Nesenais G7 samits bija resursu izšķērdēšana. Ja pēc tā rīkošanas vispār bija nepieciešamība, tas labāk varēja norisināties virtuāli, tādējādi ietaupot laiku, loģistikas izmaksas un lidmašīnu emisijas. Savā būtībā G7 samiti ir pilnībā novecojuši. Politiskajiem līderiem jābeidz šķiest enerģija pasākumos, kas ir atrauti no mūsdienu globālās ekonomikas un noved pie deklarēto mērķu un to īstenošanai pieņemto mēru teju absolūtas nesavienojamības.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Kad G7 valstis (Kanāda, Francija, Vācija, Itālija, Japāna, Lielbritānija un ASV) 20.gadsimta 70.gados uzsāka ikgadējos samitus, tās joprojām bija dominējošie spēlētāji pasaules ekonomikā. 1980.gadā tās saražoja 51% no pasaules IKP, kamēr attīstības valstis Āzijā - tikai 8,8%. Taču 2021.gadā G7 valstis saražo tikai 31% no pasaules IKP, kamēr tās pašas Āzijas valstis nu jau atbildīgas par 32,9%.

G20 - kurā ietilpst Ķīna, Indija, Indonēzija un citas attīstības valstis - pārstāv 81% no ražošanas apjoma visā pasaulē. Šajā formātā līdzsvarojas attīstīto un attīstības valstu intereses. Tas nav ideāls, jo