Noberztas kājas, traks vējš un viltīga stratēģija: cilpotāju piedzīvojumi vizbulīšu meklējumos

2. sērija

Prieks, ka, par spīti šaubīgajiem laikapstākļiem, visiem cilpošanas vēstnešiem tomēr izdevās godam tikt galā ar otrās spēles kilometriem un āķīgajiem uzdevumiem. Lasi tālāk, lai uzzinātu, kā viņiem gāja un kura ģimene izvirzījusies līderos.

Bebrenieši Zeltiņi jaunatklāj sava pagasta skaistākās vietas

“Kā mums gāja šoreiz? Nezinu, pie vainas bija lielais vējš vai kas cits, bet atkal sanāca noiet vairāk nekā prognozētos sešus kilometrus. Uzņēmām attālumu — kopā nocilpojām 8,22 kilometrus. 2. spēlē iegūtais rezultāts liecina, ka esam “Zaķi-cilpotāji”, savācām apmēram 70% punktu. Šoreiz uzdevumi šķita sarežģītāki, nācās vairāk izmantot papildiespējas, veltīt laiku diskusijām un informācijas meklēšanai telefonā,” Zeltiņi ieskicē 2. spēles kopsavilkumu.

Šoreiz ģimene izvēlējusies pirmās cilpošanas spēles beigās norunāto stratēģiju – devušies pastaigā pa Bebrenes pagasta centru. “Centāmies skatīties uz sava pagasta skaistākajām vietām ar viesu acīm. Atcerējāmies, kā pagājušajā gadā skaidrojām ceļu kādam šoferītim, kurš piegādāja būvmateriālus mūsu saimniecībai. Braucot cauri Bebrenes centram, viņš ik pa laikam jautāja:

— Kas tā par ēku pa labi?

— Kultūras nams, — atbildējām.

— Kas tā par ēku pretī baznīcai?

— Bebrenes muiža.

— Un tā lielā, dzeltenā māja?

— Profesionālās izglītības iestādes ēka."

Šoferītim tik ļoti iepatikusies Bebrenes pagasta centra gleznainā ainava, ka viņš jautājis, kas vēl te ir aplūkojams. Zeltiņi atminas, ka tas rosinājis pēcāk pašiem vēlreiz izbraukt šoferīša mēroto maršrutu. “Secinājām, ka dzīvojam ļoti skaistā vietā. Ikdienā jau tas ir pierasts, bet, pa laikam paskatoties no malas, atkal iemīlamies Bebrenē no jauna.

Pastaigas laikā tikuši apciemoti arī meitas Albertas mīluļi — JSK “Gaita” zirgi: “Tie uzreiz saskrēja tuvumā — tādi ziņkārīgi puikas. Mums Alberta vairākas reizes aizrādīja, ka jācilpo ātrāk, jo viņai taču drīzumā jādodas uz jāšanas treniņu.”

Cilpošanai izvēlētā diena bijusi ļoti vējaina, tomēr brīžiem uzspīdējusi saulīte. “Visi kopā kā komanda ar baudu staigājām, pildījām uzdevumus un vērojām Lieldienu dekorāciju rotā tērpto ciematu — tiešām skaisti! “Noķērām” īstu svētku sajūtu. Pa ceļam pamanījām arī, ka Bebrenes kultūras nama skatlogā kurpīšu kolekciju nomainījusi jauka vardīšu kolekcija. Jaunākais dēls Agris priecājās par atrasto pārsteigumu — zarā iekārtu koka zaķīti, kas paredzēts līdzņemšanai un krāsošanai.”

Zeltiņi teic, ka, atšķirībā no iepriekšējās spēles, šoreiz tiešām metuši cilpas, lai nostaigātu attiecīgos metrus un tiktu pie uzdevumiem. “Tiesa gan, vizbulītes mūsu pusē šoreiz vēl neatradām, bet ļoti ceram, ka nākamreiz būs jau krietni siltāks un tās būs kārtīgi saplaukušas. Vecākais dēls Roberts vairāk mīl bezceļus, tāpēc trešajā spēlē cilposim cauri Bebrenes mežiem — tur ir jauki iet, kad mežmalas zied.”

Ziediņu ģimenes cīņa ar nikno vēju un noberzto kāju

Dienā, kad cilpošanu bija ieplānojusi Ziediņu ģimene, paveroties pa logu, nācies secināt, ka laikapstākļi šoreiz nav pastaigai draudzīgākie. “Bija nepārprotama vēlme palikt iekštelpās un ieslīgt dīvāna skavās, tomēr sportiskais azarts ņēma virsroku — saņēmāmies, noķērām brīdi bez nokrišņiem un devāmies cilpot. Nolēmām, ja vējš kļūs pavisam negants, nāksim atpakaļ uz māju un cilposim apkārt tai,” smej Ziediņi.

