Cīņa par lašiem

Ilustratīvs foto. FOTO: Kevin Wells Photography, Shutterstock.

Kā saglabāt lašu populāciju, kas strauji samazinās? Katru gadu tiek tērēti miljoni eiro par zivju pavairošanu un mazuļu ielaišanu ūdenstilpēs, taču par šā pasākuma jēgu un ekonomisko pamatojumu Latvijā neviens speciālists runāt nevēlas. Tas ir tikpat jūtīgs un lobēts pasākums kā lauksaimniecības subsidēšana.

Pavasaros, kad vietējās lašupītes ar joni uz jūru nes palu ūdeņus, zem ūdens akmeņu kaudzītēs dzimst jauna dzīvība. Precīzi mēnesi un dienu, kad tas notiek, pateikt nevar, ikru attīstības ātrumu mēra grāddienās - jo siltāka ziema, jo ātrāk tas notiek. Pērn oktobrī, kad ūdens temperatūra noslīdēja līdz +6 grādiem un tajā bija izšķīdis gana daudz skābekļa, laši un taimiņi no jūras devās uz nārstu pa gadu simtiem un tūkstošiem ierastajām upēm. Atrada oļiem bagātu vietu, kur mātīte ar asti sasita kaudzītē oļus un vienlaikus ienērsa ikrus. Turpat grozījās tēviņi, kas izlaida ūdenī pieņus – kad tas notiek, ūdens paliek balts kā piens. Kad ikri apaugļoti, var sākties zivju kāpuriņa augšana. Pēc izšķilšanās lašu mazuļi visa saldūdens perioda laikā dzīvo seklos, krāčainos upju posmos, netālu no nārsta ligzdas vietas, un medī ūdens kukaiņus. Tad pamazām tuvojas jūrai, pierod pie sāļā Baltijas jūras ūdens un dodas lielajā dzīvē ķert brētliņas un pieņemties miesās, lai pēc vairākiem gadiem atgrieztos dzimtajā upītē uz nārstu.

Latvijā laši un taimiņi nārsto Gaujas, Irbes, Salacas un Ventas baseina upēs. Kāpēc šīs lielās zivis iecienījušas tikai dažas upītes? Kas vainas citām? Pirmkārt, šīs zivis uz nārstu nāk no jūras, tātad – ja upe ietek jūrā vai līcī, ir lielāka iespēja, ka tajā iepeldēs zivis no jūras. Bet pats galvenais, lai nārsta vietās ir īstā lieluma oļi. To izmēram ir nozīme - ja akmeņi būs par lielu, mātītei būs par maz spēka tos sasist kaudzītē, bet ja par smalku - tad atkal nekā. Tāpēc lašveidīgās zivis spēj nārstot tikai vietās ar noteikta izmēra oļiem. Pēc nārsta ikri saķeras kopā ar akmeņiem, paliek kaudzes iekšpusē, tur tie pasargāti no ikru ēdājiem, tajā pašā laikā cauri oļiem plūst ūdens un apgādā ikrus ar pietiekamu daudzumu skābekļa. Ja upītē bebru vai HES aizsprostu dēļ nebūs straumes, ikri sabojāsies.

Viena lašu mātīte izlaiž līdz pat 40 tūkstošiem ikru, bet lielākā daļa no tiem nonāk barības ķēdē: kaviārs garšo arī upju iemītniekiem. Arī mazie zivju kāpuriņi garšo daudziem. Pēc pāris gadiem, kad lašu jaunuļi ir sprīža garumā, tie kļūst sudraboti un dodas brētliņu un reņģu medībās uz jūru. Bet tie ir tikai daži paši veiksmīgākie: labi, ja no katra nērsuma kādreiz uz nārstu atgriezīsies desmit, un arī tas jau ir daudz. Ja zivi nesagaidīs maluzvejnieks, tā uz nārstu var atgriezties četras, piecas reizes.

Izpētīts, ka laši migrē līdz pat 3000 km attālumā, diennaktī spēj nopeldēt līdz 100 km barības meklējumos. Lašiem, kas izauguši Latvijas upēs, patīk uzturēties Baltijas jūras vidusdaļā līdz Bornholmas salai vai Ziemeļbaltijā - Somu un Botnijas līcī, un mūsējie tālāk par 800 km no dzimtajām vietām nepeld.

