“Meža cilvēks” Viesturs Dreimanis: kā saprast mežu un gudri saimniekot

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Katru dienu pa mežu viņš noiet vismaz 10 kilometru - skatās, kā vīri strādā, atzīmē, kas jāizkopj. Mežu viņš cērt tā, lai “celmam var ar mašīnu pārbraukt”, bet, tīrot mežu, neko neiznieko - pat zarus pārvērš peļņā. Ar mežu var nodrošināt sevi, ģimeni un “vēl kādu pasponsorēt”, rāda mežsaimnieka Viestura Dreimaņa pieredze.

Viesturs Dreimanis ir īsts “meža cilvēks”. Gandrīz trīsdesmit gadus nostrādājis par mežsargu, deviņdesmito gadu sākumā viņš sāka apsaimniekot privāto mežu, paralēli veidojot briežu dārzu “Strauti”. Šobrīd Viesturs ir viens no lielākajiem meža īpašniekiem Kurzemē, vada vietējo mednieku kolektīvu, kurā piedzīvoto aprakstījis divās grāmatās “Brīnišķīgais mežs”.

Ja nu kāds izprot Latvijas mežu, tad tas ir viņš. Tomēr, lai pilnībā izzinātu mežu, ar cilvēka mūžu nepietiek, bet ikviens mežu var vērot, sajust, saklausīt, sajust. Tā viņš saka. Un vēl Viesturs saka, ka mežs nevar piederēt, pat ja papīri apliecina pretējo. Mežs ir cilvēka dabiskās mājas, miera osta, kur atjaunot spēkus, vieta, kur prātā iešaujas labākās idejas, un vienlaikus ekonomiskais pamats, ieguldījums nākotnē un depozīts: stabilāks kā bankā. Ne velti mežu dēvē par “zaļo zeltu”.

Mežā jāprot saglabāt līdzsvaru starp “zaļo domāšanu” un ilgtspējīgu, produktīvu saimniekošanu.

Dienā, kad viesojamies pie Viestura Dreimaņa Kandavā, uzkritis pirmais sniegs. Mežs caur lielu, smagu pārslu sietu izskatās kā 19. gadsimta impresionistu glezna. Esot mežā, neviļus ienāk prātā ideja uzsliet zaru būdu gluži kā Henrijam Deividam Toro grāmatā “Voldena jeb dzīve mežā” un padzīvot tajā dažas dienas. Klausīties nevis ziņas, bet vēja gaudas, nevis skatīties bezprātu instragramā,  bet pamanīt rudasti lapsu tikpat rudā ainavā, un sajust kā pirkstos izkūst sniega pārsla. Bet tie jau ir tikai naivi pilsētnieka sapņi. Patiesībā mūsdienu dzīve mežā ir pavisam savādāka.

52% Latvijas teritorijas klāj mežs. Valstij pieder apmēram puse Latvijas mežu, savukārt no pārējiem lielākā daļa - privāto zemju īpašniekiem, kopskaitā aptuveni 135 tūkstošiem.

Mežs pasaka priekšā

Viesturs ir dzimis Kandavā, ģimenē, kurā neviens nebija saistīts ar mežu, tomēr abi tēva brāļi bija mednieki, tāpēc izvēle pēc vidusskolas krita meža zinātnes virzienā. Ieguvis meža inženiera diplomu, 1983. gadā Viesturs atgriezās dzimtajā Kandavā, kur sāka strādāt par mežsargu.

Jau būdams mežsargs, skatījos un domāju, ka savā mežā es darītu mazliet citādi - te pietaupītu, tur nozāģētu. 

Kad reformu rezultātā mežsarga amats transformējās mežzinī, Viesturs aizgāja no Valsts meža dienesta, lai saimniekotu pats savā mežā. To viņš darīja ar vērienu. Šobrīd Dreimanim pieder ap 2000 ha meža, ar ko pietiek, lai “nodrošinātu sevi, ģimeni un vēl kādu pasponsorētu”.  “Man mežs nepieder, lai gan zemesgrāmatā tas ierakstīts uz mana vārda, jo, kad nākam pasaulē, mežs jau kādam ir piederējis. Es turpinu saimniekot, un vēlāk to darīs kāds cits,” viņš saka.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tomēr meža ekonomisko jēgu meža zinātnēs nesvaidītam cilvēkam nav tik viegli izprast. Iespējams, tāpēc mīti par “meža izciršanu” ir tik noturīgi. Lai mežu varētu izcirst kailcirtē, tam jābūt ļoti vecam. Tātad, lai tiktu pie naudas, var gadīties, ka jāgaida desmitgades, varbūt līdz pensijai. Dreimanim ir savs saimniekošanas modelis, “izkosts”, desmitiem gadu esot ar mežu uz “tu”. “Runājot par koka mūžu, ir divējādi - mežs ir jākopj. Ir jābūt izpratnei, bet, ja nav, vajag aiziet un paskatīties.

