Par to, kā ziemas spelgonī es nolēmu atrast slavena ziloņu dresētāja kapu, nonācu līdz pārdomām par cirku un beigu beigās apmaldījos Meža kapu kupenās.

Man cirks nepatīk. Ne jau to nabaga paverdzināto un izsmieto zvēriņu dēļ nepatīk. Ronis, kurš spēlē trompeti, vai zilonis, kurš balansē uz bumbas, ir neticami aizraujošas lietas, ko vērot. Klaunu dēļ cirks nepatīk. Piedodiet, bet klauni nav smieklīgi. Vismaz tie divi klauni, kas uzstājās Rīgas cirkā toreiz, kad es 12 gadu vecumā tur viesojos ar klasi. Klauni plēsa jokus krievu valodā, jo trupa, šķiet, bija no Baltkrievijas, purkšķināja piržammaisos un šļāca viens otram virsū ūdeni, kamēr pieaugušie skatītāji krēslos raustījās no smiekliem un sajūsmas. Liekas, ka joki bija nerātni, jo vairākas dāmas briesmīgi sarka un bālēja, kamēr vīri apmierināti rukšķināja, miegdami ar aci uz visām debesspusēm.

Toreiz no cirka aizgāju šaušalīgi vīlies un neapzināti nolēmu cirku boikotēt visu savu dzīvi. Lūk, tā arī nekad vairs neesmu cirkā bijis. Ir jau kaut kāds lepnais cirkus de sulej vai kā jau tur franciski ir. Klauni tur noteikti ir smieklīgi un nevalkā sarkanus degunus un milzu kurpes. Tomēr neesmu arī tādā cirkā bijis. Priekš kam. Pērtiķus un pingvīnus zoodārzā vai Tiktokā var atskatīties līdz vēmienam. Tagad jau tāpat uz cirku neļauj iet, tāpēc nekāds liels boikots man nesanāk. Klauni arī tak sēž bez darba, kavē laiku internetā, sociālajos tīklos un komentāru sadaļās. Tā kaut kā.

Nezinu, kā es tā pēkšņi izlēmu sameklēt ziloņu dresētāja Alekseja Dementjeva kapu. Man pat nebija ne jausmas, ka tāds, lūk, personāžs vispār reiz eksistējis. Laikam jau vilināja viņa kapa piemineklis, kurā bija cirsta ziloņa galva ar visu snuķi un arī pats dresētājs. To biju redzējis kaut kur Tviterī.

Meklējot akmens ziloņa galvu

Lai nu kā, sestdienas rītā, kad ārā bija jau kādi mīnus 20 grādi, vilku kājās trīs bikses, tinu ap kaklu šalles spoli, ņēmu aiz rokas dzīvesbiedreni un devos uz Rīgas Meža kapiem. 11. tramvajs bija pilns ar ģimenēm čaukstošos kombinezonos, ar ragaviņām un slēpēm rokās. Tie visi, šķiet, devās šturmēt Mežaparku. Paldies dievam, ziloņu dresētājs neguļ Mežaparkā. Tad es būtu palicis mājās.

Izkāpām ierastajā pieturā, kur parasti kāpjam, kad dodamies dzert vīnu un lasīt dzeju ar Raini un Aspaziju. Tagad gan plāns ir cits, tāpēc atrodam slepenu takas dzīslu, kas ievijas Meža kapos, un brienam iekšā. Neviena cilvēka, neviena slēpotāja un neviena suņa. Viss apsnidzis, skaists. Man parasti ziema nepatīk. Arī vasara man nepatīk. Rudens nepatīk. Saulrieti nepatīk un jūra emocijas neraisa. Pavasaris, lūk, tas gan patīk. Un kapi patīk. Pavasara diena kapos ir mana idille.

Rīgas Meža kapi FOTO: Olga Tuča

Šoreiz man ziema patīk, jo ir pieklājīgs spelgonis un spīd saule. Milzu sniega kupenas – tādas biju redzējis tikai bērnībā, kad klimata pārmaiņu vēl nebija. Vienā kokā kaļ dzenis, otrā kliedz vārna, sniedziņš gurkst zem kājām, bet ūsās veidojas krāšņas ledus lāstekas.

Virziens apmēram skaidrs, jo pirms tam apskatījos kartē. Sak, ziemā nav ko jokoties un detektīvus spēlēt – var beigties kā Djatlovam un biedriem. Brienam, brienam, pēkšņi kaut kur sāk vijole čīgāt. Esam liecinieki tai bēru daļai, kuras laikā asaras birst visstraujāk. Negribam traucēt un apmetam līkumu. Pēkšņi uzduramies kādai zaļganai galvai ar baltu sniega pižiku. Nu kā tad – Jāņa Ziemeļnieka kaps un unikālais piemineklis uz tā. Pašlaik ziemas drūmajos vakaros tieši gremdējos Šarla Bodlēra darbā “Mākslīgās paradīzes”, kurā Bodlērs krāšņi apraksta hašiša un opija radīto pasauli. Ziemeļnieks bija opija un mūzu vergs.

Dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka pēdējā atdusas vieta Rīgas Meža kapos. FOTO: Olga Tuča

Brienam tālāk, sals kniebj stilbos un sārtus padara vaigus. Uzkožam pa pīrādziņam, kas paņēmušies līdzi, iestrebjam karstvīnu no termosa. Lieliska diena un pastaiga. Paradīze, ne kapi. Priekšā izlien piemineklis ar uzrakstu “Zigfrīdam Meierovicam – latvju tauta”. Šovasar biju vietā, kur avarēja Meierovica kabriolets, bet viņš pats lauza kaklu. Arī tur uzstādīts piemineklis. Starp citu, interesanti, ka Meierovica nāves vieta atrodas pavisam tuvu Viktora Coja nāves vietai. Cojam, tiesa, lepnāka un modernāka sanākusi. Arī cilvēki Coja piemiņas vietu apciemo biežāk nekā Meierovica. Lai nu kā – par to būs cits raksts.

