Karš un pamiers: 10 dienas Donbasā. Kas notiek Austrumukrainā šodien? (18)

Pašreiz aktīva karadarbība nenotiek, taču miers Donbasā ir nosacīts. Reģionā regulāri notiek apšaudes, no kurām galvenokārt cieš Ukrainas bruņotie spēki, cieš arī civiliedzīvotāji. Par to, kā pašreiz izskatās dzīve Ukrainas austrumos, stāsta LIIA un RSU pētniece Evija Djatkoviča, kas tikko atgriezusies no starptautiskas monitoringa misijas Luhanskas un Doņeckas apgabalā.

Kas notiek šobrīd?

Ikdienas dzīve Doņeckas un Luhanskas apgabalā rit salīdzinoši normālu gaitu. Strādā veikali, bankas, bērni apmeklē skolu. Pilsētās, kuras atrodas salīdzinoši tālāk no kontaktlīnijas (konfliktējošo pušu kontrolēto teritoriju saskarsmes līnija), piemēram, Mariupolē, Horlivkā, Severodoņeckā, karastāvoklis vairs nav īpaši jūtams. Tās pakāpeniski attīstās, ir izbūvēti jauni parki, promenādes. Problēmas gan sagādā investīciju piesaiste. Ārējs kapitāls nav gatavs riskēt, ka konfrontācija varētu atsākties arī citās, šobrīd mierīgās Donbasa teritorijās.

Pilsētās un ciematos konfrontācijas zonas tiešā tuvumā situācija ir citādāka. Lai arī 2020. gada jūlijā Trīspusējās kontaktgrupas ietvaros tika noslēgts kārtējais pamiers, uguns pārtraukšana regulāri un nopietni tiek pārkāpta. Arī mēs monitoringa misijas ietvaros četru Eiropas valstu sastāvā kļuvām par aculieciniekiem apšaudēm, piemēram, vietās, ko sauc Zolotoje, Verhnetorecka, Trokhizbenka. Uguns tika atklāta gan pa civiliedzīvotāju apdzīvotām zonām, gan blakus ciematiem no separātistu kontrolētajām teritorijām. Redzējām smagi ievainotus ukraiņu karavīrus, ko izved no apšaudes vietām. Pēc skaņas un atstātajiem nospiedumiem var pieņemt, ka lietotie ieroči ir bijuši smagie – granātmetēji, artilērija, haubices. Ar līdzīgiem novērojumiem dalījās arī civiliedzīvotāji, kas cietuši neseno apšaužu laikā un kuru liecības fiksēja monitoringa grupa. Īpašs uguns uzliesmojums tika fiksēts pirms Krievijas Domes vēlēšanām un “Zapad” militāro mācību laikā. Kopumā varētu teikt, ka pašreizējais pamiers eksistē tikai formāli. Interesanti, ka apšaudes intensificējas tieši naktī, kad galvenie starptautiskie novērotāji Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) ir atpūtā un daudzas no apšaudēm netiek fiksētas, attiecīgi netiek arī iekļautas monitoringa ziņojumos. Pamiera pārkāpumi, par ko EDSO nav ziņojuši, de iure nav notikuši. Vienlaikus jānorāda, ka EDSO Ukrainā kalpo par svarīgu karadarbības atturēšanas mehānismu. Organizācijas klātbūtne liek vismaz daļēji ievērot uz papīra parakstītās apņemšanās.

Šajā sakarā Ukrainas bruņoto spēku pārstāvji stāstīja, ka Krievijas kontrolētā puse pēdējā laikā ir mainījusi taktiku. Tiek atklāta uguns vairs ne pa armijas pozīcijām pie kontaktlīnijas, bet tiek mērķēts pa militārajiem komandpunktiem. Tie parasti ir izvietoti apdzīvotās vietās, tāpēc cieš mierīgie iedzīvotāji. Tiek veiktas provokācijas, lai panāktu atbildes uguni, kam vēl līdz nesenam brīdim netika dota piekrišana vadības līmenī. Ukrainai ir svarīgi parādīt, ka pamiera pārkāpējs ir tikai viens. Ukraina nav agresors, tā ir cietējs. Tikmēr Krievija labprāt klaji provocē, jo zina, ka to var atļauties. Nevar izslēgt, ka šādā veidā notiek mēģinājumi atsākt plašāka apmēra karadarbību. Trāpījumi pa Ukrainas civiliedzīvotāju apdzīvotām vietām arī labi noder, lai vairotu negācijas attiecībā uz ukraiņu karaspēku. Šis iezīmē vēl vienu izaicinājumu Ukrainas pusei.

