"Covid 19 pandēmija mums atklāj divas eksistenciālas parādības! Pirmkārt - mēs dzīvojam ne tikai fiziskā, bet arī noteiktā psiholoģiskā attālumā viens no otra. Un otrkārt - mēs saprotam, ka visi esam saistīti ar daudzām, acīm neredzamām, saitēm," par pandēmijas laika izmaiņām savas pārdomas sāk ārsts - pieaugušo un bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.
Kas ir šīs "neredzamās saites"?
Šīs saites, par ko rakstīja amerikāņu psihologs B.Frederiks Skiners (B.F.Skinner) savā grāmatā "Viņpus brīvības un cieņas’", padara mūs par marionetēm, atņemot mums brīvību.
Viens saites gals ir savienots ar mūsu dvēseli, bet otrs ar mūsu neirotisko vajadzību pieķeršanās objektiem - mūsu kaislībām, pie tā, ko mēs cenšamies sakrāt, ēst, dzert, skatīties, lasīt, klausīties, uzmācīgi apmeklēt.
COVID 19 mūs ieliek situācijā, kurā mums ir jāpārskata šīs pieķeršanās. Notiek pretējs process, par kuru runāja Z.Freids "sēru darbā’’ - sērošanas laikā, kad nomirst tuvinieks, tiek pārrautas emocionāli kognitīvās saites, un ir nepieciešams to vietā izveidot jaunas saites.
COVID 19 gadījumā notiek intensīva inventarizācija, kuras laikā tiek pārrautas daudzas, vairumā gadījumu nevajadzīgas saites. Šī jaunā pasaule, ja tā var teikt, kas radīsies, jo šī pandēmija noteikti kaut kad beigsies, mums katram rada fundamentālu izaicinājumu, kas saistās ar iekšējās brīvības sajūtu.
Kādi procesi saistās ar šo brīvības sajūtu?
Citādi nemaz nevar būt, jo tagad pārklājas darba un atpūtas zonas. Vēl viens izaicinājums ir saistīts ar radošumu, jaunu spēju un īpašību izveidošanu. Radikāli mainās arī vērtību sistēma, tagad biežāk runājam par veselību un mācību procesu, par paškontroles spējām. Skinners raksta, ka ksenofobija (bailes no svešā) atgādina imūnās sistēmas darbību, un ka pandēmija pastiprina autoritārās tendences mūsu sabiedrībā. Mostas kolektīvā apziņa, "mēs". Tā nav primāra sajūta, jo rodas tikai pieredzē, ka eksistē "viņi", t.i., citi jeb "svešie".
Šis pandēmijas laiks pārbauda psiholoģiskos likumus, kurus, liekas, empīriski nemaz nevar pārbaudīt. Viens no tiem ir K.G.Junga sinhronitātes princips. Jācer, ka izmantojot sadarbības stratēģijas, arvien vairāk cilvēku pieliks pūles, kas novedīs pie tā, ka šī pandēmija beigsies.
Var uzskatīt, ka ‘’koronavīrusa laikmets’’ ir sava veida iniciācija. Frāze ‘’agri vai vēlu pārslimos visi’’ nav nemaz tik banāla un vienkārša, kā sākumā varētu likties. Tā ietver daudzas parādības – pāreju no pagātnes uz nākotni, daudzus pārbaudījumus, kam ir ‘’jāiziet cauri’’, īslaicīga izolācija, dzīves, uzturēšanās vietas maiņa, kā arī jaunu vērtību rašanās.
Kādas emocijas pašlaik aktualizējas?
Paralēli Covid 19 pandēmijai attīstās ‘’baiļu pandēmija’’. Notiek pārmaiņas, kas biedē. Atcerieties Kurta Levina aprakstīto kara ainu, kuru psiholoģiski maina vieta - kalns. Viens stāsts ir, kad karavīri aizsargājas no ienaidniekiem un atrodas tranšejās, un pavisam cita ir situācija, kad tiek dota pavēle uzbrukt. Tad tas no uzticama aizsarga no pretinieku lodēm vienā mirklī pārtop par liktenīgu, nāvi nesošu šķērsli. Bailes savukārt rada dusmas kā aizsardzības reakciju, lai nebūtu jājūt bailes.
Nezināmais, kas atrodas aiz šī kalna, kurš ir jāpamet, izraisa pamatīgas bailes.
Kāda ir vīrusu daba?
Vīrusi vienmēr ir bijuši un būs. Dabā tie eksistē, lai mainītu mūs un vidi mums apkārt. Mūsdienās ir pierādīts, ka vīrusi ir viens no iemesliem dzīvo organismu ģenētiskajām izmaiņām. Šīs izmaiņas nodrošina ne tikai izdzīvošanu, bet arī aktivē pielāgošanās spējas jauniem apstākļiem.
Pašlaik jūtamies nobijušies. Un šīs bailes nereti mēdz nest postošākas sekas nekā paši procesi, kas tās izraisa mūsos. Bailes, dusmas, riebums, nicinājums līdz naidam, lūk, tas rada patiesi smagas sekas.
Kā ir iespējams tikt galā ar šīm emocijām?
