Lielbritānijas monarhija ir viena no vecākajām Eiropā, kura saglabājās arī pēc kariem, kad visa pasaule gāza savus karaļus. Vindzoriem izdevās saglabāt savas pozīcijas, bet vai zini, par kādu cenu?
Turpmāk monarhiem bija stingri aizliegts pārvaldīt valsti, un šā "sociālā līguma" pārkāpšana Lielbritānijas karaliskajam namam varētu maksāt ļoti, ļoti dārgi - līdz gāšanai.
Karaliskā vara valstī ir nomināla. Karaliskās ģimenes locekļiem ne tikai nav atļauts iejaukties politikā - viņi pat netiek mudināti publiskot savu viedokli par valsts pārvaldību.
2005. gadā Lielbritānijas troņmantinieks Velsas princis Čārlzs nosūtīja Lielbritānijas valdībai 27 vēstules ar saviem uzskatiem un padomiem vissvarīgākajos politiskajos jautājumos, kas atkal izraisīja vēl vienu skandālu ap karalisko ģimeni.
Vēstules, kā toreiz uzskatīja laikraksts "Guardian", rupji pārkāpa likumu, kas tieši sekmēja republikāņu kustības popularitāti Lielbritānijā.
Bekingemas pils mēģināja aizstāvēt troņmantnieku, argumentējot viņa rīcības likumību ar to, ka, pirmkārt, padomu sniegšana valdībai ir monarha (pat nākotnes) prerogatīva un, otrkārt, Čārlza vēstules bija privāta sarakste.
Tomēr Augstākā tiesa nostājās žurnālistu pusē, tāpēc kārtējais skandāls ap nelaimīgo mantinieku atkal beidzās bez jebkāda labuma.