Mežs pasaka priekšā; vienkārši atver acis - skaties un ieklausies, kuram kokam te patīk, kuram jāpalīdz.

Ja mežu pareizi un gudri audzē, 40-50 gados var iegūt zāģmateriālu ar augstāko cenu un stādīt mežu no jauna. Ja pareizi strādā, cilvēks mūža laikā var iziet divus koka augšanas ciklus. Kokam vajadzīga vieta, kur augt, telpa, kur plesties zariem, - tad gadā koks izaug 2 cm diametrā. Ja cilvēks kokam nepalīdz, tas izaug 1-2 mm gadā. Ir jāskatās uz vietas un jāeksperimentē, jo, piemēram, dziļumā var būt augsne, kas neatbilst tam meža tipam, kurš aug konkrētajā vietā. Lai šīs lietas izprastu, ar vienu cilvēka mūžu ir par maz. Mazvērtīgās lauksaimniecības zemes es apstādu ar kokiem - katrā vietā citādāk. 25 gadu laikā koksne ir tuvu maksimumam, un es to ņemu laukā. Citi šādu pieeju neatzīst un saka, ka koki jāaudzē 50 gadus.” Dreimanis ir tā saukto pakāpenisko mežu piekritējs. Pieeja paredz, ka līkie, greizie, slimie, pāraugušie koki tiek izņemti, bet taisnie un augstvērtīgie atstāti. Mežu viņš “tīra” apmēram ik pēc pieciem gadiem un neko neiznieko - pat zarus izved, sašķeldo un pārvērš peļņā. 

Katru dienu Dreimanis pa mežu noiet vismaz desmit kilometru - skatās, kā strādā vīri, atzīmē, kas jāsakopj. “Es eju pa mežu ar krāsas balonu un, kad pieņemu lēmumu nozāģēt koku, uzpūšu uz tā oranžu krāsu. Zāģētāji, kas pie manis strādā gadiem, nāk līdzi, un mēs kopā skatāmies.

Koks ir jāzāģē brīdī, kad cena tirgū ir visaugstākā.

Ja cena augšā ir finierim, ņemam bērzus, no kuriem būs finieris, bet pārējie lai paliek augot kaut vai piecus gadus, kad tirgus situācija mainīsies.”

1935. gadā Latviju klāja 1,747 miljoni hektāru meža. Šobrīd Latvijas meži aizņem 3,383 miljonus hektāru. Tātad meža platība ir pieaugusi apmēram divas reizes. Turklāt mežu platības nepārtraukti turpina palielināties. Meža izplešanās notiek gan dabiskā ceļā, gan apmežojot neauglīgās un lauksaimniecībā neizmantojamās zemes. Taču svarīgāks ir cits rādītājs - trīs reizes straujāk nekā mežu platības katru gadu pieaug mežā uzkrātās koksnes apjoms jeb koksnes krāja. Tas nozīmē, ka Latvijas mežainums nepalielinās uz krūmu rēķina. Pēdējā desmitgadē vidēji ik gadu Latvijas mežos tiek iegūti ap 12 miljoniem kubikmetru koksnes. Tas ir mazāk nekā dabiskais pieaugums, tāpēc Latvijas mežsaimniecību var raksturot kā ilgtspējīgu.

Lai celmam var ar žiguli pārbraukt

Pieredzējušais mežsaimnieks uzskata, ka mežus Latvijā kopumā apsaimnieko labi. A/s “Latvijas valsts meži” un uzņēmumi, kuriem pieder daudzi tūkstoši hektāru meža, saimnieko intensīvāk, bet vidējam un mazam meža īpašniekam jābūt gudram un prasmīgam saimniekam. “Īpašnieks un savu mežu skatās kā uz sava veida banku, kurā glabājas rezerve.

