Ko tikai, lasot grāmatas un vandoties pa kapiem, nevar atklāt. Rau, lasu, lasu nesen izdoto Daniila Harmsa dzejas krājuma tulkojuma priekšvārdu un pēkšņi uzzinu, ka tepat ap stūri Pokrova kapos guļ Harmsa tante Nataļja. Uz kapiem iet mani divreiz nav jāmudina, tāpēc, še, jauna kapu detektīva sērija.

Izcilā krievu absurda literatūras meistara Daniila Harmsa (Даниил Хармс, 1905–1942) akmens vaigs man vismaz pagaidām nav aizsniedzams. Sanktpēterburga ir tālu, un kuprī joprojām sēž pandēmija. Vienam no saviem mīļākajiem rakstniekiem tuvoties varu viņa grāmatās – turklāt gandrīz tikai tulkojumos, jo lasīt krieviski protu ar precīzi divi teikumi desmit minūtēs lielu ātrumu.

Nesen gan grāmatnīcā “Polaris” iegādājos izcilā krievu satīras meistara Mihaila Zoščenko stāstu krājumu “Zilā grāmata”. Pārdevējai septiņas reizes krievu valodā prasīju, lai parāda, kur ir Zoščenko, tomēr bez rezultātiem. Izrādās uzsvaru biju uzlicis uz uzvārda otro zilbi nevis kā pienākas – pirmo. Beigās jau tikām skaidrībā. Tagad sēžu mājās un burtoju. Grūti iet, bet izdosies. Mīļākie autori ir jālasa oriģinālā, vismaz jācenšas.

Daniila Harmsa “bībelītes”

Lai nu kā, labi, ka pasaulē ir Einārs Pelšs, Vasīlijs Voronovs un Haralds Matulis. Pateicoties viņiem, Daniila Harmsa daiļrade ir baudāma arī latviešu valodā un man nav tās visas absurdās šausmas jāburto krieviski. Jau latviski neko saprast nevar, kur nu vēl krieviski. Vispār dīvaini ir ar Harmsu – lasi, pilnīgi neko nesaproti, bet smiekli nāk tā, it kā cirkā sēdētu un klaunus skatītos.

Dīvains autors. Ne velti viņš reiz esot teicis, ka viņu interesējot tikai “blēņas”; tikai tas, kam nav nekādas praktiskas jēgas; dzīve tās nejēdzīgākajās izpausmēs.

3

Arī mani tas interesē, tāpēc Harmsa kompaktās grāmatiņas nēsāju līdzi kā mazas “bībelītes”. Vienmēr var atšķirt kādu vietu uz dullo un palasīt. Lūk, piemēram, taisni tagad gaidu vakcīnu gaitenī, sirds trīc, lai nomierinātos, izvelku 2007. gadā izdoto grāmatiņu, šķiru vaļā un lasu: “Tā nu reiz viens cilvēks gāja uz darbu, bet ceļā satika citu cilvēku, kurš, nopircis poļu batonu, joza mājup, ko nagi nes. Un tas, taisnību sakot, arī viss.” (Apgāds “Neputns”, tulk. Vasīlijs Voronovs.)

Daniils Harmss FOTO: Wikimedia Commons

Smieklīgi, bet pēc tam paliek skumji – cik gan traģikomisks ir viss mums apkārt. Daniils Harmss (Дании́л Ива́нович Хармс, 1905–1942) piedzima Sanktpēterburgā, bet nomira badā cietuma psihiatriskajā nodaļā, kur bija iekļuvis, simulējot vājprātu. Centās izvairīties no nošaušanas par negoda celšanu padomju valstij. Starp dzimšanu un nāvi bija, piekritīsiet, absurdākā un nesaprotamākā lieta visā kosmosā – cilvēka dzīve. Tajā spraugā tad nu arī saradās teksti, kurus tagad nēsāju sev līdzi kā mazu “bībelīti”. Pats nesaprotu, kāpēc nēsāju un lasu, pie tam slepeni atdarinu. Dzīve man nezināmā veidā liek to darīt. Cik traģikomisks un absurds ir viss mums apkārt.

“Zili brīnumi” Pokrova kapos

Ceļš uz Pokrova kapiem man ir kā solis vēl tuvāk Harmsam. Tur guļ Harmsa mātes Naģeždas Ivanovnas Koljubakinas māsa Nataļja Ivanovna Koljubakina. Zili brīnumi, teiksiet, nepietiek, ka mūsu pašu Rīgas klusajā centrā dzimusi un dzīvojusi Mihaila Bulgakova sieva Jeļena, pie Vecsaules baznīcas apglabāts Imanuela Kanta brālis Johans, bet arī paša Harmsa mātes māsa mūža mieru atradusi pieticīgajos Pokrova kapos.

Pat, ziniet, neticas. Neesmu liels slavenību cilvēks un nemēdzu dirnēt pie viesnīcas, kur atpūšas Krištianu Ronaldu, vai pie vaiga glaust plastmasas pudeli, kuru rokā turējusi Bejonse, tomēr ziņas par Harmsa mātes māsas kapu Pokrova kapos manās krūtīs uzjundī karstākās “Bītlu” fanes cienīgu saviļņojumu un milzu pagodinājumu, ka man, kapu detektīvam, tūliņ būs iespēja šo kapu atrast.

