Vietu trūkums arī intensīvajā terapijā arvien reālāks. Vai ārstiem būs jāizšķiras, kuram atteikt dzīvības glābšanu?

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Atliktas operācijas, ārstēšanās mājās, ilgāka gaidīšana uzņemšanā un stingrāk izvērtēti neatliekamās palīdzības izsaukumi ir apstākļi, ar kuriem jau vairākas nedēļas sadzīvojam. Taču nav tālu brīdis, kad vajadzīgā palīdzība arī dzīvībai kritiskās situācijās kādam var būt jāatsaka, šovakar ziņo LTV raidījums “de facto”. Turklāt tas attieksies uz visiem, kuru dzīvība jāglābj, ne tikai Covid-19 pacientiem.

Valsts katastrofu medicīnas plānā jau pērn iekļāva rekomendācijas, kādā secībā piešķirt vietu intensīvajā terapijā, ja to ir mazāk nekā pacientu, un nav izslēgts, ka jau pāris nedēļu laikā šie kritēriji būs arī jāpiemēro. Gan tāpēc, ka saslimstības līknes aug straujāk, gan tāpēc, ka koronavīrusa Delta variantam raksturīga smagāka slimības gaita.

Izvēles priekšā, kuram, no trīs slimniekiem tiks vienīgā pieejamā vieta, priekšroka būs pacientam ar viena orgāna mazspēju, piemēram, pneimoniju, un ar augstu atveseļošanās iespēju. Nākamais rindā būs pacients ar vairākām, hroniskām saslimšanām, kas ir labi kontrolētas. Savukārt pacients, kuram jau sākotnēji prognozējama augsta mirstība, intensīvajā terapijā var tik tikai tad, ja neviena cita ar labākām izredzēm nav.

Par viņu Katastrofu medicīnas plānā teikts, ka jānodrošina individuāli piemērota paliatīvā terapija un miršanas process tam vislabāk piemērotākajā slimnīcu nodaļā.

4

Turklāt vieta pie intensīvās terapijas iekārtām nav garantēta, arī tiem, kas slimnīcā tikuši. Gan nodaļā jau esošo, gan rindā gaidošo, gan klāt nākušo pacientu stāvokli ik pēc laika pārvērtē.

Slimnīcās, gan cer to nepiedzīvot, taču šādam scenārijam gatavojas. “Mēs saprotam, ka būs virkne cilvēku, kas to līdz galam nesapratīs, un, protams, tas arī rada šos emocionālo fonu, ar kuru ārstiem jāturpina dzīvot, bet nu tāda ir profesija,” saka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes loceklis Haralds Plaudis.

Pacientu prioritizēšanu uz intensīvo terapiju iedarbina brīdī, kad aizņemto gultas vietu skaits valstī pārsniedz 90%. 19.oktobrī Veselības ministrija ziņoja, ka Covid-19 intensīvajās terapijas nodaļās aizņemti 86%. Skaits gan ir mainīgs abos virzienos, tādēļ konkrētu brīdi grūti paredzēt. Taču, kad tas pienāks, ārsts par to neizlems viens.

“Neapšaubāmi tas ir konsīlijs,” uzsver Plaudis un piebilst, ka pacientu prioritizācija rindā uz vietu intensīvajā terapijā neattieksies un neattiecas uz kaut kādu konkrētu pacientu grupu vai diagnozi, bet absolūti visiem, izvērtējot kopējo veselības stāvokli.

Lai šo iespēju attālinātu, Austrumu slimnīcā intensīvās terapijas nodaļu resursus ir palielinājusi ne vien pārprofilējot, bet arī pilnīgi no jauna papildus ierīkojot 12 intensīvās terapijas vietas. Priekšdarbi veikt arī P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā.

“Mēs tam gatavojamies. Mēs ceram, ka situācija nebūs traģiska. Bet mēs tam gatavojamies,” saka slimnīcas galvenā ārste Eva Strīķe.

4

Slimnīcu anesteziologu un reanimatologu pārvirzīšana uz šīm intensīvās terapijas nodaļām ir viens no iemesliem, kādēļ vairs nav iespējamas plānveida operācijas. Jau kopš pandēmijas sākuma izplatītie aicinājumi mediķiem, piemēram, no privātā sektora nākt palīgā, faktiskā palīdzībā īsti nav rezultējušies.

Lai arī Veselības inspekcijā norāda, ka šomēnes pieteikuma anketas iesnieguši 160 mediķi, informācija no slimnīcām, vai viņi arī sākuši strādāt, inspekcijā neesot saņemta. Slimnīcās norāda, ka papildspēki no privātā sektora nav klāt nākuši. “Tāpat mums diezgan tā gausi velkas sarunas ar Rīgas pašvaldības ārstniecības iestādēm. Bet es domāju, ka šī situācija, kas ir patiešām krīze, spēs mūs tuvināt vienu otram, un ātrāk šo palīdzību saņemt,” saka Strīķe. Arī Plaudis atzīst: “Ja mēs runājam, vai kāds Austrumu slimnīcā šobrīd ir nācis, sācis strādāt no privātā sektora, es varu teikt - nē, šobrīd nav. Vai tas notiks, es nevaru komentēt.”

