Pk, 19.08.2022.

Otrās šķiras upuri. Sieviešu vardarbība pret vīriešiem, par kuru nerunā

Evija Hauka
, Nacionālo ziņu nodaļas žurnāliste
Otrās šķiras upuri. Sieviešu vardarbība pret vīriešiem, par kuru nerunā
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 39
Ilustratīvs foto
Ilustratīvs foto Foto: nevodka/Shutterstock

Ja uzzinām, ka vīrietis iesitis sievietei, mūsu reakcija ir viennozīmīgi nosodoša. Ja sieviete bijusi vardarbīga pret vīrieti, reakcija ir pretēja - “lupata”, “novedis tik tālu”. Tātad secinājumi ir savstarpēji izslēdzoši: vīrieša vardarbībā pret sievieti vainojams vīrietis un sievietes vardarbībā pret vīrieti arī vainojams vīrietis. Vīrietis - vardarbības upuris ģimenē aizvien ir tēma, par ko tikpat kā nerunā, galvenokārt tāpēc, ka vīrieši vardarbības faktu slēpj.

Vardarbība ģimenē. Pirmais, kas nāk prātā, dzirdot šo frāzi: tēvs sit bērnu vai ņirgājas par sievu. To apliecina arī Google meklētājs uz vārdu salikumu “vardarbība pret vīrieti” reaģējot ar kaudzi vadlīniju, pētījumu un rakstu par vīriešu vardarbību pret sievietēm: “Viņš pazemoja un noniecināja”, “Ja mīl, tad sit”, “Vēstule varmācīgam vīrietim” un tā tālāk. Dažādībai - Viestura Rudzīša “Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?”. Par sieviešu vardarbību pret vīriešiem tikpat kā nekas.

Vai Latvijā tā nav problēma?

Pameklējot angļu un krievu valodā, izrādās, ka sieviešu vardarbība pret vīriešiem ir aktuāla un tiek pētīta jau kopš 20. gadsimta 70. gadiem. Rietumu valstīs un arī Krievijā darbojas uzticības tālruņi un krīzes centri.

Ja ielūkojamies statistikā, vīrieši - upuri, salīdzinot ar sievietēm, patiešām ir ievērojamā mazākumā. Pētījumi Eiropas valstīs uzrāda, ka vīrieši veido trešo daļu no visiem sadzīves vardarbības upuriem. Arī Latvijā no vardarbības ģimenē cietušo vidū, kas nonākuši stacionārā, vīrieši ir apmēram trešdaļa. Labklājības ministrija savos ziņojumos gan akcentē, ka kopumā no vardarbības cietušo vīriešu skaits ir lielāks, tomēr proporcionāli sieviešu skaits, kuras cieš no vardarbības ģimenē, ir būtiski lielāks. Līdzīgi ir arī citās valstīs. 2019. gadā Vācijā 81% vardarbības ģimenē upuru bija sievietes, 19% vīrieši. Krievijā ap 14% vīriešu kļūst par ģimenes vardarbības upuriem. No sadzīves konfliktos nogalinātajiem pie austrumu kaimiņiem lielākā daļa ir vīriešu. Tomēr, ja policijas redzeslokā visbiežāk nonāk fiziskas vardarbības upuri, tad psiholoģijā vardarbība tiek traktēta plašāk, ietverot arī emocionālo un ekonomisko vardarbību. 2019. gadā Latvijā valsts apmaksātus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus saņēma vien 19 no vardarbības cietuši vīrieši, no tiem 13 bija cietuši no emocionālas vardarbības. Tikmēr šo pašu pakalpojumu izmantoja vairāk nekā 400 sieviešu, puse gadījumu bija saistīti ar emocionālo vardarbību.

Klusē un cieš

Speciālisti norāda, ka patiesā aina varētu būt citāda, ja vien vīrieši neklusētu un neslēptu vardarbības faktus. Upuru klusēšana nav pārsteidzoša, ņemot vērā, ka pasaules prakse liecina: tiesībsargājošās institūcijas uz vīriešiem lūkojas kā uz otrās šķiras upuriem. Paši vīrieši izvairās vērsties oficiālās iestādēs, uzskatot, ka vardarbības upura statuss ir apkaunojošs, un orientējas uz to, ka vīrietim savas problēmas jārisina saviem spēkiem.

