/nginx/o/2021/11/29/14230306t1h1ddc.png)
Simulāciju virknē astrofiziķu komanda pie vairākiem melnajiem caurumiem izvietoja zvaigznes, lai novērotu, kas beigu beigās ar tām notiks.
Šis ir pirmais tāda veida pētījums, kurā Einšteina Vispārīgā relativitātes teorija apvienota ar zvaigžņu blīvuma reālistiskajiem modeļiem. Pētījuma rezultāti zinātniekiem palīdzēs labāk saprast, kas notiek, kad melnie caurumi iznīcina zvaigznes.
Kad zvaigzne nonāk pārāk tuvu melnajam caurumam, tā spēcīgais gravitācijas lauks sāk deformēt zvaigzni, beigās to saraujot gabalos. Sliktākajā gadījumā zvaigznei nav iespējams izbēgt no nāves. Daļa no zvaigznes materiāla paliek visumā, bet daļa tiek iesūkta melnajā caurumā.
VIDEO: MELNAIS CAURUMS IZNĪCINA ZVAIGZNI
Tiesa, ne katra šāda pietuvināšanās nozīmē, ka zvaigznes liktenis ir nolemts. Dažas novērotās zvaigznes ir izdzīvojušas pēc pietuvošanās melnajam caurumam. Jaunajā simulācijā pētnieki centās noskaidrot, kādi faktori ļauj zvaigznei izdzīvot.
Pētnieku komanda radīja sešus virtuālos melnos caurumus, kuru masa bija no 100 tūkstošiem līdz 50 miljoniem reižu lielāka par Saules masu. Katrs no šiem melnajiem caurumiem saskārās ar astoņām zvaigznēm, kuru masa savukārt bija 0,15 līdz 10 reižu lielāka nekā Saulei.
Viņi atklāja, ka galvenais faktors, kas ļauj zvaigznei neiet bojā, ir zvaigznes sākotnējais blīvums. Jo blīvāka zvaigzne, jo lielāka iespēja, ka tā izdzīvos sastapšanos ar melno caurumu. Simulācijā redzams, kā šāda sastapšanās varētu notikt ar melno caurumu, kas ir miljons reižu masīvāks par Sauli. Zvaigzne ar lielāko blīvumu ir dzeltena, bet ar zemāko zila.
Pētījums ar tajā iekļauto simulāciju publicēts zinātniskajā žurnālā “The Astrophysical Journal ”.