Iedzīvotāji kontaktlīnijas tuvumā nereti ir pārliecināti, ka apšaudes veic Ukrainas armija – šauj savējie pa savējiem. Ar šādiem viedokļiem saskārāmies Avdijevkā, Ņujorkā (pilsēta Austrumukrainā), Krasnohorivkā. Tēzi par Ukrainas armijas apšaudēm uztur un aktīvi izplata Krievijas mediji. Tie lielā mērā kontrolē mediju telpu Luhanskas un Doņeckas apgabalā arī Ukrainas pusē. Krievijas mediju signāls ir spēcīgāks, tas neitralizē Ukrainas saturu un izplata Krievijas propagandu. Piemēram, “Radio Respublika”, Doņeckas radiostacija, ēterā stāsta, ka Ukrainas fašisti nogalina Ukrainas iedzīvotājus, Doņeckas Tautas republikai (DTR) ir jāpievienojas Krievijai.

Nenoliedzami atbalstu Ukrainas armijai negatīvi ietekmē arī pašu militāristu uzvedība kara apstākļos. Tā ir medaļas otra puse. Piemēram, iedzīvotāji ir sašutuši par karavīru patvaļīgo un nevīžīgo attieksmi pret civiliedzīvotāju īpašumiem. Atstājot (arī īslaicīgi) mājokļus nepieskatītus, tajos bez atļaujas vai saskaņojuma, bez īres maksas nereti ievācas un uzturas karavīri, aizbildinoties ar kara vajadzībām. Tiek sabojāta mājas iedzīve, lietoti komunālie pakalpojumi. Militārpersonas kopā ar militāro inventāru (munīciju, ieročiem) izmitinās arī daudzdzīvokļu mājās, kur citos stāvos turpina dzīvot civiliedzīvotāji, ieskaitot bērnus. Pēc iedzīvotāju teiktā, šobrīd situācija ir uzlabojusies, taču problēma joprojām pastāv.

Karastāvoklis skaudri ietekmē arī iedzīvotāju dzīves kvalitāti, īpaši apdzīvotos punktos pie pašas kontaktlīnijas. Daudzos no tiem ilgstoši nav elektrības, gāzes, dzeramā ūdens, Komunikācijas ir pārrāvuši lādiņi, un, karadarbībai turpinoties, tās netiek atjaunotas. Piemēram, ciemā Opitne, kas atrodas blakus Doņeckas izpostītajai lidostai un ir viena no biežāk apšaudītajām apdzīvotajām vietām, cilvēki dzīvoja bez elektrības septiņus gadus. Šogad elektrības piegāde ir atjaunota. Citās vietās nav bijusi pieejama neatliekamā medicīniskā palīdzība cilvēkiem, kuri cietuši militāras darbības dēļ. Mediķu brigādes atsakās ierasties uz izsaukumiem viņuprāt bīstamās vietās. Daudzās apdzīvotās vietās minētās problēmas risina vai mēģina atvieglot nevis valsts vai pašvaldība (mūsu izpratnē), bet starptautiskās humānās palīdzības organizācijas – Sarkanais Krusts, People in Need, US Aid un citas. Tās piegādā ūdeni, kurināmo, finansē cietušo ēku atjaunošanu.