Raitākai soļošanai viņi šoreiz devušies pastaigā, kā paši saka, “divkājaino ģimenes locekļu sastāvā”, mīluli Pogu atstājot pieskatīt mājokli. “Šoreiz izvēlējāmies izcilpot Ikšķili, tomēr vienā brīdī iemukām mežiņā, lai kaut uz laiciņu paslēptos no asā vēja.

Pastaigas laikā Ziediņi pilsētā pamanījuši jaunus putnu būrus: “Būri tādi pamatīgi, ar lielām "ieejām”. Nospriedām, ka, iespējams, mājiņas ir darinātas pūcēm, tomēr vēlāk noskaidrojam, ka šie būrīši paredzēti gaurām.”

Sākot otro spēli, uzņemties atbildību par spēles jautājumiem uzreiz pieteikusies meita Elīza. Ar līderes lomu viņa tikusi galā godam līdz pat trešajai lielajai cilpai, pie kuras konstatēts, ka brašā cilpotāja tikusi pie nepatīkamas pavasara kaites — tulznas. “Praktiski tobrīd vienu aktīvu spēles dalībnieku bijām zaudējuši, jo kāda vairs spēle, ja visas domas tikai par un ap noberzto kāju — nepalīdzēja pat samainīšanās ar mammu ar zābakiem. Tomēr bērns drosmīgi, lai arī lēnām, cilpoja līdzi līdz pat pēdējam jautājumam un tad gan lepni pameta mūs, pat nepievienojoties fināla bildei.”

Ģimene atzīst, ka izaicinājuma ziņā šis cilpojiens bijis grūtāks par iepriekšējo, jo papildus bija jāsacenšas pašiem ar sevi, ideālā variantā — jāpārspēj iepriekšējā spēlē iegūtais rezultāts. “Pildot uzdevumus, šoreiz jutāmies krietni pārliecinātāki nekā iepriekšējā reizē, tomēr ik pa brītiņam tāpat aizķērāmies ar atbildes noformulēšanu — kaut arī pareizo atbildi zinājām, nebijām pārliecināti par īsto atbildes formātu.”

“Ir gandarījums par visām atrisinātām lielajām cilpām, turklāt izdevās iegūt arī vairāk punktu nekā iepriekšējā cilpojienā, bet joprojām biedrojamies ar Zaķu cilti, tāpēc mums joprojām ir vieta izaugsmei un azarts turpināt spēli,” teic apņēmīgi noskaņotie Ziediņi.

Siguldieši Akmentiņi izvirzās līderos

Vizbulīšu cilpojumā laikapstākļi nav lutinājuši arī silguldiešus Akmentiņus. “Gatavojoties otrajai spēlei, manījām, ka aiz loga te saule spīd, te snieg, bet pēc mirkļa jau līst lietus. Visvairāk mūs biedēja izsludinātais dzeltenais brīdinājums un brāzmainais vējš — šī prognoze mums lika vairākkārt pārdomāt došanos otrajā cilpojienā,” atzīst Akmentiņu ģimene.

Vai laikapstākļi spēja viņus nobaidīt?

Šoreiz Akmentiņi izvirzījuši divus mērķus: pirmais — Siguldā sameklēt svaigi krāsoto šūpoļu karkasus, kas piefiksēti pirmajā spēlē; otrais — atrast vizbulītes, jo šīs spēles nosaukums taču ir “Cilpojam vizbulītēs!”. “Sigulda ir fantastiska pilsēta ar iespēju būt mežā jau pēc diviem gariem soļiem, tai pašā laikā nepazaudējot pilsētas elpu. Pateicoties tam, mūsu otrās spēles mērķi tika izpildīti par 100%, — atradām gan šūpoles, gan vizbulītes."

Siguldieši lepojas, ka turklāt pamanījušies arī pārspēt savu iepriekšējās spēles rezultātu. “Šoreiz esam no cilpotāju cilts “Lapsas un vilki”. Un ne velti, jo labi orientējāmies mežā, lai atrastu vizbulītes, kā arī šajā reizē bijām pietiekami viltīgi, uzlabojot rezultātu no 70% līdz 80%.”

Akmentiņi, izmantojot savu viltīgo stratēģiju, nu ir izvirzījušies vadībā un atzīst, ka ar nepacietību gaida nākamo spēles posmu “Cilpo ar putniem!”.

Uz tikšanos trešajā ģimeņu cilpošanas sērijā! Cilposim kopā!

Raksts tapis sadarbībā ar "Elvi" un "Cilpo.lv".