Ar Danielu iepazinos pirms sešiem gadiem. Toreiz viņš plānoja stāties tehnikumā, ko arī izdarīja, bet nepabeidza. Viņam piedzima dēls. Danielam tobrīd bija 17, viņai - 16. Tagad viņš cenšas veidot karjeru un stiprināt ģimeni. Vai viņam izdosies izkulties no pagātnes slazda?

Ar Danielu iepazināmies, kad analizēju Latvijas skolu iespējas palīdzēt problēmjauniešiem. Re:Baltica birojā viņu zināja kā puiku, kas nodedzināja kaktusu. Daniels bija nepilngadīgs, tāpēc rakstā mainījām vārdu.

Tolaik viņš mācījās Brocēnu vidusskolas 9.klasē. Šī skola speciālistu sarunās man tika minēta kā labais piemērs, jo dažas skolotājas ne tikai lika atzīmes, bet vērtēja individuālo izaugsmi. Tas ir pat svarīgāk par sekmēm, jo no nulles iegūts sešinieks ir vērtīgāks par teicamnieka devītnieku. Ar Danielu mani iepazīstināja kā ar gudru un spējīgu jaunieti, kuram ir uzvedības problēmas un mājās pārgurusi mamma ar vēl vairākiem bērniem.

Iedziļinoties sīkāk, skolas labais piemērs pārsprāga kā ziepju burbulis. Aktīvās skolotājas individuālo uzskaiti bija pārtraukušas, jo tas bija papildu darbs. Izpratne - ko nozīmē palīdzēt - pedagogiem un skolas vadībai atšķīrās. Savukārt ārpusskolas iestādes, kam vajadzētu palīdzēt, savā starpā nesazinājās.

Kad Daniels nosvilināja krievu valodas skolotājas pūkainos kaktusus, viņa ziņoja direktoram, viņš - policijai. Daniela mammai uzlika 70 eiro administratīvo sodu, bet par to nepaziņoja. Uzzināja no tiesu izpildītāja, kad parāds jau bija uzaudzis līdz 130 eiro. Skolas sociālā pedagoģe un vietējais sociālais dienests par notikušo uzzināja no Re:Baltica.

Nosper datoru, saēdas dzērvenes

Šogad, kad satiekamies atkal, izrādās, ka tai pašā gadā Daniels ticis pie kriminālsoda. Lai piepelnītos, ar klasesbiedru vākuši zarus ap ģimenes ārsta māju. Pa logu ieraudzījuši datoru, izsituši rūti. Lai dalītu atbildību, ķieģeli metuši kopā. Tad izstaigājuši māju, virtuvē paēduši dzērvenes ar cukuru, paņēmuši datoru un gājuši prom. Attapušies, ka atstājuši lādētāju, un aizgājuši tam pakaļ vēlreiz. Nākamajā dienā skolas direktors pie sevis izsauca Daniela draugu un drīz pēc tam arī pašu. Saprazdams, ka nebūs labi, Daniels paķēra sporta maisiņu ar nozagto datoru (bija domājuši vēlāk nodot Saldus lombardā) un metās bēdzināt ārpus skolas. Policija viņu noķēra, iecirknī noņēma pirkstu nospiedumus un siekalu paraugu.

Par nodarīto tiesa Danielam piesprieda sabiedriskos darbus. Kopā ar sētniekiem viņš divas nedēļas uzkopa Brocēnus. Sociālais dienests par šo sodu uzzināja no Re:Baltica. Neko par tiem nezināja arī policija. Darbus koordinējusi “viena tante no domes,” man skaidro pats Daniels.

Šovasar, sešus gadus pēc pirmā raksta publicēšanas, raksta autore ar Danielu satikās atkal. Daniels ar ģimeni šobrīd dzīvo Rīgā, strādā labu darbu un par nākotni ir optimistisks. FOTO: Inga Spriņģe

Iestāžu savstarpējā nesadarbošanās, vai arī sadarbošanās ķeksīša dēļ ir lielākā problēma šādos gadījumos. Pie līdzīga secinājuma pēdējo gadu ziņojumos nonākušas arī Valsts kontrole, Tiesībsargs un par nozari atbildīgā Labklājības ministrija.