Runājot par citiem interesantiem novērojumiem, pie tiem var pieskaitīt ainas kontroles punktos iebraukšanai - izbraukšanai jeb KPII (rus. КПВВ) no Ukrainas uz separātistu kontrolētajām teritorijām. Citiem vārdiem, lai cilvēki varētu iekļūt, piemēram, Luhanskā vai Doņeckā, kur daudziem joprojām ir ģimenes, īpašumi, un tikt atpakaļ uz Ukrainu, tiem ir jāiziet robežšķērsošanas procedūra ar pasu kontroli, muitu. Pašreiz darbojas tikai divi šādi ieejas punkti. Covid-19 pandēmija Krievijas pusei ir kļuvusi par ērtu ieganstu, lai krasi samazinātu iedzīvotāju savstarpējos kontaktus un informācijas apmaiņu starp divām konfliktējošajām teritorijām. Kopš pandēmijas sākuma ieeja Doņeckas un Luhanskas Tautas republiku (LTR) teritorijā ir pieejama ļoti limitētam skaitam cilvēku, ir krasi ierobežots arī robežšķērsošanas reižu skaits mēnesī. Piemēram, Staņica Luhanska kontrolpunktā, kas ved uz Luhanskas pilsētu, pirms pandēmijas iedzīvotāju apmaiņa dienā sasniedza 20 000 cilvēku. Pašreiz ir atļauts ieiet 1200 un iziet 1800 cilvēkiem dienā. Apmaiņas dienu skaits nedēļā ir ierobežots, un vienam iedzīvotājam ir atļauta viena vizīte mēnesī. Iekļūšanai papildus ir nepieciešama deklarētā dzīvesvieta attiecīgajā pilsētā un vizītei jāatbilst kādam no dažiem atļautajiem iekļūšanas iemesliem. Arī tad ieeja LTR un DTR var tikt un tiek liegta bez pamatojuma. Šādi soļi sociālo kontaktu un sadzīves līmenī veicina Krievijas kontrolēto teritoriju nošķiršanu no pārējās Ukrainas. Pats Staņica Luhanska kontroles punkts Ukrainas pusē atgādina tirgu. Tajā tiek piedāvāti visi iespējamie pakalpojumi – no Covid testiem un viedtālruņiem, jo atgriežoties ir jāveic testēšanās un jāuzturas karantīnas režīmā līdz rezultātam, ko kontrolē mobilajā aplikācijā, līdz transporta pakalpojumiem. KPII teritorijā ir izveidojušās veselas nekontrolējamas biznesa nozares. Otrā KPII Novotroicke Doņeckas apkaimē situācija ir labāk organizēta.

Neparasta parādība bija vērojama pie kontrolpunkta Staņica Luhanska (ieeja Luhanskā) separātistu pusē. Lai arī DTR un LTR atšķirībā no Krimas pussalas netiek juridiski piedēvēta Krievijas teritorijai, turklāt pati Krievija uztur viedokli par neatkarīgām separātistu teritorijām, ieejas daļu LTR rotā augsti paceltu Krievijas (ne LTR) karogu virkne. Interesanti ir arī Krievijas karaspēka formastērpa elementi. Kontrolpunktā tos rotā zils pleca apsējs un zila ķivere jeb imitēta ANO miera uzturētāju simbolika.

Kopumā sajūtas Doņeckas un Luhanskas reģionos ir sirreālas. Redzi un piedzīvo to, ka karš nav abstrakta, bet absolūti reāla parādība arī mūsdienās un Eiropā ar ieročiem, ievainojumiem, nāvi, infrastruktūras bojājumiem. Apkārt paveras divas paralēlās realitātes. No vienas puses, redzi vidi, kas īpaši neatšķiras no tās, kurā dzīvojam Latvijā. Turpat blakus var vērot Otrā pasaules kara cienīgas ainas – militārus kontrolpunktus uz autoceļiem (ik pēc pāris kilometriem), bruņutehniku, ierakumus un nocietinājumus, lādiņu saspridzinātas ēkas un kvartālus, gar ceļu izvietotas brīdinājuma zīmes par mīnām, militāristu ieņemtus ogļu šahtu zemes uzbērumus (augstienes teritorijas pārredzēšanai). Iespaidīgi izskatās arī autoceļi ar divām joslām katrā virzienā, kas ved uz Doņeckas pilsētu. Tiem pusceļā ir uzliktas barjeras, dzeloņdrātis un veselai valsts teritorijai, kas vēl nesen bija mājas daudziem, vairs nevar piekļūt. Arī Doņeckas lidostas paliekas izskatās iespaidīgi.

Kā Ukraina ir mainījusies?

Par spīti teritoriāliem, cilvēkresursu zaudējumiem un ekonomiskai stagnācijai atsevišķos reģionos, Krievijas militāra intervence ir nesusi arī pozitīvas pārmaiņas Ukrainas dzīvē.