“Ja par vardarbību pret sievieti tiek runāts daudz un plaši, vardarbība pret vīrieti paliek apslēpta. Par to uzzinām no neatliekamās medicīniskās palīdzības un kriminālās statistikas, ja traumu dēļ vīrietis nonāk slimnīcā. Ja miesas bojājumi nav dramatiski, vīrieši vardarbības faktu noklusē,” saka seksologs un pārmaiņu treneris Arturs Šulcs. “Vīrieši par vardarbību klusē, jo tā viņus stigmatizē.”

Plašāk raugoties, vīrieši vardarbībai vienmēr bijuši pakļauti vairāk nekā sievietes. Vīrieši kaujas uz ielas, dabū pa galvu šķērsielā, ja nonāk cietumā, viņus pazemo un iespējams izvaro. Vīrieši tiek iesaukti armijā, kur reizēm dienesta biedri viņus pazemo un sit. Vīrieši visbiežāk ir tie, kuri piedalās karadarbībā. Tomēr vardarbību šajos gadījumos pret vīriešiem vērš citi vīrieši.

Bet kā ir sievietēm - sievām, partnerēm, mātēm? Vai viņas ir maigas, "pūkainas", tīru nodomu vadītas, nevarīgas, trauslas kā porcelāna vāzes?

Nē, viņas mēdz manipulēt, šantažēt, pieprasīt, pazemot, ignorēt, sist traukus, cirst durvis, kliegt, jā, arī kauties.

Sieviete, kura sit

Sievietes ne tikai kļūst par vardarbības upuriem, bet arī pašas lieto vardarbību. Pētījumi dažādās valstīs uzrāda dzimumu simetriju vardarbības noziegumos sieviešu un vīriešu vidū. Viens no pirmajiem darbiem, veltīts vardarbībai ģimenē, ko realizē sievietes, ir Suzannas Šteinmetsas (Suzanne K. Steinmetz) pētījums 70 gadu beigās “Piekautā vīra sindroms” (The battered husband syndrome), kurā tika aplūkoti jautājumi, saistīti ar vīrieša upura izsmiešanu sabiedrībā un vīrieša latentās viktimizācijas problēmām ģimenē. Vēlāk sociologi Mjurejs Strauss (Murray Straus) un Ričards Gelless (Richard Gelles) veica pētījumu, kas apliecināja, ka sieviešu fiziskā vardarbība ģimenē ir tāda pati kā vīriešu, pat augstāka. Publikācijā “Sieviešu vardarbība pret vīriešiem kā sociāla problēma” Strauss uzsvēra, ka bez problēmas atzīšanas efektīvus profilakses pasākumus, lai mazinātu vardarbību ģimenēs, izstrādāt neizdosies. Viņš secināja, ka vardarbība ģimenē nav vienpusējs process, bet gan sievietes un vīrieša aktīvu darbību sarežģītas dinamikas rezultāts.

90. gadu beigās sociologi iezīmēja divu veidu vardarbību ģimenē - “parasto vardarbību” (common couple violence) un “patriarhālo terorismu” (patriarchal terrorism). Otrais vardarbības veids ir smagākas formas, un par tā upuriem kļūst sievietes. Turpretim parastās vardarbības gadījumos, kas raksturīgi lielai daļai ģimeņu, sievietes un vīrieši vienādā līmenī iniciē un un realizē salīdzinoši vieglas vardarbības formas.

ASV Justīcijas Departamenta pētījums gadsimtu mijā liecināja, ka sievietes 2,5 reizes biežāk izmanto nazi kā vardarbības instrumentu un sadzīves konfliktos vīriešus 2 reizes biežāk ievaino ar nazi vai smagiem priekšmetiem.

