Sākotnēji apsūdzētajam apsūdzība celta par Krimināllikuma 117.panta 2.un 9.punktā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, proti, par to, ka viņš izdarīja citas personas tīšu prettiesisku nonāvēšanu mantkārīgā nolūkā, apzinoties, ka cietusī atradās bezpalīdzības stāvoklī.
Apelācijas instances tiesa, izskatot lietu 2020.gada 4.jūnijā, izslēdza kvalificējošo pazīmi - bezpalīdzības stāvoklis, proti, no apsūdzības izslēdza Krimināllikuma 117.panta 2.punktu un atzina apsūdzēto par vainīgu pēc Krimināllikuma 117.panta 9.punkta, nosakot sodu - brīvības atņemšana uz 15 gadiem un probācijas uzraudzība uz 2 gadiem.
AT atzina, ka, izslēdzot no apsūdzības kvalificējošo apstākli, bet neizvērtējot minētā apstākļa izslēgšanu, nosakot apsūdzētajam sodu, tiesa bija pārkāpusi soda noteikšanas vispārīgos principus.
Jau sākotnēji izmeklējamā nozieguma viena no galvenajām versijām bija, ka slepkavība izdarīta mantkārīgā nolūkā un tā nav saistīta ar sievietes kādreizējo profesionālo darbību. Veicot vērienīgus izmeklēšanas pasākumus un pārbaudot lielu informācijas daudzumu, šī versija apstiprinājās. Noskaidrots, ka slepkavība izdarīta sievietes mājā un līķis aizvests uz Saulkrastu novadu.
Vēlāk atklājās, ka sieviete par Kadiķi jau bija sūdzējusies policijā un informējusi, ka no viņa saņēmusi nāves draudus.
Internetā pieejamā publiskā informācija par 1932.gadā dzimušās Lozes darbību prokurores amatā nav visai plaša, tomēr mediji vēstīja, ka viņas lietvedībā bija, piemēram, genocīdā apsūdzētā bijušā Valsts drošības ministrijas vecākā operatīvā pilnvarotā Iļjas Mašonkina krimināllieta. Tiesa 2006.gadā nolēma izbeigt procesu pret Mašonkinu, jo viņš atzīts par nepieskaitāmu.