Psihiatrs: atbildīgu autovadītāju var ģimenē izaudzināt jau kopš bērna kājas

FOTO: Shutterstock, Gunāra Trimda personīgais arhīvs/Denis Oleynik

Atbildību ir teju neiespējami noķert aiz astes un izlikt visu apskatei un vērtējumam. Kā stāsta psihiatrs, atbildības izjūta katrā no mums tiek pakāpeniski ieaudzināta jau bērnībā un lielu lomu te spēlē mūsu vecāki vai līdzcilvēki. Kā tad īsti vecāki var bērnā ieaudzināt veselīgu atbildības izjūtu vai gluži pretēji, to neapzinoties degradēt? Un kā tas spēj ietekmēt bērna kā nākamā autovadītāja braukšanas manieri un uzvedību satiksmē? Par to mums pastāstīja ārsts - pieaugušo un bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.

Kāda ir jūsu definīcija terminam "atbildības izjūta"? Kas īsti ir atbildība?

Gunārs Trimda: Ziniet, atbildība, emocijas un tuvība ir cieši saistītas savā starpā. Tāpēc par tām būtu jārunā vienkopus. Kas padara emocijas tik nozīmīgas? Kāpēc emocijas var būt tik neizturamas vai arī viegli un patīkami pārdzīvojamas? Te tad arī parādās jēdziens atbildība, kā mēdz teikt, "atbildības smagums", "uzņēmās atbildību" vai gluži pretēji - "novēla atbildību no sevis". Var teikt, ka atbildība ir tā, kas mūsu psihiskās pasaules emocijām un pārdzīvojumiem piešķir šo nozīmīgumu.

Atbildība ir kā “Higsa bozona’’ daļiņas, kas veido šo nozīmīgumu, bet līdz pat šim brīdim paliek netveramas un spriest par to var, netieši vērojot "post factum".

9

Kāpēc tuvība atbildības jēdzienā ieņem tik svarīgu vietu?

Gunārs Trimda: Iedomāsimies vecāku un blakus viņam bērnu, kurš pēkšņi sāk izrādīt kādas spēcīgas emocijas, piemēram, skumjas, prieku, vilšanos, laimi. Vecāks, ja vien viņam nav kādi organiski smadzeņu bojājumi vai depresija, parasti atsauksies uz bērna emocijām un līdzpārdzīvos. Un te vieta jautājumam: kad vecāka līdzpārdzīvojums būs nozīmīgāks - ja tas ir viņa bērns vai kāds svešs bērns, par kuru vecāks īsti neuzņemas atbildību? Tātad, jo lielāka atbildība, jo nozīmīgāks būs līdzpārdzīvojums. 

Tuvas attiecības ir tādas, kurās ir vienpusēja vai abpusēja ietekme, kas ir saistīta ar atbildību. Tās ir otrā cilvēkā radušās izmaiņas, kuras nāk kopā ar atbildību par tām.  Tas nozīmē, ja es varu lielā mērā ietekmēt otru, piemēram, ar darbiem, vārdiem, savu klātbūtni, un uzņemos par šo ietekmi un pārmaiņām, kuras radušās otrā, atbildību, var teikt, ka šajā brīdī mēs esam tuvi.

Un tas notiks arī pretēji? Ja es neuzņemšos atbildību vai nespēšu ietekmēt savu bērnu – zudīs tuvība ar tām izrietošajām sekām?

Gunārs Trimda: Jā. Piemēram, ja es viņam saku, kaut ko daru, un viņš nereaģē, tātad tuvības nav. Interesanti, ka arī pretējs process - kad otram tiek uzvelta atbildība par to, kas notiek ar mani -, nesniedz tuvības sajūtu. Tas drīzāk nozīmē, ka ir tikusi zaudēta kontrole pār paša psihoemocionālo stāvokli. Ja otrs nepiekrīt spēlēt spēli "uzņemies atbildību par mani", radīsies vientulības izjūta un par tuvību vairs nevarēs būt ne runas.

Ko nozīmē būt atbildīgam?

Gunārs Trimda: Būt atbildīgam nozīmē spēju patstāvīgi pieņemt lēmumus un rīkoties. Patstāvība ir sistēma, kurā ir daudz noderīgu un nozīmīgu iemaņu un vērtību. Ar tādu cilvēku būs vieglāk un komfortablāk būt kopā, veidot attiecības.

Kā atbildību ieaudzināt savos bērnos?

Gunārs Trimda: Bērnam vajadzētu saprast, ka

atbildība rada pārliecību par saviem spēkiem, iespējām rīkoties dažādās dzīves situācijās. Bērnam ir svarīga sajūta, ka viņš ir nozīmīgs šajā pasaulē un spēj tajā ienest pārmaiņas.

9

Protams, vecākiem jāsāk pašiem ar sevi. Bērns labi jūt, ievēro to, kā vecāki izturas paši pret sevi un otru, pilda solījumus un attiecas pret saviem pienākumiem

Bērna spēja būt atbildīgam ir tiešā veidā saistīta ar to, kādā mērā pieaugušais viņu atbalsta un vada.

9

Nedarbi un bērna atbildība. Kā labāk vecākiem reaģēt?