Karš Austrumukrainā ir veicinājis ukraiņu nācijas konsolidāciju un nacionālās pašapziņas veidošanos reģionos, kur iepriekš ir valdījušas citas noskaņas. Šodien Ukrainas karogus var redzēt Donbasā uz daudzdzīvokļu mājām, pilsētu ielās. Vietām ir redzami nacionālistu karogi. Pirms 2014. gada šajā reģionā tas nebūtu bijis iespējams, jo šāda simbolika prokrieviskā vidē tiktu uztverta kā fašisma propaganda. Bijām pārsteigti ieraudzīt Eiropas Savienības karogus tālu prom no Kijevas, piemēram, nelielā pilsētā Bahmutā. Šobrīd tiek intensificēts ukraiņu valodas lietojums. Kopš 2021. gada apkalpojošā sfēra primāri uzrunā klientus valsts valodā. Pakāpeniski notiek atbrīvošanās no komunistiskā mantojuma. Virkne mazo pilsētu Ukrainā ir atguvusi savus vēsturiskos pirmspadomju nosaukumus. Šādā veidā Ukraina ir tikko ieguvusi savu Ņujorku (iepriekš Novgorodske).

Kopš 2014. gada Ukrainā tiek īstenota pārvaldes decentralizācija. Reformas ietvaros tiek veidots tīkls ar lielākām un spēcīgākām pašvaldībām. Tām tagad ir vairāk resursu (60% iedzīvotāju ienākuma nodokļa nonāk pašvaldībās), pilnvaru un pakalpojumu. Tas veicina vienmērīgāku reģionu attīstību un palielina iedzīvotāju iesaisti vietēja līmeņa dzīves organizēšanā, tostarp mazinot separātiskas tieksmes. Reforma ir atzinīgi novērtēta gan iedzīvotāju vidū, gan starptautiski.

Šajā laikā ir reformēti arī Ukrainas bruņotie spēki. Pašreiz Ukrainai ir viena no lielākajām armijām Eiropā, un tā ir labākā stāvoklī kā jebkad agrāk. 2014. gadā Ukraina tērēja 2,2% IKP aizsardzībai, bet 2019.gadā 3,4%. Aktīvajā dienestā esošo karavīru skaits šobrīd pārsniedz 250 000, un rezervistos ir aptuveni 900 000 vīru. Konflikta sākumā armija darbojās, pateicoties ziedojumiem, ieskaitot apavus, apģērbu, guļampiederumus, medikamentus. Šobrīd tā ir motivēta, diezgan labi ekipēta un bruņota, gan pateicoties saviem spēkiem, gan ārējām atbalstam (tikai ASV atbalsts pārsniedz 1,5 miljardus dolāru). Reformas ir paaugstinājušas Krievijai izmaksas iesaistīties pilna apmēra karadarbībā ar Ukrainu, kas kalpo Krievijas atturēšanai no jaunas intervences.

Mācību stunda arī Latvijai

Atskatoties uz Ukrainas notikumiem, arī Latvija var gūt secinājumus, kā preventīvi strādāt ar riska faktoriem, kas ļāva izvērsties Krievijas agresijai Donbasa reģionā.

Krievvalodīgo kopiena nedrīkst tikt ignorēta un atstāta novārtā. Ukrainas problēmu centrā ir bijusi etniski un politiski polarizēta sabiedrība ar izteikti prokrievisku noskaņojumu austrumos un proukrainisku (vēlāk arī proeiropeisku) rietumu daļā. Donbasa reģionā vēsturiski pat puse iedzīvotāju sevi uzskata par etniskiem krieviem, krievvalodīgo ir vēl vairāk. Bailes un neiecietība starp divām vienas valsts iedzīvotāju grupām savienojumā ar Ukrainas integrācijas un kompromisu politikas neveiksmēm, kā arī nevienmērīgu ekonomisko attīstību kļuva par labvēlīgu augsni Krievijas uzkurinātām un atbalstītām separātisma kustībām Donbasā.