Nevar teikt, ka trūktu atbildīgo - bērnu problēmu risināšanā Latvijā iesaistītas pavisam 17 dažādas institūcijas un iestādes. Daudzām no tām ir savas datu bāzes, kas ar citām neapmainās ar informāciju. Iespējas palīdzēt atkarīgas arī no pašvaldības rocības. Dubultā nepaveicas tam, kurš piedzimis nelabvēlīgā ģimenē un trūcīgā pašvaldībā.

Agrīns stress = problēmas vēlāk

Daudzi pētījumi rāda - jo bērnam vairāk stresa jau agrā mazotnē, jo lielāka iespēja, ka tas negatīvi atsauksies vēlāk dzīvē. Sekas izpaužas kā uzvedības problēmas skolā, alkohola agrīna lietošana un smēķēšana, agrīna grūtniecība, nepabeigta izglītība, sodāmība, biežas darba vietu maiņas.

Danielam šobrīd ir 22 gadi un piepildījušies visi šie parametri.

Pēc 9.klases Daniels neturpināja mācības vidusskolā un iestājās Kandavas lauksaimniecības tehnikumā. Tipiski, jo tādus problēmbērnus kā viņš vidusskolas mēdz izstumt ar pamatojumu, “lai iemācās vismaz amatu”. To rādīja arī dati. Profesionālās skolas tobrīd nepabeidza 42% (aptuveni 5000 jauniešu), kamēr vidusskolas tikai 1,5%. Biežākie iemesli bija grūtības mācībās, ģimenes atbalsta trūkums, nabadzība. (Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, situācija pēdējos gados uzlabojusies un pērn no arodskolām atbira nepilni 15% audzēkņu. Pandēmijas rezultātā šogad daudzi pusaudži vidusskolas vietā izvēlējušies profesionālās skolas).

Daniels izrādījās viens no viņiem.

Mācības Kandavā sākās spoži. Ķīmijā, kur pamatskolā viņš bija nesekmīgs, tagad no viņa špikoja kursabiedri.

Pēc pamatskolas pabeigšanas, Daniels iestājās Kandavas lauksaimniecības tehnikumā. Mācības nepabeidza, jo piedzima dēls. Viņam bija 17, draudzenei - 16. FOTO: Re:baltica

Otrajā kursā viss mainījās. Daniels sadraudzējās ar meiteni no pirmā kursa. Pēc pusgada viņa palika stāvoklī. Daniels pameta tehnikumu, lai sāktu strādāt un uzturētu ģimeni.

Viņai bija 16. Viņam - 17.

Daniels ar dēlu FOTO: No privātā arhīva

Sākumā aizbrauca pie mātes pirmā vīra, kas bija pārvācies uz Kanādu. Divus gadus nelegāli strādāja mēbeļu noliktavā - alga laba, viss paticis, bet pēc kāda Latvijas brauciena vairs neielaida atpakaļ.

Tad ar vienu no mammas brāļiem, kurš bija nesen iznācis no cietuma (Daniels īsti nezinot, par ko notiesāts), aizbrauca uz Holandi. Sāka strādāt zivju, pēc tam vistu fabrikā, jo “besīja zivju smaka”. Ticis paaugstināts.

Draudzene ar bērnu tikmēr bija pārcēlusies uz Īriju, kur savukārt dzīvojis viņas tēvs. Daniels aizbraucis ciemos, nokavējis lidmašīnu atpakaļ - un nolēmis palikt Īrijā. Strādājis divos darbos.

Kā pasūtījumu pieņēmējs noliktavās un vienu dienu nostrādājis atkal zivju fabrikā. Dzīvojuši kopā ar draudzenes tēvu, no kura īrējuši vienu istabu.

“Inga, gribu uz Latviju”

Pērnā gada sākumā Daniels man atrakstīja Facebook.

“Sveiki, Inga, gribu braukt atpakaļ uz Latviju, bet šis raksts man liek aizdomāties.” Daniels vēstulei pievienojis ziņu no kāda margināla Latvijas ziņu portāla par to, cik šeit viss slikti.

Atbildu viņam, ka daudz lielāka nozīme ir viņa izglītībai un prasmēm. Labi profesionāļi pieprasītās jomās darbu atrod. Spriežam, ka vieglāk būtu meklēt lielpilsētā, bet tad būs grūtības atrast vietu dēlam bērnudārzā.

Mūsu sarakste pārtrūkst, līdz satiekamies šovasar, kad aicinu viņu uz interviju.

