Pētījums: kaķiem nav iebildumu pret svešiniekiem, kuri izturas nejauki pret viņu saimnieku

Kaķis FOTO: Unsplash

Pastāv mūžsens stereotips par atšķirību starp kaķiem un suņiem, proti, suņi ir mīloši un lojāli, bet kaķi savrupi un vienaldzīgi. Lielākā daļa “kaķu cilvēku”, visticamāk, tam nepiekritīs. Nevar taču būt, ka pūkainajam Murim vai Zigim, kas murrā klēpī, patiešām viss ir vienalga.

Kopumā pētījumi vēsta, ka kaķi veido emocionālu saikni ar savu saimnieku. Ir novērots, ka kaķi piedzīvo trauksmi, kad saimnieks nav blakus ilgāku laiku, kā arī mēdz labāk reaģēt uz sava saimnieka nekā uz svešinieka balsi. Nereti tie biedējošās situācijās meklē glābiņu tieši aiz sava saimnieka platās muguras, rakstīts izdevumā "The Conversation".

Tomēr jaunā pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Animal Behavior and Cognition”, Japānas zinātnieki, izmantojot metodi, kas iepriekš tika izmantota suņu uzvedības pētījumos, noskaidroja, ka kaķi atšķirībā no suņiem neizvairās no svešiniekiem, kuri nelāgā situācijā nepalīdz saimniekam. 

Eksperiments bija šāds: kaķis vēroja savu saimnieku, kurš centās atvērt kasti, lai dabūtu kaut ko, kas tajā bija paslēpts. Pēc tam katrā saimnieka pusē apsēdās divi svešinieki, un saimnieks pie viena no viņiem vērsās ar lūgumu pēc palīdzības. Vienā eksperimentā svešinieks palīdzēja saimniekam atvērt kasti, bet otrā eksperimentā atteicās palīdzēt. Savukārt otrs svešinieks pasīvi sēdēja un tikai vēroja notiekošo. 

Pēc tam abi svešinieki kaķim piedāvāja kārumu, bet zinātnieki vēroja, kuram svešiniekam kaķis ies klāt pirmajam. Vai kaķis izvēlēsies kārumu no labdara, kurš palīdzēja saimniekam atvērt kasti, vai arī ies klāt nelietim, kurš atteicās palīdzēt? 

Kad šis eksperiments tika veikts ar suņiem, izrādījās, ka suns nevēlējās ņemt kārumu no cilvēka, kurš atteicās palīdzēt saimniekam. Savukārt kaķiem jaunajā pētījumā bija pilnīgi vienalga, no kura svešinieka saņemt kārumu.  

Ko mēs no tā varam mācīties? Varētu it kā secināt, ka kaķi ir egoistiskas būtnes, kuriem nerūp tas, kā citi izturas pret viņu saimnieku. Tiesa, šādu secinājumu mēs veiktu no mūsu cilvēciskās perspektīvas, aizmirstot, ka kaķis ir dzīvnieks ar pilnīgi citādāku domāšanu. 

Lai patiešām saprastu kaķus, mums ir jāiziet no šī cilvēkā centrētā skatījuma un jāsaprot, ka kaķis domā kā kaķis, nevis cilvēks. Kad mēs to paveicam, vairs nešķiet, ka pētījumā kaķis bija egoistisks. Viņš vienkārši nespēja uztvert to, kas iepriekš notika cilvēku starpā. Kaķis vienkārši neaptvēra, ka kāds svešinieks ir nejauks pret cilvēku, bet cits atkal ir jauks un izpalīdzīgs. 

Tiesa, tas nenozīmē, ka kaķi nespēj uztvert cilvēku uzvedību. Viņi spēj sekot cilvēka norādēm, kā arī saprot emocijas un spēj reaģēt uz tām. Vienkārši kaķi nav tik labi “uzskaņoti” uz cilvēku sociālajām attiecībām kā suņi

Kaķi tika pieradināti relatīvi nesen un kopš pieradināšanas ir izmainījušies daudz mazāk nekā suņi. Suņi arī ir cēlušies no bara dzīvniekiem, savukārt kaķis lielākoties ir vienmēr bijis vientuļais mednieks. Jebkurā gadījumā nebūtu pareizi uzskatīt, ka kaķim nerūp viņa saimnieks. Viņi vienkārši to nespēj tik labi izrādīt kā suņi. 

Par spīti kaķu popularitātei mēs joprojām zinām relatīvi maz par to, kā viņi domā. Iespējams, ka kaķu sapratne par to, kas mēs esam, un ko mēs darām, ir mazāka, nekā mēs varam iedomāties. Varbūt kaķis mūs saprot labāk citādākā kontekstā nekā suns.

Uz augšu
Back