Melns un balts, pareizs un nepareizs neeksistē stāstā par Šušu - seno Kalnu Karabahas jeb Arcahas galvaspilsētu. “Tā ir mūsu svētā pilsēta, mēs to atbrīvosim un nekas mūs neapturēs!” - tā azerbaidžāņi. “Tā vienmēr ir bijusi armēņu pilsēta, tā pieder mums!” - tā armēņi. 

Senā Arcahas galvaspilsēta, reiz lielākais zīda ražošanas centrs Kaukāzā, 19. gadsimtā bija bagātāka par Erevānu un Baku un sastāvēja no divām daļām - tjurku valodās runājošās musulmaņu apdzīvotās austrumu daļas un Armēnijas kristiešu rietumu daļas. Savstarpējie konflikti un asinsizliešanas sākās 20. gs. sākumā, lielākie no tiem bija Šušas slaktiņš 1920. gadā, kad pilsēta kļuva par gandrīz ekskluzīvi azerbaidžāņu apdzīvotu, un Pirmais Kalnu Karabahas karš, kad 1992. gadā pilsētu iekaroja armēņi, izspiežot no turienes azerbaidžāņus. 

Tagad Šuša ir gaiļu piedziedāta, cilvēku pamesta rēgu pilsēta, kurā klejo bezsaimnieka govis un kurā dienu un nakti skan artilērijas lādiņu sprādzieni. Šušas aizstāvji pretinieku neredz, toties pretinieks redz viņus. Azerbaidžānas droni debesīs vēro pilsētu, dodot koordinātes savai artilērijai un lidmašīnām. Pirms dažām dienām dažu kilometru attālumā ir pamanīti arī pirmie pretinieka karavīri. Pēdējā kauja par pilsētu nenovēršami tuvojas.

Šuša atrodas stratēģiski svarīgā pozīcijā - 10 kilometru attālumā no tagadējās galvaspilsētas Stepanakertas un galvenais - 600 metrus augstāk kalnā. Tas, kurš kontrolēs Šušu, kontrolēs arī galvaspilsētu. Viss Kalnu Karabahas kara liktenis tiks izlemts šeit - Šušā.

8

Armēņu armija ir novietojusies pilsētas pievārtē, bet šķietami pamestajā pilsētas centrā nostāk no tukšajām ielām - daudzstāvu dzīvojamo ēku pagalmos var ieraudzīt mazas ar kalašņikoviem bruņotas vīru grupiņas. Klusuma brīžos viņi stāv ar smilšu maisiem norobežotu pagrabstāva ieeju priekšā, bet, sākoties artilērijas apšaudēm, mūk pagrabos, kur ir ierīkojuši sev bumbu patvertnes. 

FOTO: Jānis Vingris

- Mums ir daudz kritušo un ievainoto, - saka Gago, skarba paskata vīrs, kurš 21 gada vecumā piedalījās arī Pirmajā Karabahas karā. - Vairs neraudam, jo visas asaras ir izraudātas. Kad atkal būs miers, mēs piesēdīsim un pieminēsim viņus.

Viņš ar biedriem uzturas maza pagrabstāva veikaliņa priekšā. Veikaliņa īpašnieks ir pazudis. Aizgājis karā un nav atgriezies. Tagad vīri pārtiek no tā, kas vēl palicis plauktos.

Gago stāsta, ka visus šos gadus, kopš Pirmā Karabahas kara, uz Arcahas robežas azerbaidžāņi ir veikuši regulārus snaiperu uzbrukumus un provokācijas. 

- Mēs visi zinājām, ka kādu dienu būs atkal karš, bet negatavojāmies. Tajā bēda. Viņi gatavojās 30 gadus. Paskat, cik daudz valstu viņiem palīdz - Sīrija, Turcija, Pakistāna, Afganistāna... kopā sešas valstis viņiem palīdz. Bet mums?... Kad viņiem (Krievijai) vajadzēja, mēs palīdzējām - 22 tūkstoši karabahiešu 1941. gadā palīdzēja PSRS. Bet tagad viņi mums ne. Tagad ir tā, it kā armēņu uz zemes vairs nebūtu. Neko darīt, tas tagad ir mūsu karš. Mums šauj pa baznīcām, bet vakar vienam francūzim Francijā galvu nogrieza un visa pasaule jūk prātā. Bet paskat, cik šeit jau cilvēku nav aizgājis bojā! Visi klusē, it kā nekas nebūtu noticis! - jo vairāk runā, jo vairāk iekarst Gago.

