Zaļi risinājumi apģērbu ražošanā

FOTO: Swimbe

Jau sen var teikt, ka mēs te, Eiropā, dzīvojam karaliski: ēdam, ko gribam, un veikalu plaukti vienmēr ir pilni ar produktiem, kas šurp ceļojuši daudz lielākus attālumus nekā pats ēdājs. Drēbju skapji mums ir gar visu sienu, daudziem apģērba un apavu uzkrāšanai izveidotas istabas. Pārticība vērojama it visā, uz ko vien palūkojamies. Turklāt dzīvojam tik ilgi kā nekad agrāk. Tas, protams, ir patīkami, bet kā tas viss ietekmē planētu? Un - ja viss ir labi, kāpēc vajadzētu uztraukties? Varbūt tāpēc, ka nelaime nenāk brēkdama?

Modes industrija – dabas bieds

Modes industrija tagad tiek vainota ļoti daudzos grēkos: bezjēdzīgā resursu šķērdēšanā, vergu darba izmantošanā, kā arī vides piesārņojuma vairošanā. Savukārt apģērbu veikali ir pārpildīti ar drēbēm, kas der abstraktam skaistuma etalonam, bet reālam cilvēkam nav, ko nopirkt. Es jau gadus desmit iepērkos tikai lietoto apģērbu un apavu veikalos, vienmēr meklēju nelietotas lietas no dabīgiem materiāliem, un arī mans skapis ir pārpildīts. Toties tagad, pandēmijas laikā, varu mierīgi iztikt, retu reizi ieejot tikai pārtikas veikalā; apģērbu un apavu ir gana. Iepērkoties lietoto preču veikalos, es spodrinu savu pašapziņu, ka nevairoju jaunu mantu ražošanu. Un turpinu pievērt acis uz to, ka liela daļa no Latvijā nonākušajām drēbēm, kas lielākoties ir vai nu neizpārdotie vienas dienas modes kliedzieni, vai nekad neuzvilktie pirkšanas trakuma bāreņi, vairo atkritumu kalnus mūsu izgāztuvēs. Tekstila pārstrāde visā pasaulē ir bērnu autiņos.

Modes industrijā pandēmijas laikā valda nemiers: kā turpināt dzīvot tā kā līdz šim? Tagad, kad cilvēki visu laiku pavada mājās ģimenes lokā un vientulīgās pastaigās, viņiem pietiek ar ērtu pidžamu un sporta tērpu. Modes krējumu - dārgus statusu apliecinošus apģērbus - pērk vairs retais.

Vai šis gads būs patērētājsabiedrībai ko jaunu iemācījis? Vismaz sociālajos tīklos, kur apgrozās jaunas meitenes, aizvien biežāk viņas runā par eko modi, pasaules piesārņojumu un kapsulas garderobi. Šoreiz vēlos pastāstīt par nelielu Latvijas uzņēmumu SIA “Mans peldkostīms”, kas plašāk zināms ar zīmolu SWIMBE (peldēšanai būt angļu val.), kas skrien pilnīgi visiem ekoratiem pa priekšu.

Uzņēmēji, kas padara pasauli zaļāku

Ja es vēlētos izveidot dabai draudzīgu drēbju ražošanas firmu, droši vien izmantotu dabisku, vietējas izcelsmes šķiedru, kas audzēta bez pesticīdiem un krāsota ar dabiskajām krāsvielām bez videi kaitīgiem kodinātājiem. Tie varētu būt pelēcīgi, dzeltenīgi vai olīvzaļi lina, kaņepju vai nātru audumi, kā arī darinājumi no latvju aitas vilnas. Izvēle nav liela, rezultāts pelēcīgs, izmaksas – pamatīgas, mērķauditorija - neliela. Izputēšana garantēta. Turklāt pasaulē ir ne mazums līdzīgu uzņēmumu, tie piedzimst un nomirst, reti kurš piedzīvo ieguldījumu atmaksāšanos, kur nu vēl peļņu...

Bet – tikai tie, kas spītīgi iras pret straumi, maina pasauli. Kaut vai apģērbu ražošanā: pirms 300 gadiem adāmmašīnas izgudrotājs sava mūža laikā atzīšanu nepiedzīvoja, pirmās šujmašīnas tika saražotas pirms pusotra gadsimta, sākumā tās nebija diez cik populāras, un tikai pateicoties Singera reklamēšanas prasmēm, tās kļuva par drēbnieku darbarīku. Jo – darīt apnicīgu roku darbu ātrāk, tas taču ir tik loģiski!

Mūsdienās par loģikas stūrakmeni jākļūst argumentam: izmantot pēc iespējas mazāk resursu, izmantot resursus atkārtoti un nepiesārņot vidi.