Banka var pazust, bet mežs paliks.

Ir, protams, riski - kukaiņi, vētras.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Dreimanis saka, ka tie, kas sevi uzskata par lieliem dabas draugiem un klaigā: “Mežus izcērt!”, neredz kopainu. “Ja salīdzinām 20 gadus vecu koku ar simtgadnieku, tad pēdējais gan skābekli ražo maz, gan CO2 patērē maz. Vidēja vecuma mežs skābekli ražo daudz vairāk. Latvija dara pareizi, ka orientējas uz jaunākiem mežiem.”

Mežs darbojas kā oglekļa piesaistītājs, jo fotosintēzes procesā koki piesaista CO2 no atmosfēras, akumulējot oglekli un atbrīvojot skābekli. Ilgtspējīgi apsaimniekotā mežā oglekļa uzkrāšanās nekad neapstājas, jo jaunie kociņi aizstāj nocirstos. Nocirstā kokā ogleklis joprojām ir piesaistīts - kā oglekli uzglabājoša „noliktava”. Jaunaudzes ļoti cītīgi piesaista CO2 un izmanto to augšanai, savukārt veci koki aug lēni un atmirstot sāk sadalīties, izdalot CO2.

Skandināvijā, kas ir slavena ar  “zaļumu” - biezajiem, plašajiem mežiem, mežu apsaimnieko līdzīgi kā Latvijā. “Somijā atļautas lielākas kailciršu platības, un tur ir citādi augšanas apstākļi. Somijā pārsvarā ir klintis, akmeņi, mums kūdra, smiltis. Viņiem ir vienkāršāk: paskaties datorā, ko konkrētajā vietā stādīt, un viss. Pie mums tagad arī tā dara, bet es uzskatu, ka kārtīgam meža īpašniekam un jāiet mežā un jāskatās, kas tur vislabāk aug.”

Somijā 71 % no valsts klāj meži, bet vismazāk mežu ir Maltā - 12 %.

Jautāts, kādi tomēr ir meža apsaimniekošanas mīnusi, viņš min, ka mežistrāde ar lielo meža tehniku - harvesteriem neļauj maksimāli izmantot visu koksni. Respektīvi, celmi mežā paliek augstāki nekā gadījumā, ja kokus zāģē zāģeris. “Zāģeris izmēra līdz centimetram, lai no koka iegūtu maksimāli daudz."

 Padomju laikos man bija standarts - lai celmam ar žiguli var pārbraukt.

Latvijā notiek ļoti aktīva mežu atjaunošanas politika, kas noteikta Meža likumā. Kailcirtē nocirstais mežs ir jāatjauno noteiktā laikā, piemēram, uz minerālaugsnēm un nosusinātām augsnēm – ne vēlāk kā piecu gadu laikā. 

Lai mežs augtu skaists un kupls, būtiski, kā tas tiek sastādīts. “Kādreiz paši rakām laukā mazos kociņus, kas bija iesējušies, bet tagad stādus pērkam stādaudzētavās, kur ir augstvērtīgs materiāls. Ir jāpierakstās rindā divus gadus iepriekš, jo stādu trūkst. Ja blakus iestāda dabiski iesējušos stādu un otru no stādaudzētavas, var redzēt atšķirību. Viens aug lēni, domīgi, otrs ātri stiepjas augumā. Mums paveicies, ka ir institūts “Silava”, kas dod lielu ieguldījumu meža zinātnē.”

Mana banka!

“Stādi pirkti Strenču stādaudzētavā,” iesāk Viesturs Dreimainis, stāvot reta priežu meža vidū. Taisnas kā sveces, platiem stumbriem, priedes šaujas debesīs. Koki ir 24 gadus veci. “Pirms 3 gadiem pamanīju, ka priežu zemākie zari ir nokaltuši, tikai augšā zaļš pušķītis palicis. Arī gadskārtas sarukušas. Tas nozīmē, ka kokiem nebija zaļās masas, kas tos baro. Iezīmēju visus līkos kokus ar dubultām galotnēm. Vīri tos nozāģēja, atbrīvojot vietu labajiem, taisnajiem kokiem. Iedevām kokiem jaunu elpu, un tie sāka augt.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

No šī meža tikai kopjot ieguvu 200 eiro no katra ha. Kopējā platība te ir 6,9 ha.

