"Kāpēc maniem vecākiem jāmokās, lai vakcīnas noliedzēji varētu ārstēties slimnīcā?" (387)

Ja vienai daļai sabiedrības pandēmijas ierobežojumi nozīmē mājmācību bērniem, bažas par darba vietu, atceltus koncertus un slēgtus lielveikalus, bet ārkārtas situācija medicīnā attālinātu vizīti pie ģimenes ārsta un rindu pie aptiekas, tad citiem - izmisumu un ģimenes traģēdiju.

Bez kovida ir arī citas slimības!

No 18.oktobra tika pārtraukta plānveida veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana slimnīcās, tika atceltas medicīniskās manipulācijas un plānotās operācijas, ko cilvēki bija gaidījuši gadiem. Šie resursi novirzīti Covid-19 slimnieku ārstēšanai, protams, saglabājot akūto un neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tomēr robeža starp "plānotu" un "neatliekamu" palīdzību ir ļoti šaura, un dažreiz vilcināšanās nozīmē, ka ir jau par vēlu.

"Bez kovida ir citas slimības, bet mēs šiem cilvēkiem liekam nomirt mājās, gaidot un cerot, ka varbūt vēl paspēs. Kad "dabīgā imunitāte" vakcinācijas pretiniekus pieviļ un viņiem jāmeklē palīdzība slimnīcā, iespēja ārstēties stacionārā tiek laupīta desmitiem citu pacientu, kam tas var būt liktenīgi.

Mūsu ģimenei palīdzēt vairs nevar, bet ir maza cerība uzrunāt cilvēkus un, iespējams, palīdzēt kādam citam, saka Leina Markevica, kas zaudējusi vectēvu.

To pašu, kurš pirms diviem mēnešiem, svinot dzimšanas, "ballējās" kopā ar visiem, teica, ka jūtas labāk un domāja par nākotni. Ja viņam būtu iespēja veikt izmeklējumus un ārstēties slimnīcā, ticams, ka viņš kopā ar saviem tuvajiem nosvinētu Ziemassvētkus, varbūt sagaidītu pavasari. Kas zina, ja palīdzība būtu savlaicīga un kvalitatīva, varbūt viņam priekšā būtu vēl daži dzīves gadi.

Pacietīgi gaidīja, kad slimnīcā būs vieta

Ingas vecākiem Veltai un Jurim Serafimovičiem pandēmija atnesa vienu triecienu pēc otra. Kad šī gada februārī ārstu kosīlijs pieņēma lēmumu, ka Veltai jāveic gūžas operācija, sieviete to uztvēra kā atvieglojumu, lai gan rindā jāgaida vairāki mēneši.

Sāpēs vairs nelikās tik neciešamas, jo gaidītais atvieglojums ar katru dienu šķita tuvāks - jau pēc gada viņa varēs staigāt!

Velta burtiski sakodusi zobus pacieta sāpes un aprūpēja vīru, kurš jau četrus gadus ārstējās no prostatas vēža - palīdzēja nomazgāties un saģērbties, veda pie ārstiem, gatavoja ēst, darīja mājas darbus. Beidzot tika noteikta operācijas diena Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā - 26.oktobris. Velta sakopoja spēkus - izstaigāja ārstus, nodeva analīzes un veica medicīniskās pārbaudes, kas vajadzīgas pirms operācijas. Zinot, kāda ir situācija valstī, visa ģimene cerēja, ka operācija tomēr notiks.

24.oktobra vakarā Veltai pienāca īsziņa - operācija atcelta uz nenoteiktu laiku.

Sieviete raudāja visu nakti, vairs nebija spēka: vīrs kopjams, bet viņa bez operācijas drīz no gultas nespēs izkāpt, kur nu vēl staigāt un rūpēties par tuvo cilvēku un sevi.

Tikmēr Ingas tēvam, kurš kopš 2018. gada ārstējās no prostatas vēža, tika atlikta ikmēneša ķīmijterapija, jo 67 vecais vīrietis jutās slikti un saviem spēkiem aizbraukt no Bauskas uz Rīgu, kur notiek terapija, vairs nespēja. Ņemot vērā, ka viņa veselība periodisku uzlabojās, te atkal pasliktinājās, ģimenei bija skaidrs, ka nepieciešama ārstēšanās stacionārā.

"Katru reizi, kad tēvs ārstējās slimnīcā, ārsti viņu "dabūja uz kājām" un tēva dzīves kvalitāte ievērojami uzlabojās," saka Inga, atceroties, kā pirms dažām nedēļām, aizbraukusi pie vecākiem, nespēja valdīt asaras. "Tētis no gultas necelās jau otro nedēļu un bija pilnīgi kopjams - jāmaina pamperi. Atkal izsaucām ātro palīdzību.