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, kas jau šobrīd arvien stingrāk izvērtē, pie kā braukt uz izsaukumu un kuru vest uz slimnīcu, atzīst, ka šķirošanai jau sen tiek pakļautas arvien jaunas pacientu grupas. Dienestā arī labi redz slimnīcu noslodzi un intensīvās terapijas kapacitāti. Un dienesta direktore Liene Cipile atzīst, ka cilvēkiem, kam vajadzīga intensīvā terapija, kas ir galējais šķirošanas posms, jau ir tikušas steidzami meklētas vietas. “Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka skatoties uz datiem slimnīcās, kuros tās norāda, ka ir bijusi 100% gultu noslodze, kādā mērā šāds šķirošanas process jau ir noritējis, tātad šie lēmumi jau ir bijuši kādreiz jāpieņem,” secina L.Cipule.

Viņa stāsta: “Esmu bijusi arī situācijās, kad slimnīcas lūdz papildus atbalstu no valsts materiālajām rezervēm elpināšanas iekārtu ziņā, kur patiešām jau bija aizņemtas visas intensīvās terapijas gultas, bet uzņemšanā atradās četri potenciāli pacienti, kuriem varētu būt nepieciešama šāda palīdzība.”

Dienesta vadītāja norāda, ka līdz šādam, faktiski kolapsa jeb sabrukuma stāvoklim nonākt nedrīkstēja. “Ja mēs runājam par kolapsu, kas ilgst mēnešiem, un ja tev tādi lēmumi kā ārstniecības personai jāpieņem savā ikdienā, tas ir ārkārtīgi emocionāli smagi. Un ļoti iespējams, daudzi mediķi nevarēs šādus pienākumus veikt un nodrošināt.

Tāpēc kolapsa novēršana ir viens no galvenajiem valstu uzdevumiem jebkuras katastrofas laikā vai piemēram pandēmijas apstākļos,” saka Cipule.

4

Jau vasarā, kad redzēja lēno vakcinācijas gaitu un notika politiska atteikšanās no ierobežojumiem, slimnīcu resursu izvēršana bija jādubulto un arī halles jāaprīko, lai viss ir jau gatavs. Mediķiem nebija skaidrs, kāpēc tas nenotiek. Veselības ministrija papildu resursu iespējas sāka apzināt oktobrī, bet to, ka, piemēram, Madonas slimnīca nav gatava Covid-19 pacientu uzņemšanai, pat nenoskaidroja, taču uzdevumu tos pieņemt – deva.

Veselības ministrs Daniels Pavļuts (A/P!) uz to atbild: “Iztēloties, ka Latvija būs pirmajā vietā pasaulē, ka mums šajā rudenī būs saslimstības vilnis, kas tālu pārsniegs to, kas bija pagājušā ziemā, iztēloties to bija diezgan grūti. (..) Līdz ar ko mūsu plānošanas pasākumos savlaicīgi ir veiktas tās darbības, par kuru iestāšanos, ar kurām mēs bijām rēķinājušies. Un tad ir tie dramatiskie krīzes scenāriji, kas pārsniedz jebkuras mūsu... nu ļaunāko aizdomu robežas, kurām mēs gatavojamies atbilstoši situācijai.”

Tas gan pietuvina galējas izšķiršanās iespēju par pacienta dzīvību, kas ir arī smags medicīnas ētikas jautājums. Slimnieku prioritizācija resursu trūkuma apstākļos ir pieļaujam, secina eksperti, taču tam noteikti jābūt reglamentētam. Tādēļ esot labi, ka tas vismaz ir atrunāts.

Latvijas universitātes asociētā profesore, bioētikas eksperte Signe Mežinska skaidro: “Zināmā mērā tā ir tādas politiskās atbildības uzņemšanās. Šie kritēriji ir politiski apstiprināti, ārsti seko šiem kritērijiem, tas zināmā mērā noņem, atbildību no ārstiem, kas manuprāt ir svarīgi šādā situācijā. Kas, protams, nenoņem tās morālās grūtības, kas katram ārstam būs šos kritērijus īstenojot, jo tas ir ļoti sāpīgi to darīt.”

Situācija nav viegla, jo šādu prioritizāciju jeb tā saukto šķirošanu pacienti un viņu tuvinieki var arī apstrīdēt un arī pieprasīt atbildību, kā un kāpēc esam nonākuši tik tālu.

4
Uz augšu
Back