Kad zivis pēc gadiem pieciem jau izaugušas un sasniegušas dzimumgatavību, tās rudeņos dodas nārstot precīzi uz to pašu upīti, kur izšķīlušās. Katrā lasī un taimiņā dabasmāte ievietojusi precīzu navigatoru, jo kā gan citādi viņi zinātu, kurp doties atpakaļ – uz Ventu, Gauju, Salacu vai vienu no mazajām lašupītēm Kurzemes piekrastē? Šo lašu navigācijas spēju sauc par homingu. Atklātā jūrā laši, līdzīgi gājputniem, orientējas pēc zemes ģeomagnētiskā lauka, saules kompasa un iekšējā bioloģiskā pulksteņa, bet upju grīvās - pēc katrai upei piemītošā specifiskā ķīmiskā sastāva jeb smaržas un garšas.

FOTO: Zemkopības ministrija

Kāpēc tāda pieķeršanās vienai upītei? Atbilde ir raksta sākumā: ja upes gultnē ir gana daudz vietu ar nelieliem olīšiem, kurus lašu māte spēj ar asti izsist kaudzītēs un droši ienērst ikrus, tad šī upe ir piemērota lašu cilts turpināšanai. Bet, ja upe aizdambēta ar nepārvaramiem HES dambjiem, ja straujteci apstādinājušas bebru būves, ja upē trūkst ar skābekli bagāta ūdens, ja ūdens ir piesārņots, ja nārsta laikā gar upi slapstās maluzvejnieki, tad skaidrs – ar laiku laši un taimiņi ies mazumā. Nu var teikt, ka šis laiks jau krietnu brīdi ir klāt.

Tikai 10% lašu ir izšķīlušies upē

Pasaules dabas fonds brīdina: Eiropas valstīs savvaļas lašu populācijas ir samazinājušās par 40-80%. Turklāt Beļģijā, Holandē, Šveicē, Vācijā, Čehijā un Slovākijā no 1960. līdz 1998. gadam savvaļas laši bija pilnībā iznīcināti. Savvaļas lašiem diez cik viegli neklājas arī Latvijā. Salīdzinājumā ar mākslīgi vairotajiem lašiem Latvijas upēs dabīgie jeb savvaļas laši ir mazākumā. Pēc ihtiologu aplēsēm dabīgie Latvijas laši upēs ir ap 10-15%, pārējie ir no zivjaudzētavām ielaistie. Tāpēc lašu bendēšana nārsta laikā nav tikai vienas zivs izcepšana vakariņās, tā ir dabas cikla apciršana saknē un teju neatgriezeniska sugas iznīcināšana.

Sodi par nelegālu lašu zveju, makšķerēšanu vai duršanu ir ļoti bargi, bet maliķu notveršana un vainas pierādīšana tikpat piņķerīga kā piejūras oligarha apcietināšana. Piemēram, pērn Dabas aizsardzības pārvaldes inspektori pēc rūpīgas izsekošanas ar slēptajām kamerām notvēra nozieguma vietā maluzvejniekus, par kuru nosliecēm uz zivju bendēšanu novadā baumoja jau gadiem. Viens aizmuka, bet otrs, vietējā zoodārza īpašnieks, tika aizturēts. Tā kā lašu bendēšana notika Slīteres nacionālā parka teritorijā, viņam pienācās ne tikai 715 eiro naudas sods par katru zivi, bet arī kriminālatbildība. Nopelniem bagātais maliķis tā vietā, lai atzītu savu skaidri redzamo vainu, mēnešiem zākāja vides inspektorus sociālajos tīklos un tiesā meloja, ka viņi bijuši piedzērušies. Taču no soda izvairīties viņam neizdevās.

Zivju inspektoru pieredzes stāsti ir krāšņi, Māris Mitrevics no Gaujas nacionālā parka pat sarakstīja grāmatu ar spilgtākajām epizodēm, kas piedzīvotas pusgadsimta laikā. Taču ne visi inspektori ir tik ļoti pārņemti ar zivju tiesību aizsargāšanu, nereti notiek informācijas noplūde, arī maluzvejnieki izmanto kameras un ziņotājus un izber naglas uz ceļiem; noķertie noliedz, ka zivju maiss pieder viņiem. Bet cerams, ka pamazām valsts pūles ierobežot lašu gaļas un ikru tīkotājus vainagosies ar panākumiem. Norvēģijas lašus var nopirkt bez rindas, un tie izmaksā daudz lētāk nekā sodi par nelegālu zivju ķeršanu.