Paldies mediķiem, kas šajos apstākļos ir saglabājuši cilvēcību un profesionālo varēšanu.

Viņi izpētīja tēva slimības vēsturi un precīzi paskaidroja, kā viņu kopt mājās. Mediķi teica, ka tēvu vajadzētu stacionēt, bet, ņemot vērā, ka rindas ir garas un nav prognozējams, kad un kur viņš tiks uzņemts, to nebūtu ieteicams darīt."

Šī nebija pirmā reize, kad Juris netika stacionēts dēļ tā, ka slimnīcas ir pārpildītas ar Covid-19 pacientiem. Jau pavasarī Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi nolēma Ingas tēvu vest uz Rīgu. "Tur atteica - slimnīcas pilnas ar Covid-19 slimniekiem, un nosūtīja brigādi uz Jelgavu, kur savukārt konstatēja, ka palīdzēt nevar, jo slimnīcā nav onkoloģijas nodaļas. Gala rezultātā tēti aizveda uz Rīgu, kur lūdzām viņu sūtīt jau no sākta gala," stāsta Inga.

Covid-19 saslimstības rādītājiem kāpjot uz augšu, situācija vairs nebija tik cerīga. Nākamajā mēnesī Juris palika mājās - sievas un bērnu parūpēts, gaidot, kad slimnīcā atradīsies vieta arī viņam. Tomēr kļuva aizvien sliktāk.

Ģimene nepadevās līdz pēdējam - zvanīja visur, kur varēja, līdz saņēma atbildi, ka, pat ja atrastu vietu Jurim, nav mediķu, kas viņu varētu aprūpēt.

Tobrīd Juris jau bija kopjams un barojams. "Ar lielām grūtībām atradām medmāsu, kas brauca un lika sistēmas vectēvam, bet, diemžēl, ar to bija par maz. Īsā laikā viņa veselība krasi pasliktinājās un vectēva dzīvība izdzisa,” stāsta mazmeita Leina.

Lūdzu, ļaujiet dzīvot tiem, kas to vēlas!

"Kāpēc slimnīcā neatradās vieta manam tēvam - laikā, kad mums jau 11 mēnešus ir pieejamas vakcīnas, kas ļauj nenoslogt medicīnas sistēmu, bet mēs cīnāmies par to kovid slimnieku dzīvību, kuriem "pandēmija neeksistē", kovids nav bīstams un vakcīnu nevajag," jautā Inga. Kāpēc mediķiem jātērē resursi uz cilvēkiem, kuriem ir nospļauties par pārējiem, atņemot iespēju savlaicīgi saņemt palīdzību sirds un asinsvadu slimību pacientiem, onkoloģiski slimajiem, tiem, kas ir ilgi gaidījuši operāciju, pacientiem ar politraumām, apdegumiem, saindēšanos, tiem, kam nepieciešana reanimācija?

Es saprotu, ka ārsts ir devis Hipokrāta zvērestu, viņam ir jāglābj ikviena dzīvība, bet vai mani vecāki nav jāglābj?

"Viņi maijā pabeidza vakcinācijas kursu, viņiem ir divi vakcinēti bērni, bet nebija iespēja saņemt palīdzību, kad tā tik ļoti bija vajadzīga," turpina Inga.

Ja būtu vakcīna pret vēzi vai gūžas nodilšanu - ja vien būtu šāda iespēja saglabāt veselību, mēs to izmantotu, bet nav...

"Kāpēc atsaka cilvēkiem, kas savu pienākumu pret sabiedrību ir izpildījuši?" Pēc viņas domām, vakcīnas noliedzēji savu izvēli ir izdarījuši. "Ja jau viņu imunitāte ir tik stipra, lai atsakās no ārstēšanās slimnīcā un ēd pīlādžogas. Ļaujiet, lūdzu, dzīvot tiem, kas to vēlas!" 

Jura un Veltas mazmeita Leina noslēgumā saka: "No savas ģimenes puses gribētos cilvēkus aicināt solidarizēties." 

Gluži, kā "Eņģeļi pār Latviju" kampaņu laikā, šobrīd ir tūkstošiem šādu ģimeņu, kā mana, kurus varētu filmēt skumjos reklāmas rullīšos, kas aicinātu palīdzēt, nevis ziedojot, bet gan vakcinējoties, lai glābtu kāda dzīvību.