Kad šis eksperiments tika veikts ar suņiem, izrādījās, ka suns nevēlējās ņemt kārumu no cilvēka, kurš atteicās palīdzēt saimniekam. Savukārt kaķiem jaunajā pētījumā bija pilnīgi vienalga, no kura svešinieka saņemt kārumu.
Ko mēs no tā varam mācīties? Varētu it kā secināt, ka kaķi ir egoistiskas būtnes, kuriem nerūp tas, kā citi izturas pret viņu saimnieku. Tiesa, šādu secinājumu mēs veiktu no mūsu cilvēciskās perspektīvas, aizmirstot, ka kaķis ir dzīvnieks ar pilnīgi citādāku domāšanu.
Lai patiešām saprastu kaķus, mums ir jāiziet no šī cilvēkā centrētā skatījuma un jāsaprot, ka kaķis domā kā kaķis, nevis cilvēks. Kad mēs to paveicam, vairs nešķiet, ka pētījumā kaķis bija egoistisks. Viņš vienkārši nespēja uztvert to, kas iepriekš notika cilvēku starpā. Kaķis vienkārši neaptvēra, ka kāds svešinieks ir nejauks pret cilvēku, bet cits atkal ir jauks un izpalīdzīgs.
Tiesa, tas nenozīmē, ka kaķi nespēj uztvert cilvēku uzvedību. Viņi spēj sekot cilvēka norādēm, kā arī saprot emocijas un spēj reaģēt uz tām. Vienkārši kaķi nav tik labi “uzskaņoti” uz cilvēku sociālajām attiecībām kā suņi.
Kaķi tika pieradināti relatīvi nesen un kopš pieradināšanas ir izmainījušies daudz mazāk nekā suņi. Suņi arī ir cēlušies no bara dzīvniekiem, savukārt kaķis lielākoties ir vienmēr bijis vientuļais mednieks. Jebkurā gadījumā nebūtu pareizi uzskatīt, ka kaķim nerūp viņa saimnieks. Viņi vienkārši to nespēj tik labi izrādīt kā suņi.
Par spīti kaķu popularitātei mēs joprojām zinām relatīvi maz par to, kā viņi domā. Iespējams, ka kaķu sapratne par to, kas mēs esam, un ko mēs darām, ir mazāka, nekā mēs varam iedomāties. Varbūt kaķis mūs saprot labāk citādākā kontekstā nekā suns.