Aprites ekonomika ir tas jēdziens, kuru tagad lieto ne tikai pasaules līderu saietos, bet arī reģionālās biznesa konferencēs. Daudzi cer izšļūkt ar greenwash jeb zaļo atmazgāšanos, bet ir uzņēmēji, kas no visas sirds vēlas padarīt pasauli par labāku vietu, kur dzīvot nākamajām paaudzēm, un tā arī rīkojas.

Šūt peldkostīmus no auduma, kas ražots no saplēstiem un nolietotiem neilona zvejas tīkliem? Apdrukāt audumu ar sublimācijas metodi? Domāt par katra atgriezuma jēdzīgu izmantošanu? Analizēt mikroplastmasas atdalīšanās apjomu mazgāšanas laikā? Tādas idejas pagaidām reti kuram iešaujas prātā, bet Valmierā viss notiek. Laura Žukovska-Supe vispirms Vidzemes augstskolā studēja tūrisma vadību un aizrautīgi metās ekskluzīva dabas tūrisma organizēšanā. Bet – te nevajadzēja pat Covid ierobežojumus, lai saprastu: sabiedrība šādam pasākumam vēl nav gatava, turklāt Latvija nav Āfrikas savannas rezervāts, kur Eiropā neredzēti zvēri vērojami pa auto logu. Tā kā Laura ir uzņēmēja, kas visas olas neliek vienā groziņā, tad pašlaik viņai ir trīs biznesa veidi: medicīnas, skaistumkopšanas un eko peldkostīmu ražošanas uzņēmumi, kas savstarpēji viens otru papildina un subsidē. Viņai bizness ir ne tikai naudas pelnīšanai, bet gan rīks, ar kuru risina konkrētas problēmas. Sākumā personīgas, un tad – globālas.

SWIMBE - Valmierā ražoti peldkostīmi no mikroplastmasas

Laura Žukovska-Supe stāsta par peldkostīmu biznesa idejas rašanos: “Viss sākās pirms trīs gadiem. Es pati nespēju atrast peldkostīmu, kas būtu ne tikai ērts, bet arī skaists un notušētu mana auguma nepilnības. Izķemmēju veikalus, meklēju internetā un pasūtīju vietnē, kur solīja uzšūt peldkostīmu pēc maniem izmēriem, bet saņēmu nekvalitatīvu preci. Uzrunājot sievietes, sapratu, ka neesmu ar šo problēmu viena. Bet, tā kā man šūšana bija sveša joma, meklēju partneri un satiku Elēnu Dmitrijevu. Viņa RTU studēja apģērbu dizainu un jau nodarbojās ar individuālas veļas šūšanu. Nolēmām pievērsties peldkostīmu lietai un darināt skaistus, funkcionālus, dabai draudzīgus peldkostīmus, pēc individuāliem mēriem un ar personalizētu apdruku. Ir mums labās dienas uzņēmumā, bet netrūkst arī izaicinājumu, kad gribas visu mest pie malas. Ja mēs būtu zinājušas, cik tas būs grūti, visdrīzāk šo ideju neattīstītu, bet nezināšana nereti ir svētība.”

Valsts attieksme pret tikko sāktu, zaļu biznesa ideju nav veicinoša.

(Seko garš stāsts, bet šoreiz ne par to.) Taču tad, kad saņemam uzmundrinošus komentārus mājas lapā un sociālajos tīklos, saprotam, ka Latvijā ir daudz sieviešu, kas neizbauda vasaru, jo nevar nopirkt peldkostīmu, ar kuru varētu rādīties cilvēkos, un mēs esam izdarījušas visu, lai varētu viņām palīdzēt! Visbiežāk pie mums vēršas sievietes ar īsu vai garu augumu, lielām vai mazām krūtīm, strijām, rētām, ķermeņa asimetriju: lielākā daļa sieviešu, kas neietilpst modes izdomātajā rāmī. Un mēs radām ērtu apģērbu, kurā viņas izskatās skaistas. Pirmo modeļu izstrādē mēs sadarbojāmies arī ar rehabilitācijas speciālisti, kura konsultēja par to, kādam jābūt labam krūšturim, lai sievietei no krūšu svara nesāpētu mugura. Tuvojas vasara, labu peldkostīmu vajadzēs katrai, un mēs esam gatavas palīdzēt.”

Skaidrs, ka SWIMBE peldkostīmi ir ražoti no sintētiskas šķiedras, tādus tagad pasaulē valkā, jo cilvēki vēlas, lai peldkostīms ir elastīgs, piespiež tauku krokas un savalda dižas krūtis, lai tas neizirst hlorētā ūdenī, lai neizbalo saulē. Labā ziņa ir tā, ka audums nav ražots no jēlnaftas, bet gan otrreiz izmantotām izejvielām.

