Taču es domāju, ka savienojamības loma ikdienas dzīvē pieaugs. To labi var redzēt pandēmijas laikā, kad aizdomājamies - vai es tiešām gribu skarties klāt biļešu automātam stacijā? Varbūt labāk lietot aplikāciju?
Vēl viens ar pandēmiju saistīts aspekts ir tas, ka mums vajadzīgs labāks un ātrāks interneta pārklājums darba un mācību vajadzībām. Iespējams, ka savu biroju esat iekārtojuši pagrabā - kā es - vai bēniņos, vai dārza būdiņā, jo mājsaimniecībā ir divi strādājošie.
- Jūs domājat, ka pasaulē šajā ziņā būs lielāka vienlīdzība?
- Domāju, ka pamata līmenis augs. Piemēram, situācija ar viedtālruņiem pēdējo desmit piecpadsmit gadu laikā ir ļoti pamatīgi pavirzījusies uz priekšu. Mobilo sakaru tīkla pārklājums ir uzlabojies Subsahāras Āfrikā, lielākajā daļā Āzijas.
Attīstītākos tirgos, teiksim, Eiropā, ASV, Japānā un Dienvidkorejā, aug pieprasījums pēc ātrāka un stabilāka pieslēguma. Tas varētu nozīmēt, ka šo valstu iedzīvotājiem rodas vajadzība pēc diviem atsevišķiem savienojumiem - piemēram, mājas un mobilā interneta no dažādiem operatoriem. Man pašam nesen radās situācija, kad mājas internets nedarbojās, bet bija norunāta virtuāla tikšanās ar klientu. Maksājot papildu 20 eiro mēnesi, pret šādām situācijām var nodrošināties. Šāda veida lēmumi kļūs arvien nozīmīgāki.
- Jūs konsultējat telekomunikāciju operatorus, jaunuzņēmumus, investorus un dažādus citus klientus. Kādas šā brīža iespējas jūs viņiem iesakāt izmantot?
- Tas vislielākajā mērā atkarīgs no izvirzītā laika ietvara - vai viņi vēlas redzēt uzlabojumus 12 mēnešu, 24 mēnešu vai varbūt desmit gadu griezumā. Vērā jāņem risku profils un pieejamie resursi.
Konsultējot ražošanas uzņēmumu, es teiktu, ka bezvadu tehnoloģiju jomā ir daudz dažādu iespēju, bet diez vai līdz nākamajam gadam būs iespējama pilnīga bezvadu savienojamība. Jāizstrādā arī dažādu tehnoloģisko risinājumu trajektorija - jā, ir 5G, bet tajā pašā laikā bezvadu internets nestāv uz vietas. Jādomā arī par mākoņskaitļošanu, kādi ir tās parametri.
Tas attiecas uz ražošanas uzņēmumiem. Ja uz konsultāciju būtu atnākusi universitāte, mēs runātu par pavisam ko citu. Nesen runāju ar organizāciju, kurā ietilpst vairums augstskolu Ņujorkas štatā. Lielos augstskolu kompleksos studentiem ir viedtālruņi un portatīvie datori, kuros tie izmanto bezvadu interneta pieslēgumu, tajā pašā laikā arī personālam ir tīkli iekšējām vajadzībām, pasniegšanai. Universitātes cenšas saprast, kādas izmaiņas nes Covid-19 un kāda būs situācija pēc gada. Varbūt daļa studentu būs augstskolas telpās, daļa mācīsies no mājām, kamēr citi - no savas automašīnas stāvvietā.
Operatoriem un valsts iestādēm stāstu, ka šī vairs nav pasaule, kurā desmit, piecpadsmit, simt miljoniem cilvēku ir viedtālruņi un tas arī ir viss, ko vajadzētu zināt. Jāsāk domāt sīkākās kategorijās - aplikāciju, lietošanas paradumu vai demogrāfisko grupu līmenī. Jāpadomā pat par to, ko maina atrašanās dažāda tipa ēkās. Piemēram, Eiropas valstu starpā vērojamas milzīgas atšķirības tajā, cik daudz cilvēku dzīvo dzīvokļos un cik - privātmājās. Tas ir nozīmīgi, jo jaunākie un ātrākie bezvadu interneta veidi ne pārāk labi uztverami caur sienām. Tāds ir kompromiss un paradokss - jo augstāka frekvence, jo mazāks darbības rādiuss, īpaši iekštelpās. Valdību un operatoru stratēģija atšķirsies atkarībā no tā, vai atrodaties, piemēram, Austrumeiropas daļās, kur ir daudz betona torņu, vai Īrijā ar lielāku skaitu lauku iedzīvotāju, vai Ziemeļeiropā, kur daudzviet ir mājas ar koka, nevis metāla karkasu. Tas ir svarīgs aspekts.