Gunārs Trimda:  Jā, tie ir svarīgi brīži. Ja, piemēram, bērns ir sasitis krūzīti vai izlējis pienu, nevis vecākiem sakopt vai lamāties, bet vienkārši būt blakus: “Tas, kas notika, nav nekas briesmīgs, sakopsim, palīdzi man, lūdzu.” Tad bērns nejutīs bailes un viņam nebūs arī vajadzības melot.

Vai uzliekot bērnam mājas pienākumus, ieaudzini atbildības izjūtu?

Gunārs Trimda: Vecāki noteikti var padomāt, kā mājas darbus darīt viegli rotaļīgā gaisotnē, lai bērns neuztvertu savu ģimenes pienākumu kā smagu nastu. Sākot skolas gaitas, rīta agrumā var pajautāt: "Kas vēl būtu jāizdara, lai varētu sākt brokastot? Hmm, šķiet, ka mēs esam kaut ko aizmirsuši, skolas soma ir tik viegla… iespējams, ka te būs pabijusi kāda pele-zaglīte!"

 Vēlos teikt, ka uzdevums ir iemācīt bērnam uzņemties atbildību par saviem pienākumiem, uzturot vieglu, nepiespiesti rotaļīgu gaisotni. Svarīgi ir radīt psiholoģiski komfortablu vidi.

9

Kādi ir lielākie klupšanas akmeņi, kas varētu kaut kā degradēt bērna atbildības izjūtu?

FOTO: shutterstock.com

Gunārs Trimda: Vecāki, kuri ir tendēti visu kontrolēt, nespēj radīt apstākļus, kuros bērns varētu kļūt pastāvīgs un atbildīgs. Atceros kādu māti, kura no bērna nenolaida ne aci un brīnījās, kāpēc bērnam nav intereses par mācībām. Kāda var būt interese apgūt zināšanas, ja katrs bērna solis tiek stingri uzraudzīts. Tādējādi bērns pamazām iemācās būt bezpalīdzīgs un gaidīs, ka viņa vietā otrs visu izdarīs.

Bērnam ir svarīgi sajust, ka viņam ir ne tikai sava fiziskā (sava istaba vai stūris), bet arī sava psiholoģiskā telpa, kurā viņš var augt un attīstīties. Tad bērns var izdarīt savas pastāvīgās izvēles. Savukārt kontrole ieliek bērnu situācijā, kurā nav izvēles.

9

Arī kaunināšana un vainošana bērnam rada sajūtu, ka viņš ir slikts un nevērtīgs. Šīs sajūtas (esmu slikts un nevērtīgs cilvēks) traucēs uzņemties atbildību par sevi un apkārtējiem. Tad cilvēks var justies vainīgs bezmaz vai par visu, kas notiek pasaulē.

Protams, vecāki nereti uzliek par daudz atbildības, piemēram padarot par aukli jaunākajam vai uzliekot kādu citu no daudzajām lomām, kas ātri vien bērnu ieved neirozē, jo šī nasta ir par smagu.

Vai slavēšana veselīgi veido atbildības sajūtu?

Gunārs Trimda: Par padarīto noteikti ir svarīgi bērnu slavēt, bet ne uzlikt kādu zīmogu, piemēram "labākais trauku mazgātājs’". Slavējot vajag pievērsties padarītajam soli pa solim, piemēram: "Vakar bija ļoti auksts, tu uzvilki plāno jaku un plānos cimdus un aizbridi pa sasnigušo pagalmu līdz garāžai. Tad tu attaisīji niķīgo slēdzeni, kura gandrīz vienmēr iestrēgst. Tad tu attaisīji smagās garāžas durvis, paņēmi sniega lāpstu un sāki tīrīt sniegu. Par to esmu ļoti priecīgs, liels paldies tev!" Tad bērnā parādīsies vēlme izrādīt iniciatīvu un pamazām izveidosies iekšējā motivācija darboties.

Atbildību vecāki nodod pamazām, atbilstoši bērna vecumam. Tad arī radīsies brīvība, kas vienmēr ir saistīta ar atbildību.

9

Kā zinām, atbildība parādās savstarpējās attiecībās arī uz ceļa, vadot kādu transporta līdzekli. Kā jūs raksturotu agresīvu braucēju un kāds tam ir iemesls?

Gunārs Trimda: Cilvēks, kurš nejūt robežas, arī necienīs citus autovadītājus - apdzīs neatļautā vietā, mēģinās apbraukt gaidītāju rindu. Vai, piemēram, cilvēks, kuram būs sajūta, ka viņš nav vērtība, ir slikts, mēģinās pierādīt savu vērtību dragreisos. Tas, kurš nebūs piedzīvojis, ka citi viņu ciena, nepiespiedīs "paldies pogu", kad kāds viņu palaidīs priekšā.

Ar kontroli pārņemts, pasīvi agresīvs cilvēks apzinīgi nepārsniegs ne par km/h noteikto braukšanas ātrumu, kaut ceļa apstākļi to atļauj un aiz muguras būs izveidojies pamatīgs korķis.

9

Agresīvs braukšanas stils būs saistīts ar trauksmi, kam var būt daudzi iemesli (piem., negaidīta šķiršanās).

Sēdēšana feisbukā braukšanas laikā nozīmē to, ka cilvēks nespēj dzīvot realitātē un meklē patvērumu virtuālajā pasaulē. Bet saraustīts braukšanas stils var norādīt uz impulsu kontroles traucējumiem.

Uz augšu
Back