Vairāk nekā prasa pienākums. Policists, kura rīcība aizkustināja Latviju, - Madars Kupičs (25)

"Esmu liepājnieks, kas visu mūžu pavadījis šeit, Liepājā," iesāk 30 gadus vecais Madars Kupičs, kurš pēc izglītības ir loģistikas speciālists. "Pēc vidusskolas pabeigšanas devos mācīties uz Jūrniecības koledžu, taču izvēlētajā profesijā darbu tā arī nedabūju, jo līdz ar "Liepājas metalurga" izputēšanu nozarē sākās zināmi juku laiki.

Domāju, jāpamēģina darbs policijā!

Tā nu 2013. gada augustā iestājos Valsts policijas koledžā."

Madars atklāj: lai gan policista darbs nebija skaidri nosprausts mērķis, uz ko doties, likumsarga darbs viņam nav gluži svešs, jo policijā strādājuši arī viņa ģimenes locekļi: māsa, uz ko viņš raugās kā savu paraugu, un otras māsas vīrs, kas policista amatā aizvadījis ilgus gadus.

"Darbam policijā var likt vienādības zīmi ar vārdu "stabilitāte". Tas ir valsts darbs, par kuru varu būt drošs! Zinu, ka konkrētā datumā ienāks alga un ka arī ārsta izdevumus darbs man daļēji apmaksās. Un šajā profesijā varu būt pārliecināts par to, ka darba man nekad netrūks," ar smaidu saka Madars. Lūgts pastāstīt par savu darbu, jaunais vīrietis stāsta, ka viņam uzticēti dežūrinspektora pienākumi. "Kopā ar kolēģiem patrulējam pa Liepāju, reaģējam uz izsaukumiem, konsultējam cilvēkus, kā labāk rīkoties, pieņemam iesniegumus, un nopietnākos gadījumos, piemēram, avārijas, zādzības u.c., sākam arī kriminālprocesus," uzskaita Madars.

Vaicāts sīkāk pastāstīt par 19. septembra notikumiem, Madars norāda, ka tajā vakarā likumsargi saņēmuši izsaukumu no kādas sievietes, kuru terorizējis nesen no ieslodzījuma vietas iznākušais civilvīrs. "Viņš draudēja sievietei "sadot pa galvu", un viņa pārbijusies zvanīja policijai," saka Madars.

Policijai ierodoties notikuma vietā, sievietes dzīvesbiedrs jau bija devies prom, un policisti izskaidroja sievietei iespējas pagaidu aizsardzībai pret vardarbību. Sieviete sacīja policistiem, ka viņai ir bail uzturēties mājās, jo vīrietis jebkurā brīdī var atgriezties. "Viņa mani palūdza, lai aizvedu līdz Liepājas centram, kur paliks pie draudzenes. Es piekritu, jo man tik un tā vajadzēja atgriezties iecirknī," atminas Madars. "Dzirdēju, kā viņa mašīnā zvana visiem pēc kārtas: mātei, kas viņu, maigi sakot, atšuva, sak, "jau teicu, ka tā ar to cietumnieku būs"; draudzenēm, kas necēla telefonu... Viņa ļoti raudāja. Žēl palika."

Madars izlēmis sievietei apmaksāt naktsmājas, un šo cēlo rīcību pamanījusi kāda viesnīcas apmeklētāja, kura notikušo apraksta šādi:

“Redzēju, kā šis policists ieveda naktsmītnē sievieti un par viņas numuriņu samaksāja ar savu kredītkarti. Pilnu notikuma izklāstu diemžēl es nezinu, taču no dzirdētās sarunas varēja noprast, ka sievietei kāds ir nodarījis pāri un viņai nav vietas, kur apmesties. Sievietei tika iedotas numuriņa atslēgas, un policists pats aizgāja prom. Esmu šokēta, ka pastāv vēl šādi cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt otram, neko par to neprasot, lai arī cik būtu maksājis numuriņš, šis policists patiešām ir pelnījis paldies.”

Madars, atceroties notikušo, nosaka: "Vienkārši sievietei bija grūti. Vajadzēja palīdzēt!"

Jāpiebilst, ka šī nav pirmā altruistiskā rīcība no Madara puses. Pirms dažiem mēnešiem viņš palīdzējis vīrietim, kuram jūrmalā nozagtas drēbes. Madars aizveda vīrieti pie sevis mājās, ļāva izvēlēties drēbes, iedeva līdzi rezerves drēbes un kurpes, kā arī iedeva naudu, lai vīrietim nav uz mājām jādodas kājām.

Vaicāts, kas viņu pamudina darīt vairāk, nekā prasa pienākums, Madars atsmej:

"Mans tēvs sacīja, ka pasaule ir apaļa. Varbūt kādreiz viss labais nāks atpakaļ!"

Uz jautājumu, vai policista darbs ir aicinājums, likumsargs nopūšas un saka: "Savā ziņā tas ir sāpīgs jautājums. Reizēm rodas sajūta, ka, vienalga kā mēs censtos, attieksme "menti tādi, menti šādi" nemainīsies nekad. Taču ir prieks par tādiem gadījumiem kā šis: esam pamanīti un novērtēti. Tad jau varbūt tik slikti nemaz nav."