Cienīgi atveru Pokrova kapu vārtiņus no Senču ielas puses un dodos iekšā. Pavedienu man ir pietiekami. Viņas kaps, kā vēstīts vietnē “Latvijas krievi”, atrodas taisni blakus filoloģijas zinātņu doktora, Latvijas Valsts universitātes profesora (pēckara gados) Viktora Černobajeva kapam – zināmā virzienā un attālumā no brāļu kapiem.

Ar kapiem dažreiz ir kā ar sēnēm – piecas stundas nevari atrast, beigās izrādās, ka visu laiku deguna priekšā bija. Tā arī tagad. Staigāju, staigāju visas acis izskatu, lasu pieminekļus – kādi tik tur nav apglabāti! Bet Černobajevu vai Koljubakinu neredzu, sit kaut nost. Nodomāju, ka Harmss pats mani vazā aiz deguna, kā šajos pašos kapos reiz vazāja Eižens Finks. Beigās man pievienojas draudzene, kura momentā atrod Černobajeva kapu.

Saskābis eju klāt, augstprātīgi saku, ka pats jau sen redzēju, nav ko te jaukties kapu detektīva lietās. Sirsniņā gan grauž, ka tomēr pats neieraudzīju.

3

Bet, ko domā, blakus Černobajeva kapam nekādas Koljubakinas nav, kaut ar uguni meklē. Atkal ložņāju, atkal manī atdzimst kapu detektīva, uzvarētāja gēns. Cik labi, ka apkārt nav neviena cilvēka! Kaut slien telti un dzīvo nost klusumā un mierā, goda vārds. Domāju un meklēju, kad pēkšņi pašā degunpriekšā izlien krusts ar apdrupušu, ovālu plāksnīti. Uz tās lasāmi kārotie vārdi: Tетя Даниила Хармса / Колюбакина Наталья Ивановна / 1868 — 1945. (Daniila Harmsa tante Koljubakina Nataļja Ivanovna).

FOTO: Olga Tuča

Iestājas svētlaimīgs un cieņpilns miers kā ik reizi, kad izdodas atrast vajadzīgo gulošo. Daniils Harmss nu kļuvis teju ar roku aizsniedzams. Nepaies ne mirklis, kad stāvēšu pie Harmsa kapa Sanktpēterburgā, un nepaies ne desmit gadi, kad būšu izlasījis Zoščenko un varēšu ķerties klāt Harmsa sējumiem oriģinālā.

Rīdziniece Nataļja Koljubakina

Vai, mīļie, par Harmsu vien te dziedu, kaut apglabāta šeit taču ir Nataļja. Slavenība prātu sajauca. Tā reiz iekūlos visai neērtā situācijā ar kāda zināma mūziķa brāli. Kādā pasākumā iepazinos un pamanīju uzvārda un sejas vaibstu līdzību. Uzreiz, acis iepletis, noprasīju: “Vai tikai tu neesi tā un tā mūziķa brālis!” Saņēmis apstiprinošu atbildi, nelikos mierā, satraukti spalgā balsī teikdams: “Tavs brālis ir lielisks! Izcils cilvēks! Nebaidos teikt, ģēnijs!” Brālis manā priekšā tik lielu sajūsmu neizrādīja, māja ar galvu un tā. Pēc tam es, nedaudz atguvies un aptvēris nepieklājību turklāt, piesarkdams tumši lillā, izsaucos: “Oj, bet tu arī esi lielisks! Brīnišķīgs cilvēks! Ļoti cienu tevi!” Brālis uzsita man pa plecu un teica: “Viss kārtībā, draugs, esmu jau pieradis.”

Tā arī tagad – kamēr slavinu Harmsu, nemaz neapjaušu, ka daru to, stāvēdams “No Sanktpēterburgas cietumiem atbrīvoto sieviešu patversmes” vadītājas, ārkārtīgi izglītotās Nataļjas Koljubakinas kapa malā. Arī viņa bija filoloģe, tāpat kā Černobajevs, ar kuru viņa dzīvoja kaimiņos Puškinas pilsētā.

FOTO: Olga Tuča

1943. gadā no Puškinas pilsētas, kuru okupēja nacisti, Černobajevs, viņa mazgadīgā meita un Koljubakina tika nosūtīti uz Rīgu, kur Černobajevs darbojās Latvijas Valsts universitātē, Slāvu nodaļā. Černobajeva meita Olga atceras, ka Nataļja viņai vienmēr bijusi kā māte, un viņas nāve no infarkta 1945. gada 21. jūnijā viņai bija dziļš trieciens. Černobajevs savukārt nomira 1947. gada 9. janvārī.

Noslēgums

Esmu mājās, dzeru sarkanvīnu un lasu Mihaila Zoščenko stāstu oriģinālā, ik pēc dažām sekundēm lūgdams savai draudzenei - kuras dzimtā valoda ir krievu - skaidrot man nesaprotamās vietas. Brīžiem abi smejamies, jo, nu, Zoščenko ir smīdināšanas ģēnijs, kaut arī visiem viņa stāstiem spiežas cauri kaut kas tikpat traģikomisks un pat drūms kā Harmsa darbiem. Zoščenko visu savu dzīvi cīnījās ar depresiju. Harmss savukārt ar nabadzību, varu un, visticamāk, arī ne visai saulainu skatu uz dzīvi.

Ai, labāk rakstu nobeigšu kā Harmss stāstā “Gadījums ar Petrakovu”: “Redz, taisnību sakot, tas arī viss.”