- Barbari, kāpēc jāšauj pa dzemdību namu? Ejiet šaut pa karavīriem ierakumos, bet kāpēc pa dzemdību namu? Tur taču ir mazi bērniņi. Un pasaule klusē. Vainīgi ir mūsu politiķi - laikus nepasludināja neatkarību. Mēs neesam nekur atzīti, tāpēc arī neviens mums nepalīdz. Karabaha azerbaidžāņu valodā nozīmē “Melnais dārzs”. Bet vēl senāks nosaukums ir Arcaha. Un Šuša bija senais Karabahas tirdzniecības centrs. Mazā Dubaija. No Stavropoles līdz Krasnodarai, visi brauca uz šejieni. Četras reizes šī pilsēta tika būvēta no jauna. Mums zem kājām ir veselas četras pilsētas. Dārgais, tādas mums te lietas. 

Drošībā starp smilšu maisu sienu un ieeju veikalā gulšņā arī bariņš kaķu. Par vienu, kurš rīstoties sāk atvemt spalvu kamolu, veči iesmej, ka būs insults vai korona. 

Sašautā Ghazanchetsotas katedrāle

FOTO: Jānis Vingris

- Kāda situācija Šušā ar koronavīrusu? 

- Pie mums ir tāda daba, ka koronas te nav. Redzi, kāda daba? Citur pasaulē tādas nav, - saka viens. 

Otrs smej, ka vīruss baidās no karabahiešiem. Tad piebilst: - Kāds tur vēl koronavīruss, galvenais, lai netrāpa lādiņš. 

- Kā skan drons debesīs? 

- Kā motorzāģis Družba debesīs. Var labi dzirdēt. Ar kalašņikovu notriekt to nevaram, pārāk augstu lido. 

Kādas citas mājas pagrabu priekšā vietējais automehāniķis lāpa caurdurtu auto riepu. Viņam šajās dienās darba pilnas rokas - daudziem tagad riepās šķembas trāpījušas. 

- Nu kurienes tu esi? Ā, Latvija, Lietuva, Igaunija, es ļoti cienu, - saka automehāniķis. - Tā ir Eiropa, civilizētas valstis. Bet mēs atpalikušas. 

FOTO: Jānis Vingris

Vēl kāds cits vīrs, kurš jaunībā dienējis Latvijā, ļoti labi atceras Jelgavu. Ja vienā pilsētas malā paspēji trāpīt uz zaļo luksoforu, varēji izbraukt cauri visai pilsētai pa zaļo koridoru.

- Ja azerbaidžāņiem izdosies ieņemt pilsētu, vai būtu iespējams ar viņiem te sadzīvot? 

- Vai suns ar kaķi var sadzīvot? - man atjautā vīrs. - Ja azerbaidžāņi ienāks, mums te vairs nav ko darīt. Viņiem jau bērnudārzā māca, ka armēnis ir ienaidnieks. Mēs nenoliedzam, ka arī šāvām pa viņu pilsētām. Bet mūsu prezidents divas diennaktis pirms tam brīdināja. Ja mēs nebūtu atbildējuši, nebūtu vairs Stepanakertas. Kad uzšauj pa viņiem, viņi nomierinās. Jā, mēs esam neatzīta valsts. Bet vai tāpēc to vajag mīdīt kājām? 

Kamo un viņa dēli

Vēl kādā citā ar mantām un atsperu gultām piestūķētā pagrabā pie galda sveču gaismā sēž bariņš vīru. Vienīgais no viņiem ar militāru pieredzi ir stiegrains sešdesmit gadus vecs vīrs vārdā Kamo. Pirmā Kalnu Karabahas kara laikā, kurā viņš piedalījās pirms 30 gadiem, jau bija piedzimuši viņa divi vecākie dēli. Neilgi pēc kara pasaulē nāca viņa trešais dēls.

Tagad Kamo ar saviem trim dēliem un pāris kaimiņiem - visi ar valdības izdalītajiem kalašņikoviem - laiku pavada šeit. Viņu sievas un bērni kopš kara sākuma ir prom drošībā. Mitro, tumsā ieslīgušo pagrabu pa dienu silda krāsniņa, kuras oglēs pēc tam tiek cepti kartupeļi. Lai azerbaidžāņu droni ar termokamerām no debesīm viņus nesaskatītu, naktīs krāsniņas stāv aukstas. Viens Smerč raķetes trāpījums šo padomju laika blokmāju pārvērstu par drupu kaudzi. Vīri telefonos rāda bildes ar bojā gājušajiem draugiem un kaimiņiem. 

Šušas teātris

FOTO: Jānis Vingris

Kamo vecākais dēls Tigrans, brillēs ar bieziem stikliem, līdz karam bija dārznieks Ghazanchetsotas katedrālē. Kā pats stāsta, ar tik sliktu redzi kā normālam cilvēkam bez peldbrillēm zem ūdens. Jaunākie dēli Armens un Gevors strādāja par aktieriem Šušas teātrī, kuru tagad ir iznīcinājušas Smerč raķetes. Artilērijas apšaudes kļuvušas arvien intensīvākas, un viņi zina, ka nu jau drīz ir sagaidāmas ielu kaujas, ierodoties līdz zobiem bruņotajiem pretiniekiem. Jau vienu reizi - pirms pāris dienām - pilsētā tika izziņota trauksme Nr. 1. Šušu bija ietinusi bieza migla, un pretinieks centās to izmantot.