Jana Simanovska, ķīmijas zinātņu doktore, biedrības “Ekodizaina kompetences centrs” vadītāja:

“Plaši izplatīts ir uzskats, ka uzņēmuma galvenais mērķis ir peļņa. Tomēr šobrīd aizvien vairāk runā par uzņēmumiem, kuru galvenais mērķis ir vērtība, ko tie rada, un pieredze rāda, ka šādi uzņēmumi izdzīvo arī ilgtermiņā. Swimbe ir viens no šādiem uzņēmumiem, kur mērķis ir tā radītā vērtība un ieguldījums vides problēmu risināšanā. Esmu ļoti priecīga, ka Laura mani ielūdza uzņēmuma padomē, jo priecājos dalīties ar savām zināšanām un man ir ļoti interesanti vērot, kā SWIMBE attīstās.”

Dot lietām otru mūžu

Nu jau visi ir dzirdējuši, ka pasaules okeānos izveidojušās platmasas atkritumu salas. Savu artavu šajā piesārņojuma lērumā dod zvejniecība: jau gadus 60 visi tīkli ir ražoti no neilona, un tad, kad tie savu laiku nokalpojuši, ir vietas, piemēram, Itālijā vai Norvēģijā, kur tos savāc no zvejniekiem atpakaļ un ražo audumu. Pārstrādei tiek nodoti arī no jūrām izvilktie t.s. spoku tīkli. Protams, būtu ideāli, ja Latvijā ražotu audumu no Latvijas ūdenstilpēs izceltajiem spoku tīkliem vai mūsu valstī salasītām PET pudelēm, bet pašreiz tas nenotiek. Šobrīd audumus no pārstrādātiem plastmasas atkritumiem ražo Taivānā, Kanādā un Itālijā, kur kausē attīrītus neilona zvejas tīklus, makšķerēšanas auklas, sintētiskos paklājus un PET pudeles, tad izvelk pavedienu un auž jaunu audumu. Valmieras uzņēmums ir izvēlējies iegādāties tikai baltas krāsas audumu, un tas ir labi, jo iepirkt dažādu krāsu audumu baķus būtu daudz nezaļāk. Tas arī dod iespēju katru izstrādājumu apdrukāt ar pasūtītāja izvēlētu zīmējumu vai krāsu. Piemēram, ja Ķiršu ģimene vēlas, visi var sapucēties peldkostīmos ar ķiršiem.

Laura Žukovska-Supe turpina: “Mēs testējām arī Kanādas audumu, tas bija labs, bet tālu jāved un jāmaksā liela ievedmuita. Taivānā ražoto audumu nemēģinājām, jo šajās valstīs nevar izsekot cilvēktiesību ievērošanai un arī būtu jāmaksā ievedmuita. Tā mēs palikām pie Itālijas auduma, jo starp ES valstīm preču kustība notiek ātrāk, piegādātājs sniedza plašu informāciju par ražošanas procesu un nav muitas maksājumu. Bet arī mūsu reģionā vajag domāt, kā atbalstīt biznesus, kas resursus lieto jēgpilnāk. Man žēl, ka audums nav ražots no Baltijas jūrā un ezeros savāktiem tīkliem. Mēs konsultējamies ar Pasaules dabas fondu un tehniskajiem nirējiem, kā veicināt tīklu izvākšanu no vietējām ūdenstilpēm; piemēram, Daugavā un Burtnieku ezerā šīs mantas netrūkst! Atkal igauņi mums ir priekšā: šogad viņi plāno tīrīt Peipusu un testēt, kā un kur pārstrādāt spoku tīklus. Lietuvā jau ir plastmasas kausēšanas un pārstrādes rūpnīca ar plašu piedāvājumu, kas pārstrādā arī šādus zvejas tīklus.”

Zaļā filozofija katrā vīlē

Vienmēr, kad cērt, tad skaidas lec un, kad šuj, – rodas atgriezumi. SWIMBE no tiem šuj auduma maskas, matu gumijas, pirms pandēmijas sīkās skrandiņas atdeva vietējai nevalstiskajai organizācijai, lai cilvēki ar invaliditāti tās izmantotu savos rokdarbos, kas tiek pārdoti labdarības veikaliņā. Kur tagad likt atgriezumus? Vietējais atkritumu apsaimniekotājs ZAAO tos var apglabāt poligonā, kas meitenēm ir nepieņemami, tāpēc tagad tiek meklēti citi risinājumi, piemēram, sadarbība ar Brocēnu cementa ražošanas rūpnīcu, kas varētu pieņemt atgriezumus elektrības un siltuma ražošanai. Eko diegus pagaidām atrast nav izdevies, jo peldkostīmu vīlēm jābūt izturīgām un elastīgām, un derīgie diegi nav sertificēti ar kādu eko sertifikātu.

