Latvija var lepoties ar vērienīgu dabas un kultūrvēsturisku objektu klāstu zināmos un maz zināmos tūrisma maršrutos. Tikai 20. gadsimtā vien tie bija divi pasaules kari un Padomju Savienības nereti absurdās un Latvijas dabai nepiemērotās rūpnieciskās darbības, kuru rezultātā nodarīts neatgriezenisks posts daudzām, savulaik krāšņām apskates vietām.
Skumjas par nopludināto, mītiem, teikām un stāstiem apvīto Staburagu, joprojām ir tikpat dzīvas kā 1965. gadā, kad šo unikālo šūnakmens klinti savām acīm steidza skatīt simtiem iedzīvotāju, lai uz mūžīgiem laikiem to “atdotu” Pļaviņu ūdenskrātuves dzelmei.
Daudziem vecāka gadagājuma cilvēkiem noteikti palikuši atmiņā braucieni uz Staburagu, lai to ar pirmajām filmu foto kamerām iemūžinātu un uzņemtos attēlus pēc tam līmētu foto albumos, ar roku pierakstot klāt apmeklējuma datumu un vietu.
Taču šādu, vairs neeksistējošu ūdenskritumu, dižozolu, muižu Latvijā ir patiešām daudz – tos pazudinājusi pati daba vai nereti arī cilvēks, sevišķi domājot par Latvijas dižkokiem. Tādēļ šoreiz iepazīstināsim jūs ar nelielu daļiņu no aizmirstajām arhitektūras un dabas pērlēm, kuru aprises kāds neatlaidīgs ceļotājs vietām vēl var uziet.