BIOR zinātnieki brīdina, ka Baltijas laši, kā jau ilgi dzīvojošas plēsīgas zivis, ir pārlieku piesārņoti ar dioksīniem un tos labāk neēst. Turklāt 2017.gadā zvejnieki pētniekiem ziņoja par Baltijas jūrā nozvejotiem lašiem, uz kuru ķermeņiem ir brūces un patogēna sēnīte, līdzīga pelējumam.

Zvejnieki šajā laikā drīkst zvejot lašus jūrā, bet ļoti bieži roņi saplēš tīklus un gardās zivis izēd. Ja izdodas kādu dabūt, tad šopavasar par nelielu, pāris kilogramus smagu, neķidātu zivi zvejnieki prasa teju 20 eiro.

Skarbā realitāte ir tāda, ka maluzvejnieki un lašu dūrēji joprojām ir rosīgi: VVD ziņo, ka pērnajā lašu nārsta periodā 2020. gada nogalē no apmēram 250 tūkstošiem eiro soda naudu, kas par vides pārkāpumiem nonāca valsts kasē, teju 70 tūkstoši bija par nelegālu zivju ieguvi. Zivju inspektori atklāja 24 nelikumīgas zivju ieguves gadījumus: sāka 23 administratīvā pārkāpuma lietas, un vienā gadījumā par konstatēto zvejas pārkāpumu tika sākts kriminālprocess, kas ierosināts par nelikumīgu zveju ar tīkliem Gaujā, Siguldas novadā. Šajā periodā tika atrasti un izcelti 169 nelegālie zvejas tīkli un 62 citi nelegālie zvejas rīki.

Kad lašus drīkst ķert legāli

Lašus legāli Latvijas upēs var ķert no 1. janvāra līdz maija sākumam, kad tie atgriežas jūrā. Lai Salacā, Gaujā vai Ventā pēc nārsta drīkstētu noķert un paturēt lasi vai taimiņu, jāpērk licence. Arī Irbē, Vitrupē, Svētupē un citās Latvijas upēs pēc lašveidīgo zivju nārsta lieguma beigām ir atļauts spiningot zivis. Ja spiningojot pieķeras lasis, makšķerniekam tas jāatlaiž. Ar vai bez bučošanas. Realitātē ne viens vien zivi noslēpj krūmos un vakarpusē ved to mājās. Ja makšķernieku aizturēs ar zivi, viņam būs jāmaksā sods.

Nezinu, kāpēc, bet ļoti reti kāds uzdrošinās runāt pretī zivju bučotājiem. Tas ir tik nežēlīgi – saplēst zivij muti, nomocīt un tad mīļi pamāt. Pēc šādām nežēlībām daudzas zivis nevis pārdzimst par prinčiem vai atgriežas nārsta vietā, bet nonāk ūdra vai jūras ērgļa nagos.

4

Lašu licenču skaits katrā lašupē ir ierobežots. Piemēram, Salacā sezonā tiek iztirgots 1500 vienas dienas licenču, un, neraugoties uz to, ka šī licence maksā 15 eiro, gribētāju tās iegādāties ir daudz vairāk, nekā tiek piedāvāts. Ierobežotajam licenču skaitam ir pamats, jo liels makšķernieku skaits samazinātu zivju daudzumu upē, taču, zinot, ka lielāko daļu savas dzīves mūsu upēs dzimušais lasis pavada Baltijas jūrā pie Dānijas un Zviedrijas krastiem, jārēķinās, ka šo zemju zvejnieki savos tīklos ķer arī tos lašus, par kuru populācijas atjaunošanu gādā Latvijas dabas aizsardzības iestādes. Lai katra valsts nerīkotos pēc saviem egoistiskajiem ieskatiem, zivju nozveju Baltijas jūrā uzrauga starptautiska institūcija ICES, kas 2020. gadā ieteica Baltijas jūrā lašu nozveju limitēt līdz 96,3 tūkstošiem lašu. Latvijas zvejniekiem atļauts nozvejot 11,4 tūkstošus lašu, t.i., trīs reizes mazāk kā 2011.gadā.