Kamo stāsta par Sīrijas algotņiem pretinieka rindās. Pie Šušas vēl neesot izdevies kādu no viņiem saņemt gūstā, bet rāciju frekvencēs viņi dzirdot arābu valodu. 

- Kā mēs zinām, ka tie nav azerbaidžāņi? Azerbaidžāņi “Allahu akbar” saka tā (atdarina izrunu), bet šie tā (atdarina izrunu). 

Atšķirībā no Pirmā Karabahas kara šajā karā azerbaidžāņiem nepalīdzot čečeni. Toreiz pret armēņiem karojis arī bēdīgi slavenais čečenu nemiernieku līderis Šamils Basajevs, bet Kamo ar biedriem izdevies viņu un vēl 36 kaujiniekus saņemt gūstā ar droķikiem jeb trankvilizatora ieročiem. Pēc tam Basajevs esot atvainojies karabahiešiem, un pēc atbrīvošanas čečenu karotāji pametuši azerbaidžāņu rindas. 

Dažas stundas vēlāk, naktī, no Stepanakertas redzamās Šušas kalna virsotnes sāk izgaismoties nemitīga uzplaiksnījumu sērija. Pār tumsā iegrimušo galvaspilsētu veļas netālā artilērijas sprādzienu dunoņa, kas nemitējas vairāku stundu garumā.

Stepanakertas slimnīcās uzņemšanas foajē pulcējas medpersonāls, tuvākajā laikā paredzot ievainoto pieplūdumu. 

8

Nākamajā dienā ceļš uz Šušu ir slēgts. Arī Lačinas pāreja jeb dienvidu savienojums ar Armēniju ir ciet. Mēs, vairāku starptautisku žurnālistu grupiņa, tomēr mēģinām nokļūt vēl pēdējo reizi Šušā un tiekam garām armēņu blokpostenim. 

FOTO: Jānis Vingris

Ceļš uz Šušu pa šo nakti ir mainījies. Ceļmalās no koku un krūmu zariem ārā spraucas tanku un lielgabalu stobri, armēņu karavīru klātbūtne ir krietni palielinājusies. Vēl esam pusceļā uz Šušu, kad iezvanās telefons. Tas ir Armens - Kamo vidējais dēls. Viņš zvana žurnālistiem un lūdz palīdzību evakuācijai no Šušas. 

Šuša ir biezā miglā tīta, pāri galvām svelpj lādiņi un eksplodē kaut kur pilsētā. 

- Kad pilsētā sagaidāmi azerbaidžāņi?

- Varbūt vakarā, bet varbūt jau pēc stundas.

Mūsu auto nav visiem vietas. Drošībā uz Stepanakertu jāaizgādā Kamo ar dēliem un vēl divi kaimiņi. Vīri no pagraba nes augšā plastmasas maisiņus, arī sīpolu un kartupeļu kasti.

- Atstājiet kartupeļus, mēs nopirksim jums jaunus! - stress sāk pārņemt žurnālistus.

Pēc brīža mašīna ar trim brāļiem un vienu no kaimiņiem pazūd miglā. Pagrabā uz galda hronometrs skaita laiku. 20 minūtes turp, 20 atpakaļ. Ja mašīna neatgriezīsies, mums jāizkļūst no pilsētas saviem spēkiem.

Kamo salej glāzītēs konjaku un mēģina jokot, bet pār viņa kaimiņa seju plūst sviedri. Ar ieroci rokās viņš ielūkojas kāpnēs, katru reizi, kad šķietami tur atskan kāds troksnis. Augšā turpinās artilērijas sprādzieni. Bet pēc brīža kāpnēs tiešām kāds ir. 

- Tas esmu es! - atskan mūsu fiksera balss, un mums paliek vieglāk ap sirdi. Mašīna ir atgriezusies, un mēs esam gatavi otrajam braucienam. 

- Kāpiet mašīnā! Kāpiet mašīnā! - bļauj fikseris. Viņa nervi ir uzvilkti. Pirmajā nobraucienā blakus mašīnai sprāga artilērijas lādiņš.

Kaimiņš ar visu kalašņikovu ieraušas starp maisiņiem un kartupeļiem auto bagāžniekā, bet Kamo mašīnā nekāpj. 

- Es neatvados! - viņš spiež roku un tad pārmet krustu mūsu mašīnai. Viņa dēli ir nogādāti drošībā, bet viņš pats netaisās pamest Šušu. Dēli par šo viņa lēmumu uzzinās tikai tad, kad sasniegsim Stepanakertu.