Kā sievietes motīvi minēti: bērnībā piedzīvota vardarbība, izdevīgs brīdis, lai atriebtos (vīrs ir alkohola reibumā vai aizmidzis), vardarbība kā veids, lai tiktu galā ar stresu, depresija, antisociālas personības iezīmes, nespēja pārvaldīt emocijas, vēlme dominēt, greizsirdība, sociālā izolētība, konflikti ar partneri. Liela daļa gadījumu, kad sieviete vērš fizisku agresiju pret vīrieti, notiek kopīgas alkohola lietošanas fonā. Ja kopumā sievietēm tomēr nav raksturīgi risināt problēmas ar fiziska spēka palīdzību, tad visā, kas skar emocionālo sfēru, spēku sadalījums ir proporcionāli pretējs.

Vārnas no debesīm tāpat vien nekrīt

“Vardarbības kontekstā mēs parasti runājam par vardarbību pret sievieti. Emocionālā vardarbība pret vīrieti no sievietes puses tikpat kā netiek apzināta. Tomēr ir teiciens “pagale viena nedeg”,” stāsta Arturs Šulcs. “Vardarbība vienmēr ir sērijveida, un tai ir plašs raksturs. Ja runājam par partnera vardarbību pret sievieti, būtu jāaplūko visa aina - cēloņsakarības, notikumi, kas bija sākumā, jo nereti vardarbīgās attiecībās vardarbnieks un upuris mainās lomām.” Šulcs skaidro, ka mijiedarbību problemātiskās attiecībās raksturo tā sauktais Karpmana trijstūris, kas nozīmē nosacītu lomu spēli ar trim personāžiem: upuris, vardarbnieks un glābējs jeb kontrolētājs. Būtiskākais, ka lomas var mainīties un visas trīs var izspēlēt viens cilvēks. Upuris var pārvērsties par varmāku, pēc tam par glābēju, pēc tam atgriezties upura situācijā un beidzot nonākt varmākas lomā. Turklāt šīs lomas var mainīties dažu minūšu laikā. Apzīmējums "Karpmana trijstūris" radās 1968.gadā, kad transaktīvās analīzes klasiķis Stefans Karpmans norādīja uz neapzinātu, visai izplatītu “spēli” cilvēku attiecībās.

Visprimitīvāk to demonstrē realitātes šovi un seriāli, kuros tiek rādītas cilvēku attiecības, bet patiesībā šāda shēma redzama ikdienā ik uz soļa.

Manipulatīvajā spēlē var piedalīties divi vai vesela grupa cilvēku, dažkārt lomu spēle ir maskēta, dažreiz cilvēks to izspēlē iekšējā dialogā.

“Upura loma ir izdevīga, to pavada sabiedrības līdzjūtība, atbalsts no dažādām organizācijām un valsts. Upurim ir lielas iespējas manipulēt, tāpēc šāds statuss ir salds un tīkams. Ir sievietes (un vīrieši), kas neapzināti meklē vardarbīgu partneri.

Ja tuvumā būs 97 normāli vīrieši, bet trīs ar vardarbīgām nosliecēm, sieviete ar mazohistisku raksturu izvēlēsies vienu no šiem trim.

Upuris nereti atražo vardarbību, respektīvi upura un vardarbnieka lomas ir savstarpēji papildinošas. Problēma ir tā, ka  vardarbība tiek aplūkota vienā dimensijā, par to netiek runāts kā par sistēmu. Kāpēc vīrietis ir kļuvis vardarbīgs? Varbūt sieviete ir patoloģiska kontrolētāja? Es neattaisnoju neviena veida vardarbību, bet ir svarīgi saprast, kā tā veidojusies, jo “vārnas no debesīm tāpat vien nekrīt”.

Sievietes ir tendētas ieklausīties savās emocijās un pēc palīdzības vēršas savlaicīgi. Turpretim vīrieši izvēlas neievērot emocionālo agresiju no partneres puses. Rezultātā cilvēks, cenšoties izvairīties no konflikta, riskē piekāpties līdz brīdim, kad jau pilnībā būs zaudējis savu dzīves teritoriju. Pastāvīgā atkāpšanās var beigties ar pašam cilvēkam negaidītu “sprādzienu”, kura laikā cietīs uzbrūkošā puse, tātad “trauslā” sieviete.