Jāpagaida vēl trīs gadus, un varēsim ņemt ārā baļķus. Ņemot vērā, ka šis ir plantāciju mežs, es to varu izzāģēt, kad gribu, - nav jāprasa atļauja mežniecībai,” meža īpašnieks skaidro plantāciju meža priekšrocības. Kad ievajagas naudu, atnāc un paņem.

Vislielāko Latvijas mežu platību aizņem priedes (34%), bērzi (30%), egles (18%), bet vismazāk oši un ozoli. 

“Man te apakšā jau mazās eglītes saliktas,” viņš rāda uz eglītēm, kas šķietami iesējušās pašas. Tomēr nē - tās ir pārdomātas saimniekošanas rezultāts. “Kad izņemsim priedes, man jau būs mežs vietā.” Dreimanis saka, ka viņa mežā nekad nepaliek pliki celmi - vietā vienmēr kaut kas aug. Iepretim priežu audzei smuki sakuplojušas priedes un egles. “Likās, ka priede neaug, tāpēc ieliku pa vidu egli. Tomēr izrādījās, ka abas aug labi. Reiz runāju ar nīgrandieti, bijušo kolhoza priekšsēdētāju, - vienā pusē augot viņa priedes, turpat blakus kaimiņa jaunaudze. Viņš saka: “Es aizeju pie savām priedēm katru nedēļu - tās aug spēcīgas, zaļām skujām. Kaimiņam nodzeltējušas. Nevaru saprast, kāpēc?” Uz mežu jāiet ar labām domām, dodot tam savu enerģiju. Ja nevari aiziet ar labām, sēdi mājās. Mežs tev dod pretim spēku, bet pirmsākums ir pašā cilvēkā. Ej uz mežu, apzinoties, ka no tā iznāksi labāks nekā iegāji.”

Latvija ir ceturtā zaļākā valsts Eiropā. Uz katru iedzīvotāju ir apmēram 1,7 hektāri meža. Piemēram, Austrijā – tikai 0,48 hektāri meža uz katru iedzīvotāju.

Atveras vārti, un mēs iebraucam “Strautu” briežu dārzā -  200 ha platībā dzīvo 170 brieži. Briežu dārzs nav ne tūrisma objekts, ne medību placis  - tas radīts paša priekam. Kad 1999. gadā Viesturs Dreimanis veidoja briežu dārzu, viņa ideja bija izveidot perspektīvu - veselīgu un skaistu staltbriežu populāciju. Tajos gados dabā briežu bija atlicis gaužām maz - dzīvnieki bija izmedīti.

Briežus 3, 4 gadu vecumā nomedīja, neļaujot tiem sasniegt 10, 12 gadu vecumu, kad ir visskaistākie ragi.

"Uzliku žogu, iemānīju teritorijā briežus, Valsts meža dienestā legalizēju. Tā nu to kļuva aizvien vairāk un vairāk.” Neperspektīvie dzīvnieki, sīkiem, defektīviem ragiem tiek izmedīti. Līdz ar to populācija veidojas lieliska. “Ja žogam uzkrīt kāds koks vai brieži uztaisa caurumu, katru gadu pārdesmit iziet ārpus dārza, tāpēc arī apkārtnē briežu populācija uzlabojas,” skaidro saimnieks. Šobrīd dārzam vairs nav lielas jēgas, viņš atzīst. Turklāt arī mednieki kļuvuši prātīgāki - jaunos dzīvniekus nemedī.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Atceļā aplūkojam krustcelēs uzcelto medību namiņu, kas pandēmijas apstākļos stāv tukšs, gaidot labākus laikus, jo dzinējmedības ir atļautas, bet tradicionālā sapulcēšanās pēc tām gan ne. Viestura medību suņi izlaiž slaidu riksi, izošņājot apkārtni - varbūt izdosies uziet zvēra pēdas. Mēs atgriežamies pilsētā, cerot, ka tajā kā Ziedoņa Zaļajā pasakā ienāks mežs, lai iznīcinātu smakas un putekļus.

Raksts tapis sadarbībā ar Meža attīstības fondu.

Uz augšu
Back