/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
/nginx/o/2019/02/08/11773243t1h0f58.jpg)
Melns Saules plankums, astronoms, viesmīlīgs mākslinieks, acīgas vārnas, negants jāņogu-upeņu vīns un negaidīta iedvesma. To un daudz ko citu nesen piedzīvoju pie visai neiespējamas personības Koknesē – gleznotāja, astronoma un visādi citādi interesanta cilvēka Alda Dobenberga.
Šīs ir Alda dzimtas mājas. Kas tikai te nav bijis: vāciešu laikos hospitālis, krievu laikos īres dzīvokļi, arī veikals. Dārzā reiz pat atrasti no hospitāļa laikiem apglabāti cilvēka kauli, bet uz sētas staba joprojām saglabājusies iecirsta svastika.
Vēl viena istaba Alda mājās ir piekrauta ar dažādiem vēstures artefaktiem, sākot no ķiverēm, izkārtnēm un beidzot ar klavierēm un paša Alda sejas atlējumu ģipsī jeb, kā es to neapdomīgi nosaucu – pēcnāves masku.
Aldis saka, ka uzvārīšot kafiju, un ieved mūs savā “īstajā” viesistabā, kur atkal ir silti un omulīgi. Pilns ar grāmatām. Man, kā sirdī bibliofilam, retumu medniekam, tā vien kārojas pagrābstīties, tomēr pārlaižu pār piebāztajiem plauktiem tikai skatienu. Redzu daudzus vērtīgus sējumus. Aldis ir bagāts vīrs. Gleznas, grāmatas un vēstures artefakti – tāda ir dzīves telpa manā gaumē. Man riebjas aukstais minimālisms. Es dievinu radošo bardaku.