Astronomi senā un tālā galaktikā atklājuši ūdens molekulas (2)

Tas liecina, ka laikā, kad reti sastopami bija pat smagie elementi, nekas netraucēja rasties molekulām. Galaktiku pāris jeb mums redzamā galaktiku gaisma, kas ceļojusi 12,88 miljardus gadu, atrodas savienošanās procesā, lai kļūtu par vienu milzīgu galaktiku, ko zinātnieki jau nodēvējuši par “SPT0311-58”. Noskaidrots arī tas, ka šīs galaktikas ir senākās zināmās galaktikas visumā, vēstīts zinātnes izdevumā "Science Alert".

Izmaiņas gravitācijā, kas rodas galaktiku mijiedarbības dēļ, izraisa zvaigžņu rašanos, kas savukārt izmanto molekulāro gāzi. Tomēr astronomiem izdevās izpētīt pāri palikušo gāzi, kurā bija novērojama noteiktu molekulu klātbūtne.

“Izmantojot augstas izšķirtspējas Atakamas lielo milimetru un submilimetru (radioteleskopu) tīklu (ALMA) molekulārās gāzes novērošanā galaktiku pārī “SPT0311-58”, lielākajā no galaktikām mums izdevās identificēt gan ūdens, gan oglekļa monoksīda molekulas,” skaidroja astronomi.

Ņemot vērā, ka gaisma no agrīnā visuma galaktikām līdz mums ir veikusi tik tālu ceļu, tā ir ļoti blāva, tāpēc ir grūti izšķirt detaļas, kas nebūtu problēma ar mums tuvākām galaktikām. Par spīti tam, astronomiem izdevās galaktikā identificēt ūdens molekulas.

Ūdens molekulu identificēšana tik senā visuma vēsturē zinātniekiem var palīdzēt labāk saprast visuma rašanos un evolūciju.

“Šī ir pagaidām masīvākā zināmā galaktika no laika, kad visums vēl bija ļoti jauns. Tajā ir daudz vairāk gāzes un kosmisko putekļu, salīdzinot ar citām galaktikām no visuma pirmsākumiem. Tas mums sniedz daudz potenciālo iespēju pētīt molekulas un uzzināt, kā šie dzīvību radošie elementi ir ietekmējuši agrīnā visuma attīstību,” stāstīja astronomi.

Jaunais pētījums parāda ne tika to, cik tālu visumā var eksistēt ūdens, bet arī liek uzdot jautājumu: kā agrīnajā visumā varēja savākties tik liels daudzums gāzu un putekļu, lai varētu veidoties zvaigznes un galaktikas?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, nepieciešami vēl tālāki un padziļinātāki agrīno galaktiku pētījumi.

Pētījums publicēts zinātniskajā žurnālā “The Astrophysical Journal”.