Latvijā aptuveni trešdaļa iedzīvotāju ir krievu tautības un četrdesmit procenti ir krievvalodīgo. Latgalē (arī Rīgā) krievvalodīgo īpatsvars ir vēl lielāks. Šādā situācijā svarīgi veidot pārdomātu integrācijas politiku. Šajā sakarā ir vērts uzdot jautājumu, vai mūsdienu apstākļos nepilsoņu statusa saglabāšana sekmē vai drīzāk pretēji, apdraud valsts konstitucionālo drošību, uzturot atsvešinātu un Latvijai mazāk piederīgu iedzīvotāju grupu. Latvijas mediju pieejamība krievvalodīgai auditorijai ir svarīgs aspekts, bet, iespējams, vēl svarīgāks ir Latvijas mediju pieejamība Krievijas un Baltkrievijas pierobežas iedzīvotājiem kopumā. Visbeidzot, vienmērīga valsts ekonomiskā attīstība un iedzīvotāju labklājība ir stūrakmens iedzīvotāju lojalitātes un valsts atbalsta nodrošināšanai. Latgalē, potenciāli Krievijai interesantākajā apgabalā, augstās krievu tautības cilvēku koncentrācijas un ģeogrāfijas dēļ joprojām vidējā alga vairāk nekā par trešdaļu atpaliek no galvaspilsētas atalgojuma.

Konkurētspējīgi bruņotie spēki ir svarīgi agresijas atturēšanai. Laika posmā pēc neatkarības atjaunošanas deviņdesmitajos gados Ukrainas bruņotie spēki tika pakāpeniski izformēti un aizsardzības budžets samazināts. No kodolvalsts ar vairāk nekā 700 000 vīru lielu karaspēku Ukraina kļuva par 80 000 karavīru valsti īsi pirms 2014. gada notikumiem. Laika posmā no 2010. gada, pie varas nākot prokrieviskam prezidentam V. Janukovičam un Reģionu partijai, militārie spēki tika vēl vairāk degradēti. Krievija tika uztverta kā draugs un sabiedrotais, tādēļ aizsardzības resursi tika novirzīti iekšlietu sektoram (tostarp lai nodrošinātu prezidenta un viņa biznesa partneru drošību). Kaujas tehnika tika koncentrēta Rietumukrainā, balansējot NATO.

Latvija šajā sakarā ir ņēmusi vērā Ukrainas mācību un kopš 2014. gada ir veikusi un turpina ievērojamas investīcijas bruņoto spēku attīstībā. Vienlaikus šis ir arī plašāks stāsts par tālredzīgām vēlētāju izvēlēm katrus četrus gadus un politikas veidotāju prioritātēm. Vēlētāju atbildība paredz tālredzību un izpratni par politisko spēku sniegtajām iespējām un riskiem parlamentā, un riskiem, ko nes, piemēram, neierašanās uz vēlēšanām, pieņemot, ka nevēlamu politisko spēku vēlētājs varētu būt izrādījies aktīvāks. Tikmēr politikas veidotāju gudrība paredz pareizi izvērtēt prioritātes, saprotot, ka valstiski galveno vidū vienmēr ir drošība.

Lēmumu pieņemšanas un izpildes mehānismiem jābūt funkcionāliem un efektīviem krīzes situācijā. Eiromaidana revolūcija 2013. gada nogalē un 2014. gada sākumā radīja lēmumu pieņemšanas haosu laikā starp prezidenta V. Janukoviča varas atzara krišanu un A. Jaceņuka opozīcijas varas ienākšanu. Šajā laikā, pēc Luhanskas bijušo iedzīvotāju stāstītā, nezināmi militārie spēki vairakkārt netraucēti ienāca un pameta pilsētu, vēlāk arī izvietojās tajā. Ukrainas spēkiem netika dotas vai tie nesaņēma pavēles par pretdarbības veikšanu. Centrālā vara bija vāja un rīcībnespējīga. Arī institucionāla informācijas aprite starp Kijevu un Ukrainas austrumu teritorijām varas nomaiņas laikā bija nepilnīga.

Latvijā rīcība valsts mēroga nestandarta situācijās tiek organizēta tādos formātos kā Krīzes vadības padome, Nacionālā drošības padome, Nacionālais civilo krīžu vadības centrs un citos. Tomēr, kā parādīja Covid-19 krīzes pārvarēšanas organizēšana, pastāv telpa sadarbības uzlabošanai starp iestādēm, kas iesaistītas krīzes situāciju pārvarēšanas plānošanā, komunikācijā un lēmumu izpildē.