Zavadska: Latvijā pagaidām nav bijuši trombozes gadījumi pēc Vaxzervia vakcīnas saņemšanas (27)

Kā nosaka vakcīnu efektivitāti un iedarbīgumu?

Pirmsreģistrācijas posmā pēc visiem labās pētniecības prakses noteikumiem jābūt statistiski ticamam lielumam no visiem pētījumā iesaistītajiem cilvēkiem. Tāpēc parasti tie ir apmēram trīsdesmit, četrdesmit vai vairāk tūkstoši cilvēku. Pēc tam viņus sadala vienādi pēc visām citām pazīmēm: gan pēc vecuma, gan pēc visa pārējā, lai šīs grupas būtu vienādas un salīdzināmas. Un sadala divās grupās. Pēc tam viņi saņem vakcīnas. Pētnieki skatās, cik cilvēku pēc visu vakcīnas devu saņemšanas un laika, kad iestājas pilna aizsardzība, tomēr inficējas un saslimst.

Un tad ir jāskatās uz tā saucamo end point jeb efektivitātes mērķa kritēriju. Cik pacientiem, neskatoties uz to, ka viņi ir pilnībā vakcinēti, būs simptomātisks Covid.

Simptomātisks nozīmē, ka, pirmkārt, ir jābūt pierādītam vīrusam, un, otrkārt, parasti ir konkrēts simptomu kopums. Nākamais, ko skatās, ir tas, kā cilvēki saslimst. No pirmsreģistrācijas pētījumiem un kopumā, kā tam būtu jābūt saskaņā ar vakcinācijas principiem, mēs redzam: ja šie cilvēki saslimst, viņi slimo ļoti viegli. Kad visas līdz šim reģistrētās vakcīnas tika reģistrētas, mēs redzējām, kāds ir šis pirmsreģistrācijas iedarbīguma procents. Tas, kas ir jāskatās tālāk, visiem [potētajiem] pacientiem ir bijusi ļoti viegla slimības gaita, neviens nav bijis hospitalizēts, nevienam  nav bijusi nepieciešama kaut kāda terapija. Tā mēs mērām to efektivitāti un nosakām procentu.

Protams, vienlaikus visiem šiem cilvēkiem ar noteiktu regularitāti veic asins analīzes un skatās gan šūnu imunitāti, kāda ir pēc pirmās devas, nedēļu pēc pirmās devas, divas nedēļas un tā tālāk, gan antivielas.

Lai zinātniski ticami un objektīvi pamatotu antivielu skaitu un to  nozīmi, mēs lietojam parasti neitralizācijas reakciju un saistošās antivielas.

Tātad tās, kas ir funkcionējoši spējīgas satvert to vīrusu vai mikrobu, pret kuru mēs veidojam vakcīnu. Un arī [mēs nosakām], cik ļoti šīs antivielas sasaistās. Savukārt, lai vienkārši konstatētu faktu, ka antivielas ir vai nav, tur mums pietiek ar daudz vienkāršākām metodēm.  Bet mēs nevaram pateikt, cik no šīm antivielām būs funkcionējošas un tiešām darīs savu darbu.

Ja vienkāršie antivielu testi neparāda vakcīnas efektivitāti un arī nav korekts veids, kā spriest par organisma aizsardzību no vīrusa, kāds no tiem ir labums?

Infektologi vai mediķi vispār ļoti bieži izmanto antivielu testus, lai pateiktu, vai cilvēks vispār ir bijis kontaktā ar to infekciju. Mums arī tam vajag antivielu testus. Piemēram, bērniem ir šis multisistēmu iekaisuma sindroms pēc Covid. Pat ja viņam nav bijuši simptomi un viņam ir bijis kontakts [ar Covid slimnieku], mēs viņam nosakām antivielu testu un uzzinām, ka viņam ir bijusi infekcija. Pacientam nebija simptomu, bet viņam ir bijusi infekcija. Un tas mums ir svarīgs pierādījums.  

