Desmitiem gadu padomju pilsoņu labklājība un dzīve bija atkarīga no pseidozinātnieka Trofima Lisenko kaprīzēm. Viņš uzskatīja, ka spēj valdīt pār dabas spēkiem un likt augiem plaukt pat ziemā.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Lisenko uzskatīja, ka augus un sēklas var pakļaut un iemācīt tām sekot sociālistu principiem. Viņa teorija, kas vēlāk tika nodēvēta par lisenkoismu, vēstīja, ka augiem var likt dot milzīgu ražu no teju zila gaisa. Viņš apgalvoja, ka spēj likt sēklām nevis “karot” un “sacensties” vienai ar otru, bet gan sadarboties savā starpā – gluži kā cilvēkiem.

Izmantojot marksistu materiālismu, kas paredz, ka apstākļi, kas ieskauj indivīdu, diktē tā uzvedību un reakcijas. Lisenko ticēja, ka augus un dzīvniekus arī var kontrolēt un pārveidot, kā ienāk prātā.

1927. gadā izskatījās, ka Lisenko teorijas ir pareizas, proti, ziemā viņa iestādītie zirņi izauga. Viņš uzskatīja, ka ir “iemācījis” zirņiem augt pat nesezonā, vienkārši pakļaujot tos aukstumam.

Komunistu partijas laikrakstā “Правда” tūliņ tika publicēts slavinošs raksts, kurā minēts, ka nu nabadzībai un badam pienāks gals, jo zinātnieks pat ziemā varēs padarīt laukus plaukstošus un zaļus.

Tas, ko Lisenko patiesībā bija “atklājis”, ir labi zināms process, kad liels aukstums liek sēklai dīgt. Krievijas un visas pasaules zemnieki to darījuši jau gadsimtiem, tomēr Lisenko apgalvoja, ka tieši viņš to izgudrojis, un lielījās ar to laikrakstos.

Krievijas zemniekus bada nāvei nolēma tas, ka Lisenko apgalvoja, ka sēklas “atcerēsies” dīgšanu ziemā un šīs “atmiņas” nodos tālāk nākamajām sēklām. Arī šī ideja nav nekāds jaunums, jo to jau pētīja franču zoologs Žans Batists Lamarks. Tiesa, ģenētikas eksperti šai teorijai nepiekrīt, jo, vadoties pēc tās, sanāk: ja cilvēks salauzīs kāju, tad šī lauztā kāja būs arī viņa bērniem.