Daniels uz tikšanos Vecrīgas kafejnīcā ierodas krietni pirms norunātā laika. Daudz smaida. Par savu dzīvi runā atklāti, ar humoru.

Danielam ģimene ir ļoti svarīga. Lai arī ar draudzeni divas reizes pašķīrušies, abi cenšas to veidot no jauna. Šoreiz jau Latvijā. FOTO: Reinis Hofmanis

Savulaik Brocēnos iepazinos arī ar viņa mammu, tāpēc pārrunājam, kā iet pārējiem ģimenē. Izklausās pēc drūmas drāmas, kur ir gan nepilngadīga grūtniece, gan kriminālsods par seksuālu vardarbību, gan nepārejoši konflikti ģimenes locekļu starpā.

Ar mammu Daniels sastrīdējies un jau pusgadu nerunājot. Viņa sūdzējusies policijai un bāriņtiesai, ka viņš ar draudzeni nespējot parūpēties par dēlu. Rīkojot ballītes. Daniels to noliedz. Reizumis iedzerot, bet ar alkoholu neesot problēmu. Mammai pateicis: “Tu centies man atņemt bērnu. Tad tev nebūs arī savs bērns.”

Piezvanu arī Daniela mammai. Viņa ir nevaļīga, gatavojot mazākajiem bērniem torti par godu mācību gada sākumam. Uz Danielu briesmīgi apvainojusies, jo viņš viņu rupji izlamājis. “Tādus vārdus mātei nesaka,” min mamma un piekodina, lai nerakstot neko, kas skar viņas un pārējo bērnu dzīvi.

Kad pirms sešiem gadiem iepazināmies, viņai bija pieci bērni no dažādiem tēviem. Viņas dzīve nebija bijusi salda - pati no desmit bērnu ģimenes, savu tēvu nezina. Toreiz intervijā Daniela mamma stāstīja, ka ir izsitusies dzīvē. Nedzer, nepīpē, strādājusi dažādus darbus. Pati uzskata, ka bērniem devusi to labāko. Vedusi uz kafejnīcu. Iepērusi, kad pieķēra, ka Daniels pīpē. Ziņojusi policijai, kad atklāja, ka gados vecāka meitene piedzirdījusi viņas jaunākos bērnus. Un pēc tam nožēloja, jo policija ar naudas sodu sodīja viņu pašu - ka nepietiekami uzrauga bērnus. Iestādēm viņa vairs neuzticas. Vienreiz izgājusi kursu pie psihologa, ko piedāvāja sociālais dienests, bet neesot tam redzējusi jēgu.

Viņa uzskata, ka iestādes vēlas tikai sodīt, bet neredz, ka arī savu bērnu audzināšanā dara tieši to pašu - pamatā soda, domājot, ka dara labu.

Vizīte pie psihoterapeita

Lai arī apvainojies uz mammu, Danielam viņa ir svarīga.

Tā pēc sarunas ar jauno vīrieti secina pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs. Abi satiekas pēc mana lūguma, lai ļautu Danielam apzināties savas stiprās un vājās puses. Vēlējos konsultāciju nofilmēt, lai varētu auditorijai parādīt, kā bērnība un skola atsaucas uz problemātisko ģimeņu bērniem vēlāk. Gan Daniels, gan Nils piekrita.

Konstantinovs stāsta, ka ne visiem bērniem, kuriem bijusi stresa pilna bērnība kā Danielam, dzīvē “būs negatīvas trajektorijas”. Kurā virzienā tā aizies, atkarīgs no saņemtās palīdzības bērnībā un pusaudžu gados. Cilvēka smadzenes attīstās līdz pat 25 gadiem un šajā posmā ir liela iespēja “izmainīt dzīves iznākumu,” skaidro Konstantinovs.

Pētījumi rāda, ka darbā ar problēmbērniem būs lielāks rezultāts, ja dienesti strādās ar visu ģimeni. Daniela gadījumā tas izpalika. Taču viņu glāba pozitīvais raksturs un fragmentārā palīdzība, ko viņš tomēr saņēma. Kad pirmajā klasē mamma aizbrauca strādāt uz Angliju, bet tēvs pārveda citu sievieti, kuras vecākie bērni nežēlīgi izturējās pret Danielu, viņš pēcāk izgāja kursu pie psihologa. Vēlāk liels atbalsts Daniela dzīvē bija skolas sociālā pedagoģe, pie kuras viņš regulāri gāja aprunāties. Abi joprojām esot saziņā.

