Veselā saprāta protests (158)

Protesti nenoliedzami ir daļa no demokrātijas, kāda pastāv arī Latvijā. Tiesības paust savu pārliecību un brīvi par to izteikties ir ikvienam, kā arī par to netiek piemērotas nekādas soda sankcijas. Daudzi gan, cenšoties provocēt policistus un kārtības sargus, šķiet, ir aizmirsuši vai nav aizdomājušies, cik liela privilēģija tiem ir dota. Pavisam nesen pasauli pāršalca ziņas par Alekseja Navaļnija atbalstītāju protestiem Krievijā, kuri teju dažu stundu laikā tika nežēlīgi apspiesti. Vai protesti Baltkrievijā, kuri ilgst jau vairāk nekā gadu, kuriem vēl joprojām neredz galu, bet kuros pūļi katru reizi sastopas ar vardarbību. 

Tikmēr Aldis Gobzems un citi iniciatori cenšas cik spēka, lai pūli savaldītu. Cilvēku masās ir patiess spēks, līdz ar to ļoti skaidri iezīmējas, ka ne jau Gobzems vada pūli, bet gan pūlis Gobzemu.

Piemēram, pūļa kliedzieni pie Ministru kabineta ēkas bija dzirdami, pat atrodoties pie Brīvības pieminekļa, kamēr Gobzema runu, kurā viņš tik uzstājīgi visās dzīves problēmās vainoja valdību, varēja sadzirdēt, tikai pieejot viņam pavisam tuvu. 

Daudzi no tiem arī, šķiet, ir aizmirsuši, ko pats Gobzems solīja, pirms tika ievēlēts parlamentā pirmo reizi, un cik neveiksmīgi viņš centās izveidot valdību. Viņam izdevās atrast vainīgo - pašreizējo Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu. Vainīgs tāpēc, ka cenšas darīt savu darbu. Protams, esošajā sastāvā Ministru kabinetam ir gājis visādi, bet dīvaini gan, ka reālus risinājumus problēmām, par kurām tik aktīvi pats Gobzems iestājas, viņš nepiedāvā. Izskan tikai abstrakti solījumi: "Būšu tuvāk tautai, nevis tur aiz sētas [norādīdams uz Ministru kabineta ēku, kuru apsargā policijas darbinieki, tērpušies speciālo uzdevumu bruņojumā]."

Foto: Protesta akcija "Pret obligātu vakcināciju"

Te gan jādomā, cik tālu valdība, kuras vienīgais mērķis ir "būt tuvāk tautai", tiks? Un kā tāda valdība atrisinās, piemēram, samilzušās problēmas labklājības jomā, veselības aprūpē un visās citās sfērās. Solījumu vietā izskan tikai apvainojumi, cik slikti strādā esošā valdība. Cilvēki sajūsmā sauc līdzi. Izbrīnā jādomā, kam tieši tie sauc līdzi? Tas, ka valdības darbā ir problēmas, nav nekāds noslēpums. 

Tāpat protestos Gobzems aicināja gan sanākušos, gan mājās palikušos doties "Vislatvijas streikā", ja Ministru prezidents neatkāpsies no amata. Pūlis gavilēja un svilpa, un, stāvot tā vidū, nepameta doma: "Ko tagad?" Nerodas pārliecība, ka starp pašiem sākušajiem ir vienprātīgs atbalsts visam Gobzema sacītajam. Šobrīd vērojamā vispārināšana atsevišķās grupās gan ir diezgan amizanta, proti, pieņemt, ka tāpēc, ka daļa sabiedrības atbalsta vienu ideju, pavisam noteikti visa pārējā sabiedrība tai piesliesies. 

Protestos arī tiek apsaukti Latvijas žurnālisti, pat rādīts ar pirkstu uz klātesošajiem mediju pārstāvjiem, kuru mērķis ir atainot protestus, kliedzot: "Tautas nodevējs!" Diezgan ironiski, ņemot vērā: ja protesti netiktu atspoguļoti, šis medijs tiktu lamāts vēl rupjāk. Pārņem bailes.

Pēdējā laikā Latvijā noris asas diskusijas par vārda brīvību, bet kur paliek mediju un preses brīvība?

Protestu iniciatori raida tik daudz naida to virzienā, ka žurnālisti savā starpā dalās ar stāstiem par to, kā tiek vajāti sociālajos tīklos vai pat fiziski izsekoti. Vai tā ir realitāte, kādā Latvijā vajadzētu dzīvot? 

Cilvēkiem ir ļauts un pat vajag iestāties par to, kam viņi tic. Tomēr šajā procesā nedrīkst aizmirst par to, ka ne visi varbūt tic vienam un tam pašam mērķim. Demokrātija ir spēja rast kompromisu. Šeit gan cilvēki to nevēlējās. It kā kompromisu neviens nebūtu piedāvājis. Lai gan tā nav - ir bijuši vairāki mēģinājumi, tomēr vairums izvēlas akli pieturēties pie saviem uzskatiem. Tik daudz tiek diskutēts par sabiedrības šķelšanu un dalīšanu, ka pati tauta ir aizmirsusi, ka ne jau valdība vai politiķi to šķeļ, bet gan tā pati. 

Iekšējās pretrunas un nesaskaņas pastāv visās kopienās, un tas nav nekas unikāls, ka sabiedrības grupām ir domstarpības. Taču ir absurdi apgalvot, ka tiek ierobežota, piemēram, vārda brīvība, un vienlaikus vajāt medijus. Ir liekulīgi tikai visu laiku atkārtot to, ko grib kāds viens konkrēts indivīds, tajā pašā laikā neņemot vērā, ko vēlas kāds cits. Sabiedrībai jāpastāv par kopību.

Un, nē, kopība nenozīmē, Gobzema vārdiem, "būt pie tautas un nevis aiz sētas", bet kopība nozīmē spēt rast kompromisu laikā, kad no tā ir atkarīga valsts labklājība un nākotne. 

Foto: Protests "Pret obligātu vakcināciju" nakts gaismās