. Latvijas apstākļos D vitamīnu ar sauli vai pārtiku neuzņemam pietiekamā daudzumā, tāpēc tas papildus ir jāuzņem visu gadu, un īpaši svarīgi tas ir tagad Covid-19, gripas un citu vīrusu izraisītu saslimšanu profilaksei. Piemēram, pēdējie pētījumi liecina, ka D vitamīna līmenis korelē ar iespēju inficēties ar Covid-19 vīrusu un slimības turpmāko prognozi. Respektīvi, jo D vitamīna līmenis organismā ir zemāks, jo iespēja inficēties ir lielāka un izveseļošanās prognoze sliktāka un otrādi. Vislielākā atšķirība ir, ja salīdzinām pētāmās grupas ar D vitamīna līmeni zem 20 ng/ml un virs 55 ng/ml. Taču vēl augstāks D līmenis asinīs pozitīvā efekta pieaugumu vairs nepastiprina. Kā mēdz teikt – viss labs ar mēru. Otra liela slimību grupa, kur D vitamīnam ir nozīme, ir autoimūnās slimības.
Mīts: Visu vasaru noguļot pludmalē, D vitamīnu var uzkrāt visai ziemai.
Patiesība: Ar saules stariem vien ir par maz. Organismam D vitamīns būtu jāsintezē caur ādu, uz kuru iedarbojas saules stari, bet mūsu vasara ir par īsu, lai saule nodrošinātu vajadzīgo D vitamīna daudzumu. Turklāt tie, kuriem patīk saules peldes, sauļojoties parasti lieto aizsargkrēmu (tas bloķē D vitamīna sintēzi) pret saules ultravioleto starojumu. Savukārt vecāka gadagājuma cilvēki, kam D vitamīna daudzums ir svarīgs stipriem kauliem, parasti slēpjas no tiešiem saules stariem, jo karstumā nejūtas labi.
Mīts: D vitamīns nemaz nav vitamīns.
Patiesība: Dažas vielas mēs pēc tradīcijas saucam par vitamīniem, lai gan tās tādas nav – tas attiecināms arī uz D vitamīnu. Tas pieder pie prohormoniem, jo organisms var to sintezēt patstāvīgi ultravioleto staru ietekmē.
Mīts: D vitamīna trūkums var būt viens no aptaukošanās iemesliem.
Patiesība: Tiešām vairākos pētījumos ir konstatēts, ka pacientiem ar aptaukošanos ir pazemināts D vitamīna līmenis, taču, visticamāk, tas ir palielināta atšķaidījuma dēļ, jo ir lielāks tauku, asins seruma, aknu un muskuļu tilpums, kā arī nevar izslēgt arī citus mehānismus, kas to ietekmē. Tomēr D vitamīna trūkumu kā vienu no aptaukošanās iemesliem izslēgt pagaidām nevar. Nepieciešams turpināt pētījumus šajā virzienā.
Mīts: D vitamīnu nevar pārdozēt.
Patiesība: Ne visiem der vienāda D vitamīna profilaktiskā deva, jo iemesli D vitamīna nepietiekamībai var būt dažādi. Vislabāk katram dienas D vitamīna devu ir noteikt, vēršoties pie ārsta un vadoties pēc analīžu rezultātiem. Ja cilvēkam ir problēmas, piemēram, ar vairogdziedzera darbību, ir kādas aknu vai nieru slimības, var notikt arī tā, ka, lietojot D vitamīnu pilienos neaktīvajā formā, tā trūkums tomēr nemazinās. Lietojot D vitamīnu aktīvajā formā, pārdozēšanas risks ir reāls, tāpēc ārstēšanās ar šādu preparātu notiek stingrā ārsta uzraudzībā.
D vitamīna vienreizēja pārdozēšana parasti ir bez sekām, taču pārāk lielu devu ilgstoša lietošana var būt bīstama, jo D vitamīns veicina kalcifikātu veidošanos sirdī un nierēs.
Mīts: Regulāri apmeklējot solāriju, var uzturēt optimālu D vitamīna līmeni.
Patiesība: Nav tiesa – solārijā D vitamīna sintēze nenotiek, jo tā lampas ražo cita spektra gaismu. D vitamīna aktīvā forma veidojas ādā ultravioleto staru B spektra (UVB) ietekmē, kā arī to uzņem ar uzturu kā D3 un D2 vitamīnu.
Mīts: D vitamīns “darbojas” tikai komplektā ar kalciju.
Patiesība: Gan jā, gan nē. Vitamīns D ļauj ķermenim absorbēt kalciju, kas ir nepieciešams, lai būvētu stiprus veselīgus kaulus un uzturētu tos tādus visas dzīves garumā. Bez vitamīna D komplektā ar kalciju tas nav iespējams. Savukārt citi D vitamīna pozitīvie efekti organismā (piemēram, vīrusu infekciju gadījumā utt.) nav tik ļoti saistīti ar kalcija uzņemšanu un parādās neatkarīgi no tā.
Mīts: Ar pareizu uzturu var novērst D vitamīna deficītu. Ja katru dienu ēdam zivis u.c. ar D vitamīnu bagātus produktus, uzņemam to pietiekamā daudzumā.
Patiesība: Lai visu D vitamīna daudzumu, kas vajadzīgs, simtprocentīgi uzņemtu ar uzturu, ēdienkartei jābūt visai ekstrēmai: vairāki desmiti olas dzeltenumu dienā vai katru dienu liels treknas zivs gabals, uzdzerot zivju eļļu. Kopumā ieteicams divas reizes nedēļā ēst ar D vitamīnu bagātas zivis (lasi, skumbriju, reņģes u.c.). Labs D vitamīna avots ir arī liellopa gaļa un vistu aknas, zivju ikri, kaltētas baravikas, lauku govju piena produkti, tomēr prakse liecina, ka vairākumam cilvēku ikdienā izdodas apēst vidēji tikai 10 procentus no vajadzīgā D vitamīna daudzuma.
Ņemot vērā, ka šobrīd dzīvojam pandēmijas apstākļos, aicinu visus parūpēties par sevi un saviem tuviniekiem un papildus lietot pietiekamu daudzumu D vitamīna. Nepieciešamības gadījumā tā līmeni var noteikt ar analīzi laboratorijā, bet preparātus iegādāties aptiekā (recepšu D vitamīna preparātiem ar ģimenes ārsta palīdzību).
Raksts tapis sadarbībā ar "Valentis Pharma".