Kad agresors ir māte

Māte vēl dēlam tikai labu un vispār ir “svēta”. Tas ir stereotips, ko nav pieņemts apšaubīt. Tomēr agresors var būt vistuvākais cilvēks - māte, kas nespēj “atlaist” pieaugušo dēlu un, demonstrējot pārliekas rūpes, turpina kontrolēt, ierobežot, pazemot, izsmiet. Tā ir vardarbības forma, ko upurim ir grūti atpazīt, un visbiežāk cilvēks pie psihologa vēršas ar citām sūdzībām, līdz pamazām terapijas gaitā atklājas mātes vardarbība.

Ja pazemojumi, emocionāli aizskārumi ir ģimenes attiecībās, tad šis modelis, visticamāk, veidojies gan no viņas, gan viņa iepriekšējās pieredzes. Ja vīrietis paliek vardarbīgās attiecībās, tas nozīmē, ka viņš no šā stāvokļa kaut ko gūst. Varbūt vīrieša ciešanas un bezspēcības sajūtu pavada patīkamas emocijas, ko viņš izjuta bērnībā, kad māte viņu pazemoja, bet vienlaikus rūpējās, apģērba, pabaroja. Tātad pazemotības sajūtu pavada drošības un aprūpētības sajūta. Jebkurā gadījumā vardarbība ģimenē nav iespējama bez upura iekšēja, lai arī neapzināta, akcepta. Lai pret kādu tiktu vērsta vardarbība, cilvēkam iekšēji uz to “jāparakstās”.

Agresivitāte no sievietes puses var būt mēģinājums būt “uzvilktai”, “piepildītai”, atdzīvināt attiecības un, iespējams, vispār kaut ko just. Varbūt citā veidā viņa šajās attiecībās nejūtas kā sieviete. 

Agresijas forma var būt arī sievietes asaras: paskaties, cik tālu tu mani esi novedis!

Asarām piemīt tā sauktais dubultais vēstījums - no vienas puses, vīrietis grib pažēlot sievieti, no otras jūt, ka tā ir agresija. Psihologi norāda, ka sadomazohistiskās attiecībās ir simetrija - viens ir agresors, otrs piespēlē. Upuris cieš, bet viņa personības otra puse izbauda ciešanas.

Šķiršanās ne vienmēr ir izeja, jo, visticamāk, attiecībās ar citām sievietēm vīrietis ar mazohistisku raksturu atražos to pašu scenāriju - neapzināti uz agresiju ar savām darbībām provocēs pavisam cita rakstura sievieti, neaptverot rīkosies tā, lai viņu citi pazemotu, bet reāli no tā cietīs.

Izdedzinātā zeme

Ir vēl kāda vardarbības forma, kas paliek “aiz kadra”, saka Arturs Šulcs, Tā ir institucionālā vardarbība, kas tiek vērsta gan pret vīrieti, gan sievieti. “Kad ģimenē ir krīzes situācija - pāris šķiras - bērnu dalīšana ir kā mājas karš. Viens no vecākiem uzpērk bērnus ar dāvanām, otram ir labāks advokāts, un rezultātā tā ir kā lavīna, kas gāžas no kalna. Šķiroties cilvēki viens otram sarunā riebeklības, iesit pliķi. Tas ir slikti, bet dzīve ir dzīve un cilvēki reaģē emocionāli. Valsts institūcijām vajadzētu saprast, ka šajā gadījumā zaudētāji ir visi - ģimene, sabiedrība un, pirmkārt, bērni. Bet bāriņtiesa ir pašvaldības struktūra, kas tā vietā, lai krīzē nonākušai ģimenei piedāvātu konstruktīvu risinājumu un uzņemtos atbildību, producē formālismu - uzraksta slēdzienu, kuram no vecākiem pienākas lielākas bērnu aprūpes tiesības, otru vecāku atstājot beztiesīgā stāvoklī. Arī sociālais dienests nestrādā ar vecākiem, kas ir šķiršanās procesā un kuriem būtu vajadzīgs terapeitiska rakstura sociāli psiholoģisks atbalsts." 

Tikmēr vecāki deķīti stiepj uz vienu un otru pusi, līdz rezultātā bērnam viena vecāka pusē ir “izdedzinātā zeme” - viņam ir atņemti vecvecāki, brālēni, māsīcas.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu