Mācītājs Cālītis: notiek mērķtiecīgi vadīts mēģinājums baznīcām nostāties pret valsts lēmumiem

FOTO: Toms Grinbergs/LU

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents un mācītājs Juris Cālītis sagatavojis viedokļa rakstu par reliģisko organizāciju vadītāju 2020. gada beigās nosūtīto atklāto vēstuli valsts amatpersonām un valdībai. 

Publicējam viedokļraksta tekstu:

Pagājušā gada izskaņā Latvijas kristīgajā sabiedrībā iezīmējās vairāku aktivitāšu virkne, kas kulminējās 13 reliģisko organizāciju vadītāju kopīgā atklātā vēstulē. Nevalstiskās organizācijas apvienojās domnīcā, kas rosinās referendumu par ģimenes institūta stiprināšanu likumos, un Romas katoļu bīskapu konference vērsās pie valsts augstākajām amatpersonām ar atklātu vēstuli. Arī arhibīskapa Zbigņeva Stankēviča viedoklis Saeimas sociālo lietu komisijā un arhibīskapa Jāņa Vanaga Ziemassvētku sprediķis visi kopā liecina par mērķtiecīgi vadītu mēģinājumu baznīcām ietekmēt valsts lēmumus un nostāties pret Satversmes tiesas spriedumu par tās “ģimenes” traktējumu. Es vēlos norādīt, ka pastāv cits teoloģisks un kristīgā tradīcijā labāk liecināts skats uz ģimenes jautājumu un definīciju nekā tas, kas ir atklātā vēstulē.

Šāds Baznīcas teoloģiskais redzējums par ģimeni balstās uz trijiem principiem:

1. Baznīcu vadītāju vēstulē—starp rindām—izteiktā pārliecība ir pareiza, proti, ka Baznīcai ir svarīgs uzdevums būt par patiesības, taisnīguma un cilvēcības garantu sabiedrībā.

2. Šo uzdevumu Baznīca pilda ar savas kopienas sadzīves piemēru, ar argumentētu viedokļa paušanu un ar acīm redzamu garīgu viedumu, kas kopā spēj pārliecināt plašāko pilsoņu sabiedrību par Baznīcas paustajām vērtībām un dzīvotām patiesībām.

3. Šo uzdevumu Baznīca nepilda ar tiešu vai netiešu spiedienu uz politiskajām partijām un Satversmes tiesu, kas pārkāp valsts un Baznīcas atdalītības principu un tiesības gan valstij, gan Baznīcai pildīt ļoti atšķirīgus, bet svarīgus uzdevumus sabiedrībā.

Vērtējot reliģisko organizāciju viedokli par ģimeni saistībā ar minētājiem trim principiem, varam secināt, ka tas satur ievērojamas nepilnības.

1. Nav saprotams, kāpēc baznīcas pārstāvji atļaujas proponēt sabiedrībai (un pat savu kopienu locekļiem) ģimenes modeli, kas nav ne biblisks ne baznīcas tradīcijā, ne tās locekļu praksē vienīgais dzīvotais ģimenes veids. Lai arī cik skaists un kristīgajā tradīcijā cienīts ir “tēvs, māte, bērni” arhetips, kristīgajā tradīcija vēsturiski ir bijuši daudzi citi “ģimenes” veidi. Bez tam, kristīgās mācības pašos pamatos ir vispazīstamākā kristīgā pārliecība un sludināšana, ka visi tiecāmies uz ideālo Dieva valstības ģimeni, kurai ir viens Tēvs debesīs un kurā mēs visi esam brāļi un māsas. Un lai nedomājam, ka tā ir tikai kaut kāda nereāla nākotnes vīzīja. Jau tagad redzam arī Latvijā, ka ģimenes vārdu un saturu bauda daudzi ģimenes veidi, kas dod bērniem drošas un mīlošas mājas: audžuģimenes, aizbildņu ģimenes, adoptētāju ģimenes, partnerattiecību ģimenes un daudzas citas. Der arī atcerēties, ka pat latviskā ģimenes tradīcija bija paplašinātā mājas saime, kurā ietilpst plašs radu klāsts, kas visi ir “ģimenes ļaudis”.

2. Baznīcai jādod teoloģiski (arī psiholoģiski un socioloģiski) argumentētus iemeslus par sava ieteiktā ģimenes modeļa pareizību. Atklātā vēstule tādus nesatur. Šos argumentus varētu arī balstīt ar liecību par skaistu un konsekventu ģimenes dzīves dzīvošanu kristīgās draudzēs. Diemžēl, kā zinām, kristīgās kopienas nespēj liecināt sava ieteiktā ideāla ideālu izpildi. Bez tam, nav viegli fiksēt Baznīcas īpašu garīgu viedumu, kas varētu šobrīd ietekmēt plašākai latviešu sabiedrībai pieņemt tās šauri definēto “ģimenes” redzējumu.

3. Ar savu politisko aktivitāti un spiedienu, Baznīca izaicina valsti turpmāk arī tik skaidri neiezīmēt Baznīcas un valsts atdalītības principu. Ja Baznīca klaji cenšas apgāzt Satversmes tiesas lēmumus, tad tiek iedibināts precedents, ka arī valsts kādā nākotnes lietā var tikpat klaji diktēt Baznīcai tās iekšējās darbības lietas. Tieši Baznīcai nākas uzturēt šo svarīgo sabiedrisko redzējumu un to nepārkāpt. Šajā gadījumā ne teoloģiska izpratne, ne garīga gudrība, ne vieds dzīves piemērs neatbalsta šīs atklātās vēstules iešaurināto skatu uz “ģimeni” Latvijā. (Vēl varētu norādīt uz jauno kultūrvēsturiskās rietumu intimitātes pārdzīvojuma un pašapzināšanās redzējumu, kas aicinātu Baznīcai gudrāk tulkot cilvēku ilgošanās pēc personiskās tuvības un tās izteiksmi dzīvē, bet šādas pārdomas pieder citam forumam).

Uz augšu
Back