Valkas pusē: “Luftwaffe” lidmašīna, citādas pilsdrupas un stāvus zemē ieraktie

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Divas pilsdrupas, kara laikā nodedzināta, bet aizvien vēl varena baznīca, ezers ar nogrimušu vācu “Luftwaffe” lidmašīnu un, iespējams, tīrākais gaiss Eiropā. Tas viss vienkopus atrodas divos gleznainos Valkas novada pagastos - Kārķu un Ērģemes. Turpat netālu - ala ar avotiņu, kas ducina kā pērkons.

Ja jūs aizrauj vēsture, leģendas, pilsdrupas un vispār noslēpumainas vietas, ir vērts mērot ceļu līdz Ērģemei (173 kilometrus no Rīgas) un ceļojumu sākt ar iespaidīgajām 14. līdz 16. gadsimtā celtajām Livonijas ordeņa pilsdrupām, kas ir valsts nozīmes vēstures un arheoloģijas piemineklis.

Zeme, kurā krituši tūkstoši

Patiesībā Ērģemes pils nav pils ierastā nozīmē - tā celta kā cietoksnis un bijis viens no Livonijas ordeņa atbalsta punktiem. Zīda kleitu čaukstoņu šīs pils mūri nav piedzīvojuši, to vietā akmens kāpnes dimdinājuši armijas zābaki, pieklusinātu sarunu vietā armijas komandas.

Pilī pārsvarā mitinājās nevis smalki kungi un dāmas, bet noskranduši un droši vien pēc dabas neganti un piedzērušies zaldātiņi, kuriem pakausī elpoja "kaulainā".

3

Pils ir iespaidīga: četru stāvu augstais pils ziemeļu tornis tiek atjaunots un jau ticis pie jauna jumta. Dodamies pils pagalmā, ko ieskauj biezi mūri no laukakmeņiem un dolomīta. Mūri savulaik bija 2,2 metru plati un spēja izturēt neskaitāmus ienaidnieku uzbrukumus. Vēstures gaitā kaujas te notika nepārtraukti - zobeni šķindēja, lielgabali dārdēja, zaldāti izkliedza lamas, gaisā virmojas dūmu un asiņu smārds. Pirmo reizi Ērģemes vārds rakstos minēts 1323. gadā, kad te sapulcējās Livonijas ordeņa vadība, lai lemtu par mieru ar Lietuvas Dižkunigaitiju. Sanāk, ka pēc diviem gadiem maijā Ērģeme svinēs 700 gadu jubileju.

FOTO: Jānis Škapars

Apkaime zīmīga ar divām īpaši nozīmīgām kaujām, kurās izšķīrās Latvijas un Igaunijas liktenis. 1560. gada 2. augustā notika Ērģemes kauja starp Livonijas konfederācijas karaspēku un Krievijas caristes karaspēku, kurā Livonijas ordeņvalsts faktiski tika iznīcināta. Kaujā tika sagūstīti vairāk nekā 150 bruņinieku ordeņa brāļu.

Ērģemes vecajos kapos ir atrasts stāvapbedījums bez galvas, kas liecina, ka karavīrus un vietējos ļaudis ieraka zemē un pēc tam tiem nocirta galvu.

3

Neņemos spriest, bet, manuprāt, šāds pasākums ir diezgan laikietilpīgs un ķēpīgs.

Otra slavenā kauja, ko dēvē par Omuļu jeb Hummeļu kauju, risinājās Lielā Ziemeļu kara laikā 1702. gada 18. jūlijā starp Šeremetjeva komandētajiem krievu dragūnu pulkiem un zviedru karaspēku. Zviedri cieta smagu sakāvi, un krievi ieņēma Ziemeļvidzemi un gandrīz visu Igauniju. Atkal tūkstošiem kritušo. Pēc kaujas Šeremetjevs Pēterim I vēstulē uzrakstīja: “Viss starp Rēveli un Rīgu ir izravēts.” Pastāv leģenda, ka zviedru karavīri pils mūros paspēja paslēpt armijas kasi.