Mikrobiologi un virusologi mēdz izmantot metaforu "saimnieks". Šī lomu metafora mums var palīdzēt izveidot konstruktīvu attieksmi pret vīrusu. Ja vīruss ir mūsu ienaidnieks un es ar to karoju, tad es varu zaudēt, ciest sakāvi. Bet tad zaudē arī vīruss, jo tas nevar eksistēt nedzīvā organismā. Bet, ja vīruss priekš manis ir ciemiņš, tad es esmu saimnieks, kas šo viesi-ceļotāju uz laiku izmitina savos apartamentos. "Saimnieks" parāda, kurš ir galvenais, kurš pieņem izšķirošos lēmumus, no tā ir atkarīga turpmākā notikumu gaita. Bet "viesis" ir tas, kurš kādu laiku atrodas "saimnieka" teritorijā ar mērķi kādā brīdī aiziet. Un no "saimnieka" viesmīlības būs atkarīga "viesa" attieksme pret viņu.
Bailēm, tāpat kā augiem, ir sava augsne, kur tās attīstās. Visām bailēm ir kopējs cēlonis - pamata bailes jeb bāziskā nedrošība.
Pēc psihoanalītiķes Kārenas Hornijas (Karen Horney) – bailes rodas agrīnā bērnībā, kad netiek apmierinātas bērna pamatvajadzības:
- vajadzība pēc komforta, kad bērns jūtas paēdis, ir sauss un ir silti,
- vajadzībā pēc integrācijas, kad bērns nejūtas viens pats, pamests, bet gan pieņemts un saprasts,
- vajadzībā pēc drošības sajūtas, ko rada iepriekšējie divi apstākļi.
Ja tas nenotiek, tad bērnam rodas diskomforts (nejūtos omulīgi), dezintegritāte (jūtos vientuļš) un bīstamības (man bail) sajūta.
Šī triāde rada pamata nedrošību, kas ir augsne dažādām bailēm. Iekšējais līdzsvars zūd, ja nav ‘’iekšējās miera un aizsardzības telpas’’ sajūtas, kas nodrošina mums bāzisko komforta sajūtu. Savukārt izolācija rada dezintegritātes sajūtu. Ja saprotam, ka izolācija ir nepieciešama un ka tas pavisam nesarauj saikni ar ārpasauli, tad ir vieglāk to izturēt.
Ārējie spēki nespēj ietekmēt mūsu iekšējo līdzsvaru, ja vien tie nesastapsies ar:
- stingriem, neelastīgiem dzīves uzstādījumiem,
- stereotipiskiem, šablonveidīgiem uzskatiem, kā veidot savstarpējās attiecības,
- gaidām, vēlmēm, kas noved pie vilšanās,
- ierobežojošu pārliecību – ‘’tā nedrīkst’’, ‘’to es nespēju’’, ’’tas nav iespējams’’,
- ar ticību, ka mūs pasargās nauda, ieņemamais amats,
- absolūtu, nepamatotu uzticēšanos informācijai, kas nāk no ārpuses.
Psihes aizsargmehānisms pret destruktīvo ietekmi - informatīvi psiholoģiska imunitāte, kas darbojas kā filtrs un ir atkarīga no kritiskās domāšanas, selektīvās uztveres un no spējas orientēties uz savu paša viedokli, nevis uz kāda cita izteikto pozīciju.
Ko mēs pašlaik varam darīt, lai justos labāk?
Pirmām kārtām nodrošināt to, lai mēs justos omulīgi un mums nebūtu vientuļi (lai nerastos augsne jaunām bailēm).
Tad izvērtēt, cik bīstami ir draudi. Tikai tas, kas apdraud mūsu viengabalainību, kas var mūs sagraut fiziski un psiholoģiski, sagraut mūsu saikni ar ārpasauli, - tas ir apdraudējums. Tas nav eksāmens, kuru ir bailes nokārtot, vai priekšnieks, kura klātbūtne izraisa bailes, vai arī kāda slimība, kuras nav, bet varētu būt.
Senajā Romā imunitāti saprata nevis kā aizsardzību no infekcijām, bet gan kā brīvības ierobežošanu. Kā rīkojas brīvs cilvēks? Vispirms viņš ciena otra tiesības uz brīvību. Vēl brīvs cilvēks izveido un ievēro robežas, gan savas, gan otra, attīstot sevī optimālas distances sajūtu. Šīs robežas attiecībās rada komfortu, bet to pārkāpšana izpaužas kā nespēja otram atteikt (pasargāt savas robežas) vai tendence uzmākties citiem (tiek izjauktas otra robežas).
Pašlaik, lai sevi pasargātu, bieži vien tiek izmantota stratēģija ‘’Labākā aizsardzība ir uzbrukums’’ - tā savulaik teica Maķedonijas Aleksandrs.
Patērējas daudz enerģijas, un tā vairs nav aizsardzība, bet gan uzbrukums, atklāta agresija, kā rezultātā pāri tiek nodarīts ne tikai citiem, bet arī pašiem sev. Līdzīgi norit alerģiskas un autoimūnas reakcijas, kad ‘’agresija’’ bez iemesla ‘’ieņem’’ gan svešas, gan savējās šūnas. Tad rodas hiperreakcija - citokīnu vētra, kas organismā izjauc līdzsvaru un var nodarīt kaitējumu.
Austrumu pasaules uzskats piedāvā mums konstruktīvāku stratēģiju ‘’neceri, ka pretinieks neatnāks, bet izdari tā, lai to būtu neiespējami izdarīt’’ (Sun Tzu). Šāda pieeja ir raksturīga labi funkcionējošai imūnsistēmai.
Turpinājums sekos