Lai lašu tauta neaizietu pavisam bojā, jau gadiem rudeņos tiek slauktas lašu mātītes un ikri attīstās drošos apstākļos zivjaudzētvā. Daugavas laši un taimiņi šķiļas Tomes zivjaudzētavā, Ventas – Pelčos, bet Gaujas – Brasā un Kārļos. Zinātniskā institūta "BIOR" Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups ar kolēģiem izpētījuši, ka no katriem 100 zivjaudzētavā izaudzētajiem taimiņiem un lašiem upē atgriežas vidēji 12 zivis. Šādus datus varēja iegūt, pateicoties tam, ka no 2015.gada audzētavu mazuļiem nogriež taukspuru un tagad, kad šīs zivis atgriezās uz nārstu Daugavā, upi iepretī prezidenta pilij norobežoja ar tīkliem un centās nepalaist garām nevienu lašveidīgo. Daugavā 100% gadījumu vaislinieku zvejā un 92% rūpnieciskajā zvejā lašiem ir griezta taukspura, tas nozīmē, ka zivis līdz smolta stadijai ir izaudzētas zivju audzētavā. Ventā 72%, bet Gaujā 69,6% lašu vaislinieku ir audzētavas izcelsmes zivis.

Gadā upēs ielaiž aptuveni 250 tūkstošus lašu viengadīgo smoltu par 485 tūkstošiem eiro, 100 tūkstošus taimiņu viengadīgo smoltu par 194 tūkstošiem eiro un 20 tūkstošus divgadīgu taimiņu smoltu par 94 tūkstošiem eiro. Viens viengadīgs lašveidīgo zivju mazulis valstij jeb nodokļu maksātājiem izmaksā ap 2 eiro, bet divgadīgs – 4.70 eiro. Ja pēc gadiem trim, četriem upē atgriežas desmitā tiesa zivju – tad viena laša vai taimiņa licence lētāk par 20 eiro maksāt nevarētu. Bet ne jau tikai makšķernieki un zvejnieki maksā par lašveidīgo zivju ķeršanu. Katrs, kurš dzīvo elektriskās gaismas apspīdēts, lai rēķinās, ka katru gadu Latvenergo zivju resursu atjaunošanai atvēl miljonu eiro.

Vides eksperts Uģis Rotbergs uzskata, ka daudz lielāki spēki būtu jāiegulda dabiski augušo lašveidīgo zivju sargāšanā: patiesībā zivju inspektoru Latvijā ir nepiedodami maz un maluzvejnieki viņu gaitas izseko ļoti rūpīgi. Tie maliķi, kuri tiek noķerti, ir vai nu neprašas vai kaunu zaudējuši recidīvisti, un sods par atrastajām zivīm ir kapeikas vērts pret viņu nodarījumu zivju tautai kopumā.

Kad pirms gadiem Latvijā notika vērienīga akcija “Lašiem būt”, bija acīmredzams dabisko lašveidīgo zivju pieaugums upēs, atceras Rotbergs un turpina: “Nevienam atsevišķam zvejniekam nav vēlmes, lai Baltijas jūrā vai iekšzemes ūdenstilpēs nebūtu zivju. Bet vienkāršo ļaužu problēma ir tā, ka viņi nespēj un nevēlas saskatīt savu ietekmi uz zivju resursiem, kā arī nevar vienoties par kopus īpašumu apsaimniekošanu. Un lašveidīgās zivis ir vislielākās zaudētājas, jo tām ir vairākas dzīvesvietas un sarežģīts dzīves cikls. Klimats mainās, un upēs ūdens temperatūra nereti nepazeminās līdz optimālajai, piesārņojums, aizaugšana un ūdens trūkums arī dara savu.”

Nākamais solis: dambju nojaukšana – vispirms uz mazajām lašupēm, pēc tam jau varētu raudzīties Daugavas virzienā. Neticami? – “Nebūt ne. Francijā 90. gados nojauca trīs HES dambjus uz vienas no garākajām pasaules upēm - Luāras,” atbild Rotbergs. Arī Igaunijā rīkojas: viņu lielākā lašupe ir Pērnava, kopš 2018.gadā nojauca Sindi aizsprostu, zivis var nārstot 100 km augstāk nekā līdz šim. Kaimiņzemē plāno nojaukt vēl 10 aizsprostus. Jā, arī šādi darbi izmaksā miljonus, bet te pietiek ar vienreizējiem tēriņiem, stāsta žurnālists Madis Musts.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds 

FOTO: logo
Uz augšu
Back