Vispār jau Valkas novads nav tāds kā Edvarta Virzas dzejas rindās, ka „klusi snauž pie rāmās Pedeles”, bet visai kaujiniecisks. 1627. gadā, kad gāja vaļā poļu - zviedru karš, Valkā dzīvi palika vien četri cilvēki. Ne velti Valkas ģerbonī ir bruņinieka roka ar zobenu, bet Ērģemes bruņinieka ķivere. Nežēlīgas kaujas robežas tuvumā notika arī Otrā pasaules kara laikā. 90. gadus sākumā kāds vācietis par godu kritušā tēva piemiņai Omuļos uzstādīja piemiņas plāksni. Turklāt līdz pat 50 gadu vidum čekistiem neizdevās notvert mežabrāļus, kas slēpās apkaimes mežos.

Mazāk zināmā Ērģemes vēstures lappuse fiksēta Valsts meža dienesta 2011. gadā izdotajā grāmatā “Ziemeļvidzemes ainavas. Noklusētie stāsti”. Tā vēsta, ka Otrā pasaules kara laikā netālajā Rūķu ezerā iegāzusies notriekta vācu “Luftwaffe” lidmašīna ar visu pilotu, kas gājis bojā. Krītot lidmašīnai nolūzis spārns, kas padomju laikos sagriezts metāllūžņos.

20. gadsimta 50. gados vietējie puikas niruši ezera dzelmē, kur redzējuši lidmašīnas karkasu.

3

Gadu gaitā lidmašīna aizvien dziļāk iegrimusi ezera dūņās un, cik zināms, atrodas tur vēl arī šodien.

Pa koka laipām, kas vijas gar dīķi cauri senam parkam, dodamies uz baznīcas drupām, kas majestātiski paceļas virs apkārtnes.

FOTO: Evija Hauka

Nebūs melots, ja teikšu, ka tas ir viens no skaistākajiem dievnamiem Latvijā, lai arī no bijušās godības palikušas tikai drupas. Ja Dievs vispār kaut kur iegriežas, tad noteikti šeit. Kad baznīca celta, precīzi nav zināms, taču rakstos tā minēta 1568. gadā. Baznīca daudzkārt dedzināta un atkal atjaunota.

Pēdējais dievkalpojums te notika 1944. gada 14. septembrī.

3

Pēc dažām dienām baznīca nodega un vairs netika atjaunota. Baznīcas altārī atradās vācu gleznotāja Oto Donnera fon Rihtera gleznas “Kristus apskaidrošana” kopija, kas tika izglābta un atrodas Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes luterāņu baznīcā. Arī zvans tika izglābts un atrodas Valkas novadpētniecības muzejā.

FOTO: Evija Hauka

Kārķu detektīvs

No Ērģemes dodamies uz Kārķiem, kas slaveni ar īpaši tīru gaisu - saskaņā ar dažiem pētījumiem - tīrāko Eiropā un Latvijā jaunāko pili, celtu no 1912. līdz 1914. gadam. Savā laikā Kārķos viesojies pats Kārlis Ulmanis. 

Mūsdienās Kārķi ir labiekārtots, omulīgs ciems, kurā ir Tautas nams, pagastmāja, pasts, neliela estrāde un noslēpumiem caurvīta pagātne. 9., 10. gadsimtā Kārķos pārsvarā dzīvojuši igauņi, un vēl tagad daudziem kārķeniešiem ir igauniski uzvārdi. Pirmo reizi rakstītajos avots Kārķi minēti 1735. gada Veckārķu muižas revīzijas aktā, kurā teikts, ka muižā ir vairāk nekā 400 dzimtcilvēki. Tagad Kārķos ir ap 600 iedzīvotāju.

Bez šaubām, slavenākā vieta Kārķos ir Veckārķu pilsdrupas. Monumentālā celtne ar torni, kas ietiecas debesīs, manāma jau pa gabalu. Kā redzams, liktenis pili nav saudzējis.

