Ja baidīsies - nemācīsies! Psihiatrs par to, kā palīdzēt bērniem atsākt skolas dzīvi

Nav noslēpums, ka pirmās klases vai kārtējā mācību gada sākšana parasti vienmēr ir saistīta ar stresu. Taču pašlaik pandēmijas laikā un jauno noteikumu kārtībā šis stresa līmenis ir krietni augstāks.

Un, ņemot vērā, ka radusies situācija ir kaut kas pavisam jauns, nepiedzīvots, saistīts ar dažādiem ierobežojumiem, sabiedrības šķelšanās uzskatu dēļ arī rada papildu stresu, tad pašlaik par dabisku mieru runāt nebūtu vietā.

Par to, kā šajā laikā jūtas skolēni un kā mums saviem bērniem palīdzēt, mums pastāstīja ārsts - pieaugušo un bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.

Vai bērni šobrīd vispār vēlas atgriezties skolas solā? 

Gunārs Trimda: Konsultējot vecākus ar bērniem – ja klase ir draudzīga, daļa bērnu vēlas atgriezties skolā un atsākt mācības, tomēr

lielākajai daļai bērnu 1.septembris rada nemieru, trauksmi un bailes.

Interesanti, ka bieži vien vecāki par 1.septembri satraucas daudz vairāk nekā pats bērns. Protams, ņemot vērā, ka saikne ar vecākiem - īpaši pirmskolas vecuma bērniem - ir samērā cieša, var teikt, ka bieži vien tas ir vecāku radīts satraukums, nevis bērna. Bērni dažādu iemeslu dēļ nereti jūtas atbildīgi par to, kā jūtas pieaugušais, tādēļ vecāku miers un paļaušanās lielā mērā ietekmē to, kā bērns jutīsies, sākoties skolas gaitām.

Te iederas teiciens: "Neaudziniet bērnus, audziniet sevi!’’

Tas nav viegli - darbs mūža garumā. Kādi būtu jūsu ieteikumi pirmklasnieku vecākiem?

Gunārs Trimda: Pieaugušie var 1.septembri mēģināt uztvert vieglāk. Tas, ka bērns negrib iet uz skolu, nepadara viņu par nelaimīgu, ievainojamu vai stresa nenoturīgu. Bērns vienkārši negrib. Kā pieaugušie mēs varam tam vienkārši just līdzi. Varam arī atcerēties to, kā paši savulaik jutāmies, tuvojoties šim zinību perioda datumam. Arī pieaugušā vecumā nav viegla pirmā darba diena pēc atvaļinājuma vai svētku perioda.

Bet iet uz skolu vajag. Gluži tāpat kā uz darbu. Un pie šī "vajag" bērni parasti pierod, protams, ne bez skaļām nopūtām, pretī runāšanas, niķiem, bet pierod! 

Jārēķinās, ka būs nepieciešams ilgāks laiks, lai iešūpotos jaunajā dzīves kārtībā, lai pamostos, paēstu brokastis, nomazgātos, saliktu skolas somu.

Kā šajā laikā mācībās sokas grūtā pubertātes perioda  - vidusskolas vecuma skolēniem? 

Gunārs Trimda: Visgrūtāk attālināti mācīties ir sākumskolas vecuma bērniem, nedaudz labāk pielāgojas vidusskolas vecuma jaunieši. Vispār pusaudžu vecumam pienākot, jo īpaši tagad, var teikt, ka psihiskai veselībai galvenās tik ļoti nav mācības, bet gan tikšanās ar vienaudžiem. Socializācija. Tam ir jāpievērš liela uzmanība -

vecākiem nevajadzētu likt kādus šķēršļus tam, ka pusaudzis pēc skolas vēlas tikties ar saviem vienaudžiem.

Mācības ir notikušas attālināti vairākus mēnešus, un atgriešanās skolā nenoliedzami radīs bērnos lielāku vai mazāku trauksmi. Kā palīdzēt skolēnam adaptēties jaunajos epidemoloģiskajos apstākļos? 

Gunārs Trimda: Vispirms jau vienkārša saruna ar savu bērnu par to, kā viņš jūtas šajā laikā, un par to, kas ir tas, kas bērnam rada nepatīkamās sajūtas.

Svarīgi ir nenoliegt emocijas, lai kādas tās būtu.

Svarīgi ir censties ar cieņu un pietiekamu uzmanību izturēties pret bērna emocijām un domām un izskaidrot notiekošo: ’’Tu tik ļoti baidies saslimt. Ļauj, es tev izstāstīšu, kas ir jādara, lai mēs varētu pasargāt sevi un viens otru.’’

Var pajautāt, ko pats bērns jaunu ir dzirdējis par šo pandēmiju. Uzmanīgi klausieties, ko saka bērns, runājiet paši un atbildiet uz jautājumiem, ja bērns tos uzdos. Vārdi ‘’pandēmija’’, ‘’vīruss’’ mums, pieaugušajiem, var šķist samērā saprotami, bet bērns šajos vārdos var saklausīt un just milzīgu apdraudējumu.

