Raksta turpinājums
/nginx/o/2021/01/25/13594188t1h07f5.jpg)
Elizabete II kāpa tronī, kad viņai bija 25 gadi, - tas bija pilnīgi piemērots vecums, lai taptu par jauno valsts karalieni.
Tomēr, tāpat kā jebkurai meitenei, viņai bija arī savi kompleksi. Viens no tiem saistījās ar 22 gadus veco princesi Margarētu.
Elizabetes māsai nebija iespējas kāpt tronī, bet viņai bija kas cits, ko, iespējams, karaliene Elizabete apskauda - tas bija skaistums, brīva griba, vieglprātība, stila ikonas statuss un iespēja iet uz ballītēm.
Margarēta piesaistīja vīriešu uzmanību kā magnēts - dažreiz Elizabetei pat šķita, ka tēvs vairāk mīl savu jaunāko meitu nekā viņu, troņmantnieci, kura reiz kāps tronī.
/nginx/o/2021/01/25/13594188t1h07f5.jpg)
Arī attiecības ar māsu karalienei nekad nav bijušas vieglas. jau pirmajā Viņas Majestātes valdīšanas gadā abām māsām bija jāizcieš īsts pārbaudījums.
Elizabete bija jau precēta, kamēr Margarēta vēl sapņoja par balto kāzu kleitu. Princese jau kopš 16 gadu vecuma bija noskatījusi arī savu sapņu princi - Pīteru Taunsendu. Jaunajam vīrietim nebija karaliskas asinis, taču, būdams Lielbritānijas kara varonis, viņš vienmēr bija gaidīts karaļnama viesis. Tomēr bija kāds "bet" - Pīters bija šķirtenis un viņam bija vairāki bērni, kas automātiski izslēdza visas iespējas apprecēties ar sievieti no karaliskās ģimenes.
Margarētas romantiskās attiecības ar Pīteru kaitināja gan Anglijas baznīcu, gan ministru prezidentu Vinstonu Čērčilu. Skaidrs bija viens - neviens nedos tām svētību un atbalstu.
Protams, Elizabete varētu moderni reformēt likumus (visā pasaulē šķiršanās jau ir pārgājusi sadzīves procedūru kategorijā) un ļaut jaunākajai māsai apprecēties mīlestības dēļ, bet viņa to neizdarīja, domājams, arī abu māsu ilgtermiņa sāncensības dēļ.
Raksta turpinājums