Vismaz es nekad nebiju aizdomājusies, cik daudz mikroplastmasas nokļūst notekūdeņos veļas mazgāšanas laikā. Rosoties virtuvē, kad ik pa laikam miskastē jāizmet kāds plastmasas iepakojums, tādas domas šķiet bezjēdzīgas: ja katru dienu izmetu vismaz pārdesmit gramu plastmasas iepakojuma, kāpēc uztraukties par neredzamu mikrogramu sintētikas šķiedriņu kanalizācijā? Bet valmierietes nolēma analizēt arī šo problēmu! Ar Valmieras biznesa inkubatora atbalstu uzņēmums pasūtīja Latvijā vēl nebijušu mazgāšanas testu Latvijas Hidroekoloģijas institūtam, lai speciālisti izpēta, cik mikroplastmasas nonāk vidē no SWIMBE peldkostīmiem.

Pētījums ir publiski pieejams šeit

Tas, ka, mazgājot apģērbu no sintētikas, atdalās mikroplastmasa, ir zināms, bet tieši cik – pasaulē pētījumu praktiski nav. Īpaši atbildīgu cilvēku zaļās pašapziņas celšanai tiek tirgoti gan maisiņi, kuros ieliek mazgājamo apģērbu un tajos uzkrājas neredzamais piesārņojums, gan filtri veļas mašīnām.

Vai tiešām tāds maisiņš aiztur lielāko daļu mikroplastmasas? Izrādās – nē.

Ražotāji sola 86%, bet institūta veiktajā testā rezultāts bija 43% jeb puse no solītā. Atklājās, ka visvairāk mikrošķiedru, 56%, atdalās pirmajā mazgāšanas reizē, un tagad uzņēmums plāno iegādāties veļas mašīnu, pieslēgt tai speciālu filtru un visus ražojumus pirms nosūtīšanas izmazgāt mikrošķiedras uztverošajā maisiņā un plus vēl ar filtru izķert atlikušo daļu potenciālā piesārņojuma.

Par mikroplastmasas problēmu pasaulē vairās runāt, jo risinājuma pagaidām nav: plastmasu lielos apjomos ražo jau gadus septiņdesmit, gan attīrīšanas iekārtu, gan ūdenstilpju dūņas ir pilnas ar mikroplastmasu, to apēd sīkie ūdensdzīvnieki, un tālāk neredzamais piesārņojums migrē pa barības ķēdi līdz pat cilvēkiem. Izrādās, mikroplastmasa ir arī dzeramajā ūdenī. Latvijas Hidroekoloģijas institūts pēta piesārņojuma problēmas arī vairākos Latvijas ezeros, un Talsu ezers, kā jau pilsētas ezers, bija mikroplastmasas piesārņojuma līderis.

Kamēr nav peldsezonas, šuj arī maskas

“Covid mums ir nozadzis pērno gadu,” atzīst Laura, “robežas ciet, nestrādā SPA un baseini, nevar ceļot. Pašlaik peldkostīms nav tā pirktākā lieta. Tāpēc mēs šujam auduma sejas maskas. Esam sašuvušas simtiem masku, kur ārējais slānis ir no Itālijā ražotā auduma, bet iekšpusē – divi slāņi kokvilnas. Mazgājamās sejas maskas ir dabai draudzīgāks risinājums nekā vienreizlietojamās maskas.

Mēs savu zaļo ceļu bruģējam soli pa solim. Nākamais uzdevums, kas jāatrisina: iepakojums. Mēs vēlamies, lai tas būtu vai nu pārstrādājams, vai kompostējams. Latvijā vēl varam izlīdzēties ar kartona kastītēm vai nebalināta papīra aploksnēm, bet, ja laižam peldkostīmu uz citām valstīm, jārēķinās, ka iepakojums var samirkt vai saplīst. Mēs savu iepakojumu neapdrukāsim, tas nebūs rotāts ar dažādām bantēm un papīriem, jo tas viss tikai veicina atkritumu pieaugumu,” secina Laura.

Kopumā uz nākotni abas uzņēmējas raugās optimistiski un apņēmīgi: “Mēs ceram, ka ar laiku varēs nopirkt arī videi draudzīgus un izturīgus diegus un apģērbu furnitūru, ka auduma apdrukas krāsas būs ekoloģiskākas. Tajā pašā laikā mēs neizliksimies par zaļāku uzņēmumu, nekā patiesībā esam – sociālajos tīklos atklāti stāstām par savu darbu un izaicinājumiem. Kaut risināmo jautājumu vēl ir daudz, mēs noteikti turpināsim izmantot visu iespējami labāko, kas apģērbu ražošanā pašreiz ir pieejams!”

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds 

LVAF FOTO: logo
Uz augšu
Back