Sarunā ar psihoterapeitu Danielu visvairāk ieinteresē skaidrojums par to, kā strādā viņa smadzenes.

Rādot smadzeņu maketu, Konstantinovs skaidro, kuras daļas atbild par emocijām un “atslēdzas” brīdī, kad to kļūst par daudz. Taču sliktās emocijas nekur nepazūd. Tās uzkrājas un sāk izpausties kā uzvedības problēmas vai veselības traucējumi.

“Tāpēc citreiz man tie melnie nāk virsū,” secina Daniels.

Novērst “melnos” bērnam vai pusaudzim var palīdzēt pieaugušais, kam viņš var uzticēties un izrunāties. Ja šādu iespēju nav, “palīgā” visbiežāk nāk alkohols vai, piemēram, vieglās narkotikas, kas ļauj nolaist tvaiku, bet nerisina problēmu ilgtermiņā.

FOTO: Reinis Hofmanis

Pie psihoterapeita aizpildītie testi rāda, ka Daniels ir komunikabls, labā fiziskā formā. Viņam liela vērtība ir ģimene un bērns. “Šie puiši ļoti labi darbojas jaunsardzē, organizācijās, kur ir hierarhija, kur viņus kāds satur rāmjos,” skaidro Konstantinovs. Mazāk attīstīta Danielam ir emocionālā un vērtību sfēra.

Konstantinovs stāsta, ka Daniela gadījumā vajadzētu nevis viņu “apārstēt no pagātnes nodarījumiem, bet tieši otrādi - dot iespēju izpausties stiprajām pusēm. Viņam līdz 25 gadiem ir vēl laiks.”

Problēma - Latvijā trūkst speciālistu un programmu, kas paredzētas tieši pusaudžiem - jauniešiem. Ir palīdzība bērniem, vai arī jau pieaugušajiem, kas pamatā balstās uz ārstēšanu. “Tas ir superneefektīvi, tas nestrādā,” secina Konstantinovs.

Viņš spriež, ka Daniela gadījumā varētu pat iztikt bez īpašām programmām. Tikpat labi nozīmīgs atbalsts varētu būt vecāks kolēģis darba vietā vietā, kurš uzklausa un dod padomu.

Raksta tapšanā sazinos ar Latvijas finieri, lai pajautātu, vai varam nofotografēt Danielu darba vietā. Uzņēmuma pārstāvis ir atsaucīgs, bet pēcāk atzvana nedaudz samulsis. Vasarā, īsti neko nepateicis, Daniels uz mēnesi pazudis. Tas krietni pabojājis viņa karjeras perspektīvas.

“Daniela gadījumā dodam puisim vēl vienu iespēju, jo labi apzināmies, ka jaunības maksimālismā var tikt pieļautas neapdomīgas kļūdas un saskatām viņā vēlmi strādāt un attīstīties,” Re:Baltica skaidro Latvijas Finiera rūpnīcas Furniers direktors Arvis Švanks. “Tiesa, jaunajam darbiniekam jāsaprot, ka otrreiz šāda pretimnākšana var arī nebūt.”

FOTO: Reinis Hofmanis

Šis notikums man ir pārsteigums. Kad konfrontēju, Daniels taisnojas, ka spēlējis basketbolu un sastiepis potīti. Par to paziņojis tiešajam vadītājam un solījis atsūtīt ārsta zīmi. Tajā pašā dienā aizbraucis pie draugiem, iedzēruši, to redzējusi ģimenes ārste un pateikusi, ka nekādu izziņu nedošot. Pēcāk Daniels apslimis, domājis, ka viņam varētu būt koronavīruss, tādēļ divas nedēļas nosēdējis mājās. Testu nav taisījis. Kad pēc mēneša aizbraucis uz darbu un par notikušo izstāstījis darba vadītājam, sagaidījis, ka viņu atlaidīs. Neatlaida.

“Tagad cenšos. Darbā strādāju daudz un smagi,” - tā Daniels.

Uz šīs nots šķiramies. Danielam vēl ir palikuši trīs gadi, kuros vai nu noenkurot savu pagātnes haotisko dzīvi. Vai arī nē.