Kāda ir pēdējā informācija par Vaxzervia (AstraZeneca) saikni ar trombu veidošanos organismā?   

Trešdienas vakarā Eiropas Zāļu aģentūras (EZA) drošuma komiteja, kas izskata visus šos ziņotos gadījumus, sniedza savu gala slēdzienu uz doto brīdi.

Bija pietiekams pamats, lai izmainītu vakcīnas anotāciju un ieliktu tajā kā reto blakni šo trombozi, kas gan nav tā parastā tromboze.

Tā ir ļoti reta klīniska diagnoze, kas atgādina vienu citu, kas ir heparīna ierosinātā trombocitopēnija gan pēc klīnikas, gan pēc laboratorijas analīzēm. Bet šis ir atipisks sindroms, jo tie [vakcinētie] cilvēki nav lietojuši heparīnu.  

Cik reta ir šī blakne?

To patlaban pilnīgi precīzi nevar pateikt. Briti ir pateikuši, ka tas ir viens līdz divi gadījumi uz miljonu. Eiropai sanāk kā kurā valstī, bet kopumā apmēram viens uz simts tūkstošiem.

Cik smaga ir šī blakusparādība?  

Kā viņa aizies katram konkrētam cilvēkam, iepriekš nav iespējams prognozēt. Tā ir nopietna lieta. Tagad ir zināmi tie simptomi. Ja cilvēks šādus simptomus sajūt, viņš vēršas pie ārsta. Patlaban visi mediķi zina, kāda terapija ir jālieto. Ko drīkst dot un ko nedrīkst dot. Par to ir informētas visas ES dalībvalstis. Arī Latvijā, kad pirms Lieldienām tika definēts, kas tas ir, kāpēc tas ir un kā to vajadzētu ārstēt, klīniskās universitātes slimnīcas izveidoja algoritmu, kas tika izsūtīts visiem stacionāriem, jo šādi cilvēki vērsīsies tieši stacionārā.

Cik Latvijā ir šādu gadījumu? 

Latvijā nav neviens.  

Kādi ir parasti un kādi ir neparasti simptomi pēc AstraZeneca potes?

Parastie, ko mēs gaidām, ir paaugstināta temperatūra, drudzis, galvassāpes, kaulu laušanas sajūta, locītavu sāpes, slikta dūša, vemšana, pietūkums, apsārtums injekcijas vietā, nogurums, galvas reiboņi utt.

Neparasti simptomi ir, piemēram, ja nekustas viena roka vai pēkšņi nekustas viena sejas puse, vai ir kādi citi simptomi, ko mēs nesaistām ar konkrētai slimībai raksturīgiem simptomiem.

Te var minēt arī nepārejošu redzes dubultošanos. Vai hipertoniskā krīze cilvēkam, kas izpaužas svīšanā, samaņas zaudēšanā un tādās lietās. Tāpēc ir svarīgi saprast, vai cilvēkam tas notiek citas slimības dēļ, vai arī mēs varēsim to saistīt ar vakcīnu. Un tāpēc no visiem tiem ziņotajiem gadījumiem, kas tagad varētu būt ap astoņsimt, kā pēc tam noskaidrojies, lielākajai daļai cilvēku, kas ir bijuši hospitalizēti pēc vakcīnas saņemšanas, patiešām ir bijušas hipertoniskās krīzes vai citas, ar vakcīnu nesaistītas, veselības problēmas.  Un te ir diezgan svarīgi runāt par to, ka seniori ļoti satraucas [pirms vakcinēšanas]. Viņiem, iespējams, ir kāda hroniska slimība. Tad viņi visu nakti nav gulējuši, jo ir domājuši par to, ka ir jāiet uz poti. Tad viņi vēl vairāk satraucas, asinsspiediens uzskrien līdz diviem simtiem. Un to izraisījusi nevis vakcīna, bet trauksme vakcīnas dēļ.