Vecāks var censties ārēji būt mierīgs, bet bērns tāpat jutīs to, ko jūt vecāks. Bērnam ir svarīgi saprast, ka uztraukties, just nemieru ir dabiski.

Esiet ar bērnu godīgi, pastāstiet par to, kādas pārmaiņas, piesardzības pasākumi būs jāievēro.

Iedomājieties, ka bērniem nepavisam nav viegli  ievērot vēlamo distanci, tiekoties ar klasesbiedriem, draugiem un skolotājiem.

Painteresējieties, kuru draugu no skolas un kāpēc bērns visvairāk vēlētos satikt, kuru klasesbiedru vēlētos uzaicināt pie sevis uz mājām. Der padomāt arī par kādām citām iespējām satikt draugus.

Kā vēl varam atbalstīt sava bērna veselību un labas sekmes skolā?

Gunārs Trimda: Sakiet bērnam, ka runāt par savu satraukumu par radušos situāciju un dalīties ar sajūtās ir noderīgi un rada zināmu atvieglojumu.

Bērniem patiks rotaļīga gaisotne, veicot piesardzības pasākumus. Esiet radoši – piemēram, mazgājot rokas, var kopā padziedāt kādu dziesmu vai veikt kādus deju soļus. Tad šie piesardzības pasākumi neradīs tik daudz baiļu. Paskaidrojiet arī, ka vīrusa daļas pilienu veidā var palikt uz dažādām virsmām un rokām un nav redzamas, tāpēc rokas dezinficēt ir svarīgi.

Kad bērni sapratīs, cik tas ir svarīgi, tad tas pamazām kļūs par ieradumu.

Vajag vairāk piedāvāt radošas nodarbības – spēles, zīmēšanu. Protams, ka mājsēdes laikā gribot negribot tiek vairāk spēlētas datorspēles. Noderīgas būtu datorspēles, kurās ir jākustas, - deju soļi, kuri parādās datora ekrānā u.c.

Parādiet bērnam, ka šķaudot vai klepojot muti vajag aizsegt elkoņa iekšējo virsmu. Tāpat svarīgi ir, lai bērni vecākiem pateiktu, ja ir klepus, grūtības elpot vai sajūta, ka ir paaugstinājusies ķermeņa temperatūra.

Jāņem vērā arī adaptācijas laiks, kas parastos apstākļos ilgst 3 mēnešus.

Nevajag būt pārlieku prasīgam pret bērnu, gaidīt kādus tūlītējus rezultātus. Nevajag teikt: ‘’Hmm, vēl nav pirmais septembris, bet tu jau slinko!“ Tas neradīs motivāciju mācīties.

Vispār skolā un mājās vēlams mazāk runāt par atzīmēm un panākumiem. Bērnam vajag ‘’telpu’’, kurā viņš vienkārši satiekas ar klasesbiedriem, smejas, sarunājas, stāsta, kā pagāja diena.

Svarīga ir tieša uzmanība: "Kā tev klājas tagad? Kā jūties?’’ Vairāk sarunu, prieka, atbalsta. Tur, kur ir nedroši, bailīgi – bērns nemācīsies.

Te var pieminēt arī apstākli, ka stress imunitāti pazemina, bet prieks un smiekli imunitāti paaugstina. Ir arī tāda smieklu terapija, kuras laikā ne tikai uzlabojas imunitāte, mazinās trauksme, bet izdalās t.s. laimes hormoni – endorfīni, serotonīns, dopamīns.

Daļa bērnu mācības turpinās attālināti. Kas pozitīvs, mācoties attālināti?

Gunārs Trimda: Ir daži aspekti. Pirmkārt jau parādās iespēja plānot savu laiku, izlemt, ko un kad bērns darīs, cik daudz laika veltīs kādam mācību priekšmetam, nevis sēdēs klasē ‘’ķeksīša pēc’’. Protams, tas ir iespējams tikai tad, ja labi attīstīta atbildība par savu rīcību un gribasspēks.

Otrkārt, iespēja, ka bērns var mācīties savā noteiktā tempā. Ja ir iespēja ierakstīt kādu daļu mācību materiāla, tad to pēc vajadzības var apstādināt vai patīt atpakaļ, kad vajag. Šī iespēja mazina trauksmi.

Vēl stundu laikā klasē bērni mēdz kautrēties pajautāt skolotājam, ja ko nav sapratuši, sadzirdējuši vai paspējuši pierakstīt, konspektēt, bet attālināti to spēj. 

Nu un pieejamība - piemēram, bērni ar invaliditāti, sportisti, vai retāk - bērni, kurus vecāki sev mēdz ņemt līdzi komandējumos, var iegūt informāciju vajadzīgā apjomā.

Lai priecīgas pirmais septembris un sekmīgs nākošais mācību gads!