Esam nonākuši vietā, kur taka vairs nav iebrista. Jāiebrien pašiem. Brienu pa priekšu, sniegs līdz ceļiem, veidoju taku, lai dāmai aizmugurē vieglāk. Brienu ilgi, grozu galvu, svaidos ar rokām, cenšos ieraudzīt lielu akmens ziloņa galvu. Nekādi neizdodas ieraudzīt. Jāskatās tomēr kartē, paskatos, Jēzus Marija, puskilometru par tālu esmu aizgājis. Labi, ka jauks laiks, lieks pastaigas metrs ir īsti vietā. Brienam atpakaļ, beidzot ir – mūsu priekšā izaug ziloņa snuķis.

Ziloņu dresētāja kaps

Iespaidīgais kapa piemineklis atrodas virs kapa, kurā guldīts slavens ziloņu dresētājs, Rīgas cirka mākslinieks Aleksejs Dementjevs. 2000. gada 7. decembra rītā viņš ar trupu un visiem cirka zvēriem bija ceļā no Krievijas uz Beļģiju, kur bija paredzētas viesizrādes. Vēl atrodoties Krievijā, saskrējās divas automašīnas, un bojā gāja trīs cilvēki. Viens no viņiem bija Dementjevs.

Kā vēstīts dažādos avotos, viņš bija slavens teju visā pasaulē un ar savu priekšnesumu ir apbraukājis gandrīz visus pasaules lielākos cirkus.

VIDEO: NOSKATIES PRIEKŠNESUMU

Piemineklis patiešām ir iespaidīgs. Ja es nebūtu zinājis par šāda, lūk, kapa un cilvēka eksistenci, tad noteikti būtu pamatīgi pārsteigts, nejauši tam uzduroties pastaigas laikā. Varbūt pat izbijies. Pirmajā mirklī noteikti prātotu, vai tiešām te apglabāts zilonis. Attapies spriestu, vai te apglabāts kāds cilvēks, kuram dzīvē šie snuķotie dzīvnieki bijuši īpaši mīļi. Papētījis kapu un nedaudz pagūglējis, protams, noskaidrotu miglā tinušos patiesību, bet tomēr – pārsteiguma mirklis būtu salds.

Ziloņu dresētāja Alekseja Dementjeva kaps Rīgas Meža kapos. FOTO: Olga Tuča

Izrādot pienācīgo cieņu, atbrīvoju ziloņu dresētāja kapa pieminekli no sniega kupenām, iemūžinu attēlā, un tad jau arī dodamies prom. Salst briesmīgi. Plānā vēl pieskriet pie Raiņa, apskatīt, kā viņam tur gandrīz pilnīgi plikam ziemas spelgonī iet. Uzņemam kursu Raiņa kapu virzienā, brienam minūtes piecas, aizbrienam kaut kur pilnīgā kupenā. Neko nevar saprast – ne takas, ne kapus. No kokiem uz galvas gāžas sniegs, zābaki piebiruši pilni, bet ūsu lāstekas jau sāk pīties pa kājām.

Viedtālruņi arī, ziniet, sasaluši, nerāda lietas kā pieklājas. Brienam atpakaļ. Es pētu sūnas uz kokiem, lai noskaidrotu debespuses, un plānoju vienā no kokiem uzrāpties, lai paskatītos, uz kuru pusi ir mājas. Spriežam, vicināmies ar rokām, mutēs ielīst pēdējās karstvīna lāses. Nāves izmisums klāt.

Ejam uz dullo, ejam, ejam, pēkšņi, bams, priekšā katafalks, cilvēku straume kā Aheronts vijas aiz tā. Esam uz lielā ceļa, taisni pie ieejas kapos. Kāds atkal tiek sēri pavadīts aizsaulē.

Ātri piekāpjam pie Raiņa. Pliks, bet viņam vienalga. Aspazijai tikmēr virsū pusmetrs sniega. Ejam mājās pa Aizsaules ielu. Pamatīgs nogurums un aukstums ielauzies kaulos. Līdz tramvajam, kā par spīti, jāgaida 20 minūtes. Mājup dodamies kājām.

FOTO: Olga Tuča

Kapi ir brīnišķīga pastaigas vieta kā ziemā, tā pavasarī. Pastaigājoties kapos, tu vari ne vien saelpoties svaigu gaisu un izlocīt kājas, bet arī uzzināt visādus brīnumus, piedzīvot lietas. Iedomājies, varbūt kāds narkotiku sagūstītais tādā pastaigā ņem un uzzina par Jāņa Ziemeļnieka traģisko likteni. Salasās pēc tam dzejas un pārstāj lietot narkotikas. Turklāt vēl grāmatas sāk lasīt. Vai nav jauki? Savukārt kāds cits saskatās Meierovica piemiņas vietu un nolemj izzināt, kur risinājusies tā pēdējā stundiņa, arī grāmatas sāk lasīt, izglītoties. Vēl kāds cits ierauga akmenī tēsto ziloni un cilvēku un sāk pievērsties cirka mākslai, par klaunu izmācās, jokus smieklīgus izgudro, cilvēki priecīgi, smejas. Citi atviegloti – lūk, beidzot klauni ir smieklīgi. Nu saprotiet, ja? Visādi var kapos gadīties.