FOTO: Jānis Škapars

Apkārtne aizaugusi ar krūmiem un apvilkta ar sarkanu lenti, kas liecina, ka grausta tuvumā nav droši. Izmetam līkumu apkārt reiz tik greznajai pilij ar 99 istabām, ko pagājušā gadsimta sākumā pēc arhitekta Otto Vildaua projekta kā medību un izpriecu pili cēla Rīgas pilsētas galvas Georga Armitsteda brālis Edgars.

Stāsta, ka būvdarbus pilī vadījis kalpa dēls Ansis Stupelis, kurš skolā bija mācījies vien dažus mēnešus.

3

Pils būvniecībai svītru pārvilka Pirmais pasaules karš. Īpašnieks Edgars Armitsteds emigrēja uz Vāciju. Pēc kara ēka piedāvāta vietējai valdei, bet toreiz vietējie nebija noskaņoti noņemties ar kungu mantu - neviens negribēja atjaunot pili. Tā nu pirmās Latvijas Republikas laikā pils tika izdemolēta, izjaukta un izpārdota būvmateriālos. Pils kāpnes esot aizvestas uz Rīgu un iemūrētas Augstākās tiesas ēkā. Pils fragmenti atrodami ne vienā vien apkaimes mājā. Tā vien šķiet, ka pirms gadiem pils pirmajā stāvā bijuši dzīvokļi, par ko liecina krāsns paliekas, vecas gultas un sadzīves priekšmeti. Kāpnes ved uz otro stāvu, pa kurām tā arī nesadūšojos uzkāpt. Šķiet, kuru katru brīdi kāds pils fragments var uzgāzties uz galvas.

FOTO: Evija Hauka

Senos laikos Kārķos bijusi vēl kāda muiža, kas piederēja Ērģemes pils īpašniekam Antonam de la Barrem. Kad Ērģemes pils tika nopostīta, de la Barre no kāda zemnieka atpircis māju Kārķos un ierīkojis tur rezidenci. No muižas atlicis vien Kučiera namiņš, būvēts 19. gadsimta sākumā. Tur esot dzīvojis kučieris, dārznieks, vešeriene. Tajā atradusies arī muižkunga suņu virtuve. Padomju gados namiņu apdzīvojis mednieku kolektīvs, bet tagad ēka ir privātīpašumā.

Mēs gribam aplūkot vienīgo Sedas upes alu, no kuras plūstošais avotiņš pavasaros “san kā bites”, bet reizēm no tā nāk pērkonam līdzīgas skaņas. Sedas upe reiz bijusi tik tīra, ka tajā mājojuši zilie vēži - izcila delikatese, bet vēl 20. gadsimta sākumā dzīvojušas upes pērlenes, kurās varēja atrast pērles. Stāsta, ka agrākos laikos pērļu bijis gana daudz. Vietējiem zemniekiem bija tās jāmeklē, cauru dienu brienot pa upi, lai atdotu cara galmam. Ziemeļu upespērlenes, ko sargā ne vien Latvijas likumi, bet arī Bernes konvencija, ir retākais mūsu upēs mītošais dzīvnieks. Tomēr šur tur Latvijas džungļos, kur cilvēki “savu kāju nesper”, ir mazas upītes, kur kaprīzās upespērlenes vēl dzīvo.

Nē, tās neiznīka tāpēc, ka upes kļuva netīrākas un pasaule sliktāka, - šoreiz pie vainas ir bebri, kuru dambji traucē pērlenēm, kam vajadzīgs tīrs, tekošs ūdens.

3

Lai redzētu šo šņācošo avotu, jādodas Naukšēnu virzienā. Netālu no upes sarkanā smilšakmens klintī iegrauzusies Spiģu ala, no kuras burbuļodams tek avots Rūceklītis. Taciņa uz avotu ir iestaigāta. Ala ir pusotru metru augsta un gandrīz 8 metrus gara. To aptver piecus metrus augsts atsegums, kurā atrodamas fosilo zivju atliekas.

FOTO: Evija Hauka

Ūdens ir dzidrs un salts. Pie upes ir labiekārtota atpūtas vieta, kurā tā vien kārojas uzsliet telti, aizmirst par civilizāciju, pienākumiem un pavadīt vakaru, meditējot pie ugunskura.

Uz augšu
Back